Šādas attieksmes sekas izrādījās visai nepatīkamas. Samarieši un citas ciltis, kuras bija apmetušās bez iedzīvotājiem palikušajos jūdu zemes apvidos, ar neparastu ietiepību pretojās atjaunošanas darbiem, rīkodami bruņotus uzbrukumus, nopostīdami jau uzceltos mūrus un ar dažādām intrigām sēdami apjukumu Jeruzalemē. Beidzot jūdi, kurus bija nogurdinājušas grūtības un arvien sliktākie dzīves apstākļi, pārtrauca dievnama atjaunošanu un pievērsās ikdienas darbam iztikas sagādāšanai. Rūpēs par dienišķās maizes kumosu viņi pret reliģijas jautājumiem sāka izturoties vienaldzīgi un par svētnīcu vairs neraizējās.
Tā pagāja piecpadsmit gadu. Pasaulē pa šo laiku bija notikušas lielas pārmaiņas. Kīrs 529. gadā pirms m. ē. bija kritis kaujā pret tautām, kuras uzbruka viņa valsts ziemeļu robežām, un tronī nāca viņa dēls Kambīzs. Viņš valdīja tikai septiņus gadus, bet šajā laikā paspēja iekarot visu Ēģipti un tādējādi radīja visplašāko impēriju senās pasaules vēsturē. Persijas nākamā ķēniņa Dārija I (522.— 485. g.) valdīšanas laikā pravieši Hagajs un Zaharja šaustīja jeruzalemiešu nevīžību un Jahves vārdā paskubināja tos atkal pamēģināt atjaunot templi.
Taču arī šoreiz radās grūtības. Persiešu satraps Tatnajs, kuram bija padota Kānaāna, nosūtīja uz Jeruzalemi komisiju, lai tā pārbaudītu, ar kādām tiesībām tiek atjaunots Jeruzalemes templis. Tā kā jūdi atsaucās uz Ķīra dekrētu, viņš savam valdniekam lūdza norādījumus, ko darīt tālāk. Dārijs bija iecietīgs cilvēks. Viņa uzdevumā tika izdarīti meklējumi Ekbatanas arhīvā, kur atrada Ķīra dekrētu. Tāpēc ķēniņš pavēlēja satrapam, lai viņš ne tikai kā netraucētu svētnīcas atjaunošanas darbus, bet pat palīdzētu
repatriantiem, piegādājot tiem būvmateriālus un dzīvniekus dedzināmiem upuriem.
Celtniecība ilga četrarpus gadus. Jahves jaunais miteklis ne ar ko neatgādināja agrāko grezno Salamana celto templi. Nabadzīga, maza, bez jebkādiem izgreznojumiem uzceltā svētnīca nožēlojamā kārtā atgādināja pašas zemes postu un pagrimumu. Vissvētākā vieta, kur agrāk noslēpumainā mirdzumā atdusējās zelta derības šķirsts, tagad bija tukša. Jeruzaleme pati vēl bija milzīga gruvešu kaudze, un tur tikai vietumis rēgojās uz ātru roku sakleķētas mājeles, kas deva pajumti nedaudzajiem pilsētas iemītniekiem.
EZRAS MISIJA.
Kopš dievnama atjaunošanas bija pagājuši četrdesmit trīs gadi. Uz Persijas troņa nāca Artakserkss I (465.—424. g. pirms m. ē.). Babilonā tolaik dzīvoja mācīts un Mozus bauslībā izglītots vīrs, vārdā Ezra. Atbraucēji no Jeruzalemes atveda viņam satraucošas ziņas, ka jūdu tauta kļuvusi nolaidīga reliģisko pienākumu izpildē un tai draudot pārtautošana jaukto laulību pēc ar apkārtējām arābu ciltīm.
Ezra bija jau krietni gados, taču, neraugoties uz to, apņēmās tūlīt doties uz Jūdu, lai uzmundrinātu savu tautu.
Artakserkss, kuram Ezra lūdza atļauju aizbraukt, uzņēma viņu ļoti labvēlīgi. Ķēniņš viņam ne tikai kā neliedza izbraukšanas atļauju, bet no saviem dārglietu krājumiem ziedoja arī daudz zelta un sudraba Jeruzalemes svētnīcas izrotāšanai. Bez tam viņš Kānaānas pārvaldniekam deva norādījumu sirmajam jūdu repatriantam izmaksāt simt talentu sudraba un apgādāt viņu ar nepieciešamo pārtiku.
Ezra savukārt izsludināja ziedojumu vākšanu starp Babilonā dzīvojošiem tautiešiem un, sadabūjis tādā ceļā ievērojamas vērtības, 458. gadā pirms m. ē. devās tālajā ceļā. Ar viņu kopā gāja, neskaitot sievietes un bērnus, 1576 vīrieši, kuri bija nolēmuši atgriezties dzimtajā zemē.
Pēc četrus mēnešus ilga ceļojuma repatrianti sasniedza Jeruzalemi. Ezra sparīgi ķērās pie reformām, kurām vajadzēja veicināt Jūdas atdzimšanu. Tas, ko viņš redzēja Jeruzalemē, viņu bezgala sarūgtināja. Tā kā ebreju sieviešu trūka, daudzi jūdi bija apprecējušies ar kānaāniešu, hetiešu, filistiešu, jebusiešu, amoniešu, moābiešu, ēģiptiešu
un amoriešu meitām. Pat priesteriem un tautas vadītājiem bija cittautiešu sievas. Jeruzalemes ielās skanēja visdažādāko valodu un izlokšņu juceklis, un izredzētajai tautai draudēja drīza iznīcība.
Ezra bija dziļi satriekts. Viņš sadriskāja savu apmetni, izmisumā plosīja bārdu un augu dienu, pārmēra raižu kremsts, sēdēja kā sastindzis. Pie viņa sapulcējās ļaudis, kuriem vēl dārgs bija dieva vārds, lai kopīgi pielūgtu Jahvi.
Vakara upuru laikā Ezra dievnama priekšā nokrita ar seju uz zemes un tik gauži raudāja un vaimanāja, ka viņam līdzi sāka raudāt arī visi tur sapulcējušies jeruza- lemieši.
Pateicoties Ezrās pūliņiem, beidzot tika pieņemts lēmums, ka visiem, kuri bija apprecējuši sveštautu sievas, trīs dienu laikā vajadzēja aizsūtīt tās projām, citādi viņiem draudēja mantas un pilsoņu tiesību zaudēšana. Nesaudzīgais dekrēts padarīja nelaimīgas un izjauca daudz ģimeņu, jo atrāva iemīļotas sievas no saviem vīriem un gādīgas mātes no bērniem. Turklāt tas pasliktināja attiecības arī ar apkārtējām tautām,-kuras apvainojās, ka viņu meitas tik nevērīgi tika atstumtas. Jūdu tauta gan saglabāja savu rases 1111 reliģisko nošķirtību, taču kopš šā laika dzīvoja pilnīgā izolācijā naidīgā vidē.
NEHEMIJAS MISIJA.
Artakserksa I galmā Sūzās augstajā dzērienu devēja amatā bija jūds Nehe- mija. Kādu dienu pie viņa ieradās no Jeruzalemes cilvēks, vārdā Hananija, un pastāstīja par Jūdas traģisko stāvokli. Galvaspilsētas mūri vēl aizvien gulēja drupās. Bagātnieki apspieda nabagos, par parādiem atņēma tiem tīrumus, vīna kalnus un dārzus un piespieda vergu darbos strādāt pat viņu dēlus un meitas. Nodevas, augļošana un nežēlīga izsūkšana bija novedusi tautas lielāko daļu galīgā postā, bet priesteri un bagātnieki dzīvoja bezrūpīgā pārticībā.