«VAI TAD ES ESMU SAVA BRĀĻA SARGS!»[18]
Dāvida valsis sadalīšanās Izraēlā un Jūdā drīz vien izrādījās par vienu no vislielākajām traģēdijām ebreju tautas vēsturē. Lai par to pārliecinātos, pietiek minēt dažus faktus. Salamans nomira 932. gadā pirms m. ē., bet 721. gadā krita Samarija, Izraēla valstiņa tātad pastāvēja drusku vairāk nekā divi simti gadu. Jūda, kura bija aicinājusi Asīriju palīgā pret brālīgajām izraēliešu ciltīm, paglābās tikai tādā kārtā, ka f kļuva par sava šķietamā glābēja vasali. Jau divdesmit gadu pēc Samarijas iznīcināšanas Asīrijas ķēniņš stāvēja pie Jeruzalemes mūriem, un, tikai pateicoties laimīgai nejaušībai, Jūdas valsts toreiz nezaudēja savu neatkarību. Tā pastāvēja vēl simts piecpadsmit gadu, tas ir, līdz 586. gadam pirms m. ē., ' kad Nabuhodonosors nopostīja Jeruzalemi.
Šīs traģēdijas cēloņi bija visai sarežģīti. Kā mums" jau zināms, ziemeļu un dienvidu ciltis aizvien bija šķīris dziļš etnisks un politisks antagonisms. Dāvida un Salamana laikā tās samierināja kopējās valsts intereses un kopējs reliģisks centrs, par kādu kļuva Jeruzalemes templis. Pēc atšķelšanās Izraēla izlauzās arī no šīs tik svarīgās kopības un nodibināja pati savus kulta centrus Bētelē un Danā. Šī reliģiskā sašķelšanās noveda ne tikai pie pilnīgas abu ebreju valstiņu garīgas atsvešinātības, bet fatāli ietekmēja arī to ārējās attiecības.
Brīdi pakavēsimies pie notikumiem Izraēlā. Ja runājam par šīs valstiņas tautību sastāvu, tad jāatzīmē, ka izraēliešu ciltis vēl aizvien tur bija mazākumā. Tā$ izjuta spēcīgu spiedienu no dažādu Kānaānas tautību puses, kuras varēja lepoties ar
bagātīgām reliģiskām un kultūras tradīcijām. Jeroboāmam un citiem Izraēla ķēniņiem ar to vajadzēja nopietni rēķināties, un tāpēc šeit Jahves kults pieņēma elkdievības raksturu. Tas izr paudās zelta teļa tēla uzstādīšanā un tajā apstāklī, ka no valsts tika padzīti ortodoksālā jahvisma pārstāvji — priesteri un Ievīti.
Vājais Izraēls tāpat nevarēja sekmīgi aizstāvēties pret kaimiņvalstu Feniķijas un Damaskas intrigām un mahinācijām. Sveštautu kulti Izraēlā iesakņojās aizvien spēcīgāk, un dažbrīd šķita, ka jahvisms lemts iznīcībai, Ahaba un viņa sievas feniķietes Izebeles laikā cīņa pret jahvismu pieņēma jau asiņainu raksturu. No Bībeles mēs uzzinām, ka dedzīgā feniķiešu dievu piekritēja vajāja un slepkavoja Jahves praviešus. Tiesa, Elijas vadībā notika sacelšanās, taču tā nevarēja uzvarēt, jo pravietim vajadzēja bēgt pāri Izraēla robežām. Tikai jahvistu grupējuma vadonis Jehus guva uzvaru pār svešajiem kultiem. Taču tas bija īslaicīgs triumfs, jo viņš pats, gribēdams nodrošināt sev zemes iedzīvotāju vairākuma atbalstu, drīz vien pievērsās elkdievībai. Pat pirmais Izraēla ķēniņš Jeroboāms, kuru taču izvirzīja pravieša Ahijas vadītie jah- visti, bija galvenais reliģiskās šķelšanās vaininieks. Vispār, ja mēs no šāda viedokļa palūkojamies uz Izraēla vēsturi, tad ar izbrīnu redzam, ka Bībele vai nu apsūdz tās ķēniņus svešu dievu kultā, vai arī noklusē viņu reliģisko darbību, kam tāpat ir sava nozīme. Citiem vārdiem runājot, izrādās, ka viņu vidū nav bijis neviena uzticīga jahvista, kurš būtu izpelnījies Bībeles vēsturisko grāmatu sastādītāju uzslavu.
Bet kā viss noritēja Jūdā? Varētu likties, ka šai valstij, kuru kalni šķīra no kaimiņzemju ietekmes un kurai piederēja tradicionālais Jahves kulta priekšmets, derības šķirsts, valstij, kur ebreju tautas iedzīvotāji bija ievērojamā pārsvarā, būtu vajadzējis kļūt par Mozus ticības balstu. Taču arī tur aizvien jo kupli zēla svešu dievu kulti. Bībele apsūdz astoņus Jūdas ķēniņus vai nu elkdievībā, vai arī priesteru vajāšanā. Ahasja upurēja pats savu dēlu kā dedzināmo upuri uz svešu dievu altāra, Joass nogalināja priesteri Zaharju par to, ka tas viņam bija pārmetis elkdievību, Manase uzsāka asiņainu Jahves piekritēju vajāšanu.
Tomēr, neraugoties uz visu, Jūdā jahvismam bija daudz sīkstāks sakņojums. Pateicoties tādiem ķēniņiem kā Asa, Jo- šafats, Jotāms, Hiskija un Josija, Mozus ticība atdzima aizvien no jauna, līdz beidzot izcīnīja sev pārsvaru pār svešo dievu pielūgšanu. Šai ziņā sevišķi nopelni ir Josijam, kurš izdarīja dziļas reliģiskas reformas un atjaunoja 5. Mozus grāmatā ietvertās tiesiskās normas.
Abas ebreju valstiņas bija pārdzīvojušas ilgu un grūtu reliģisko cīņu izraisītos satricinājumus. Vēl ļaunāk bija tas, ka šīs cīņas tūkstošiem pavedienu saistījās ar starptautisko politisko spēku sistēmu. Samarijā un Jeruzalemē savā starpā cīnījās grupējumi, kuri meklēja atbalstu gan Sīrijā, gan Asīrijā, gan Ēģiptē. Tādējādi Izraēls un Jūda kļuva par rotaļlietu politiskās intrigās, kuras galu galā noveda pie šo valstiņu sabrukuma.
Pasliktinājās arī iekšējās sociālās attiecības. Kā tas parasti mēdz būt, ilgstoši kari, savstarpējas cīņas, dinastiski apvērsumi un reliģiskas jukas abās zemēs izraisīja ne tikai anarhiju, bet tāpat padziļināja šķiru pretrunas. Smagās nodokļu nastas un parādu jūga nomāktās plašās tautas masas kļuva aizvien nabadzīgākas, bet nelielais privileģēto slānis savās rokās sarausa aizvien lielākas bagātības. Parādījās tādi pravieši kā Amoss, Jeremija un Nehemija, kuri skarbi nosodīja apspiešanu, augļošanu, izmantošanu un varmācību, ko piekopa bagātnieki, taču — kā tas vispār zināms — pamācības, sprediķi un aicinājumi laboties nekad nav spējuši grozīt vēstures gaitu.