Jeruzalemiešu pūlis ienīda Jeremiju par to, ka viņš iedrošinājās runāt nepatīkamu patiesību. Galma kliķe, kura izrīkoja ķēniņu, apsūdzēja pravieti nodevībā un sakāves sludināšanā, tāpēc viņš tika apcietināts, ieslodzīts un mocīts. Taču Jeremija palika nelokāms. Tikko izlaists no cietuma, viņš atkal atsāka savu darbību, lai glābtu tēvzemi.
Kad uz troņa nāca faraons Hofra, Babilonijai naidīgais grupējums vairs neslēpa savus nodomus. Tad Nabuhodo- nosors saprata, ka pienācis laiks rīkoties. Straujos pārgājienos viņš ieņēma Jūdu, sagrāba Lahišu un citus cietokšņus un beidzot aplenca valsts galvaspilsētu. Jeruzaleme aizstāvējās varonīgi. Pie ieročiem sauca pat sirmgalvjus, sievietes, bērnus un vergus, kam tika apsolīta brīvlaišana.
Gribēdams glābt pilsētu un dievnamu no galīgas izpostīšanas, Jeremija vēl aizvien skubināja būt apdomīgiem un brīvprātīgi padoties. Tāpēc viņu apsūdzēja nodevībā, un svārstīgais ķēniņš Cedekijs pravieti brīžiem iemeta cietumā, brīžiem atkal atbrīvoja, lai slepšus no sava galma prasītu viņam padomu.
Haldiešu karaspēks veselu gadu nostāvēja pie pilsētas mūriem. Tad pienāca vēsts, ka faraons Hofra ar milzīgu armiju nāk palīgā Jeruzalemei. Nabuhodonosoram vajadzēja izbeigt pilsētas aplenkšanu un doties pretim ēģiptiešu karapulkiem.
Jeruzaleme bija brīva. Pilsētā valdīja neaprakstāms prieks. Līksmā sajūsmā ļaudis klaigāja kā neprātīgi, apskāva cits citu un cildināja faraonu kā savu glābēju. Tikai Jeremija nepiedalījās vispārējā priekā.Zinādams Nabuho- donosora varenību, pravietis neticēja Ēģiptes uzvarai, un viņu mocīja ļaunas priekšnojautas. Turklāt bagātie un privileģētie ļaudis nepildīja savus iepriekš dotos solījumus: neatbrīvoja nabagos no parādu nastas un nepiešķīra brīvību vergiem. Tāpēc pilsētā sākās trūcīgo ļaužu kurnēšana un pat nekārtības, lai gan viņi nupat vēl drosmīgi bija aizsargājuši nocietinājumu mūrus.
Jeremija zaudēja cerības, ka viņam izdosies glābt saprātu zaudējušo Jeruzalemi. Tāpēc viņš nolēma doties uz savu dzimto pilsētu Anatotu, lai pirms sabrukuma nokārtotu savas mantības lietas. Tur pie pilsētas vārtiem viņu apcietināja kā dezertieri, sākumā nežēlīgi sita, bet pēc tam iemeta cietumā. Ķēniņš Cedekijs tomēr pavēlēja Jeremiju atvest uz Jeruzalemi, lai savā neziņā un šaubās uzklausītu pravieša padomu, bet pēc tam palaida viņu brīvībā.
Drīz vien pienāca ziņa, ka ēģiptieši sakauti, un babiloniešu karaspēks atkal parādījās pie Jeruzalemes mūriem.
Aplenkums ilga vēl astoņus mēnešus. Pilsētā plosījās sērgas un bads. Ielās vāļājās tik daudz līķu, ka visus nespēja apbedīt. Nogāja pat tiktāl, ka mātes apēda pašas savus no spēku izsīkuma, bada vai slimībām mirušos bērnus.
586. gadā pirms m. ē. haldieši pārgāja izšķīrējā triecienā un pa mūrī izlauztu robu iebruka pilsētā. Sākās asiņains slaktiņš. Satrakotie jaunbabiloniešu karavīri slepkavoja, laupīja un dedzināja. Dāvida pilsēta drīz vien pārvērtās drupu kaudzē. No dievnama un ķēniņa pils pāri palika tikai gruveši, apkvēpušas mūru paliekas un kolonnu stumbeņi. Jeruzaleme bija beigusi pastāvēt.
Izmantodams vispārējās jukas, ķēniņš Cedekijs kopā ar ģimeni un galma augstmaņiem izkļuva no pilsētas.un aizbēga Pārjordānas virzienā. Viņa tvarstīšanai nosūtītā Babilonijas karavīru vienība panāca Cedekiju Jērikas tuvumā. Nabuhodonosors pavēlēja nogalināt Cedekija dēlus, viņam pašam izdurt acis un pēc tam važās iekaltu aizsūtīja uz Babilonu. Pēdējais jūdu ķēniņš drīz vien nomira pazemes cietumā.
Toties Jeremijam uzvarētājs atļāva palikt Jūdā. Pravietis izmantoja Babilonijas ķēniņa labvēlību, lai izvestu no Jeruzalemes un noslēptu derības šķirstu un upuru altāri.* Taru vēlāk svētie priekšmeti nekad vairs netika atrasti.
Kā tas mezopotāmiešiem bija parasts, iekarotās zemes pilsētu un ciemu iedzīvotājus izsūtīja. Desmitiem tūkstošiem gūstekņu nostādīja kolonnās un sasēja ar garām virvēm. Pātagas šmiukstinot un rupji lamādamies, uzraugi dzina viņus tālajā trimdā. Nelaimīgo cilvēku kolonnas mēnešiem ilgi vilkās baltajā tuksneša tveicē, savu ceļu iezīmēdamas ar kritušo līķiem. Tos, kuri palika dzīvi, ieslodzīja nometnēs Babilonas apkaimē.
Izpostītajā Jūdas zemē atstāja tikai nabadzīgos lauku iedzīvotājus, kuru rīcībā nodeva pamestos laukus, vīna kalnus un dārzus, lai tie uzturētu dzīvības dzirksti. Par gubernatoru Nabuhodonosors iecēla jūdu Gedalju ar rezidenci Mispas pilsētā. Viņa pilī uzturējās arī Jeremija, kurš uzņēmās garīgo aizgādību par jūdu tautas paliekām.
Visā zemē valdīja nabadzība un sabrukums. Nodevu piedzinēji izspieda pēdējo dzīvības sulu no zemniekiem un ganiem, partizāni un sirotāju bandas izlaupīja pilsētas un ciemus. Fanātiskie Asīrijas ienaidnieki slepkavoja tos savus ciltsbrāļus, kurus viņi uzskatīja par atkritējiem un iztapoņām.
Beidzot viņiem izdevās nogalināt ari pašu Gedalju. Pēc
izdarītā atentāta tie aizbēga uz Ēģipti, ar varu aizvezdami sev līdzi arī pravieti Jeremiju. Pravietis dzīvoja Tafnisas pilsētā, šaustīdams savus tautiešus par elkdievības piekopšanu un atkrišanu no jahvisma.[17]
BĀBELES GŪSTS.
Izvestos jūdus sākumā turēja nometnēs un nodarbināja Babilonas izbūvē un kanālu apkalpē, kā arī ķēniņa muižās. Ar laiku, jo sevišķi pēc Nabuhodonosora nāves, viņiem atdeva personisko brīvību. Tad ebreji izveidoja atsevišķus ciemus, kur nodarbojās ar augļkopību un dārzeņkopību. Liela daļa izvesto ebreju nodevās ari tirdzniecībai un kļuva par visai turīgiem ļaudīm, jo Babilona tolaik bija viens no vissvarīgākajiem starptautiskās tirdzniecības centriem. Daži no viņiem kļuva par ievērojamiem finansistiem, un tiem piederēja tūkstošiem vergu. To vidū bija arī tādi, kas ieņēma izcilus amatus valsts pārvaldē un ķēniņa galmā.