Kā ilustrācija sacītajam var noderēt jau pieminētā izraēliešu zemnieka vēstule, kura atrasta 1960. gadā Rišon-Lecionas tuvumā. Pēc zinātnieku domām, tā radusies 7. gadsimtā pirms m. ē. Vēstule sastāv no četrpadsmit uz māla krūkas lauskām rakstītām rindām. Tā ir bojāta un nav visa saglabājusies, taču vēstules saturs pilnīgi skaidrs. Zemnieks, kurš nupat pabeidzis ražas novākšanu, sūdzas, ka nodevu piedzinējs bez jebkāda pamata atņēmis viņam uzmetni. Ja mēs atcerēsimies, ka uzmetnis nabadzīgajiem izraēliešiem noderēja arī kā apsegs naktīs, mums kļūs skaidrs tālaika nodokļu sistēmas ne- žēlīgums. Uzmetnis droši vien bija nabadzīgā zemes rūķa vienīgā bagātība.
Ar laiku tomēr pat bagātie ļaudis kļuva par karu un politisko juku upuriem. Zemi izpostīja daždažādi iebrucēji, bet augstos meslus, kurus vajadzēja maksāt kaimiņu valstīm, sedza tie, kuriem vēl piederēja zelts un sudrabs, jo no noplicinātās tautas vairs nekas nebija izspiežams. Asiņainajam uzurpatoram Manahēmam, neraugoties uz valdošo teroru, vajadzēja balstīties uz Asīriju, lai noturētos pie varas. Tiglats Pilesars III par šādiem pakalpojumiem pieprasīja drausmīgi augstu samaksu tūkstoš talentu sudraba apmērā. Manahēms šo summu savāca tādā veidā, ka iekasēja no bagātniekiem pa piecdesmit seķeļu sudraba. Tā kā talentā bija trīs tūkstoši se- ķeļu, tad viņš savam protektoram samaksāja trīs miljonus seķeļu sudraba. Izdarot aprēķinu (izdalot trīs miljonus ar piecdesmit), iznāk, ka sešdesmit tūkstošiem turīgāko cilvēku vajadzēja samaksāt lielu nodevu, lai tronī varētu noturēties asiņains uzurpators.
Šo faktu gaismā kļūst saprotamas nemitīgās galma revolūcijas, ķēniņu slepkavības un dinastiskie apvērsumi, kas notika Izraēlā. Tiesa, Jūdā arī reizēm nogalināja ķēniņus un notika galma apvērsumi, taču tur visu laiku valdīja viena, no Dāvida cēlusies dinastija, bet Izraēlā 250 gadu laikā cita citu nomainīja deviņas ķēniņu dinastijas, kuras dibināja uzurpa- tori ar varas un spēka palīdzību.
Dinastiskie strīdi starp Izraēla un Jūdas valdniekiem, kā arī priesteru cīņa par hegemoniju novājināja abas valstiņas un nekādā ziņā neatbilda tautas interesēm. Gadījās gan arī tā, ka abi ķēniņi dzīvoja saticībā, taču šādi gadījumi bija reti, un tiem drīzāk piemita politisku manevru raksturs, tā ka par patriotiskiem principiem šeit nevarēja būt ne runas. Abas ķēniņvalstis lielākoties viena ar otru sīvi cīnījās, nodarot savstarpēji lielus postījumus, un nesvārstīdamās aicināja sev palīgā pat mūžsenos ienaidniekus, lai tikai radītu lielākus draudus pretējai pusei.
Pietiks ar trim piemēriem, kas ilustrē šo satraucošo politisko aklumu. Šķelšanās vaininieks Jeroboāms neapšaubāmi bija Ēģiptes algotnis. Viņa dumpja tiešais rezultāts bija tas, ka faraons šīšaks I piecus gadus pēc Salamana nāves izpostīja Kānaānu un no Jeruzalemes tempļa aizvāca visas dārglietas. Izraēla ķēniņš Joass tāpat izlaupīja Jeruzalemes dievnamu un daļēji nopostīja pilsētas mūrus. Ķēniņš Pekahs noslēdza savienību ar Damasku un, gribēdams piespiest Jūdu iestāties Asīrijai naidīgajā koalīcijā, kopā ar savu sabiedroto devās karagājienā pret Ahasu, postīja Jūdas zemi un aplenca Jeruzalemi. Tad Ahass, kā jau mēs to minējām, ataicināja Kānaānā asīriešu karaspēku, samaksādams par to ar svētnīcas dārgumiem. Tādai pašnāvnieciskai politikai agrāk vai vēlāk vajadzēja novest pie visas ebreju tautas iznīcināšanas.
Kamēr desmit izraēliešu ziemeļu ciltis bez pēdām izkusa Mezopotāmijas etniskajā tīģelī, jūdiem tā saucamais Bābeles gūsts nebija nekāds gūsts, bet tikai pārvietošana, kura daudzos gadījumos izrādījās pat materiāli izdevīga. Turklāt vēsture viņiem bija labvēlīga. Persijas ķēniņš Kīrs jau savas valdīšanas pirmajā gadā atļāva jūdiem atgriezties dzimtenē. Pirmais repatriantu vilnis devās ceļā 537. gada pavasarī pirms m. ē., bet tas nozīmē, ka trimda bija ilgusi nepilnus piecdesmit gadus.
Taču, neraugoties uz šo īso laika posmu, daudz jūdu bija paguvuši iedzīvoties svešumā un atteicās atgriezties. Tie bija dažādi ļaudis: turīgi tirgoņi, lauksaimnieki un amatnieki, kurus saimnieciska? intereses piesaistīja jaunajai dzīves vietai, bet ne mazums ari jaunās, Babilonijā dzimušās paaudzes pār-' stāvju, kuru reliģiskā degsme bija krietni vājāka nekā viņu tēviem. Taču pret savu tēvu zemi viņi nebija vienaldzīgi un, kā tas mums no Bībeles zināms, devīgi ziedoja līdzekļus Jeruzalemes tempļa atjaunošanai. Emigrācijā palikušie dzīvoja tā saucamā diasporā jeb izkliedētībā, saglabādami senās ierašas un rituālus.
Nav nekādu šaubu, ka atgriezties dzimtenē pieteicās vispirms trūcīgie ļaudis, priesteri un Ievīti. Tie bija kvēli Jahves piekritēji, Mozus ticības viskonservatīvākā novirziena pārstāvji, kurus nebiedēja tālā ceļa grūtības un trūcīgā dzīve
Jeruzalemes drupās. Tādējādi Jūdā izveidojās sevišķi spēcīgs ortodoksālo jahvistu grupējums. Trāpīgs ir formulējums, ka jūdi emigrēja kā tauta, bet atgriezās kā reliģiska kopiena.
Šis fakts arī izskaidro gandrīz visu, kas mums zināms no Ezras un Nehemijas grāmatām. Vispirms pārsteidz reliģijas un priesteru lielā nozīme jaunajā jūdu sabiedrībā. Tā bija vistīrākā teokrātija, kuras priekšgalā atradās virspriesteris. Pie tā pastāvēja no augstmaņiem izveidots padomdevējs orgāns, tā sauktā vecajo padome, no kuras vēlāk izveidojās sine- drija institūts.