Teokrātiskā iekārta tomēr tautai nenodrošināja demokrātisku vienlīdzību. Priesteri pieļāva finansiālas ļaunprātības, bet turīgie slāņi apspieda, izsūca un parādu jūgā nomāca plašās tautas masas.
Nehemija, kurš, nevērojot gadu nastu, apņēmās izbeigt dzimtenē valdošo netaisnību, šādos vārdos apraksta tur pastāvošo kārtību:
«Bija izcēlusies liela zemāko ļaužu un viņu sievu brēkšana pret saviem brāļiem, jūdiem, jo bija, kas sacīja: Mūsu kopā ar mūsu dēliem un meitām ir daudz. Gādājiet, ka mēs saņemam labību, lai mēs paēstu un dzīvotu.
Bija arī tādi, kas sacīja: Mums jāieķīlā savi tīrumi un savi vīna dārzi, un savas mājas, lai dabūtu dārdzības brīdī labību.
Un vēl citi sacīja: Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem.
Bet mūsu miesas ir taču tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un, lūk, mums vajag spiest savus dēlus un savas meitas kļūt par kalpiem, un dažas no mūsu meitām jau ir ieslīgušas kalpībā, un mūsu rotām nav spēka palīdzēt, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem.
Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu skaļo žēlošanos un šos vārdus. Mana sirds pārdomāja tos sevī, un es bāros ar augstmaņiem un priekšniekiem un sacīju viņiem: Jūs taču visi nododaties augļošanai cits ar citu.
Un es sasaucu lielu tautas sapulci pret viņiem un sacīju viņiem:
Atdodiet viņiem vēl šodien pat viņu tīrumus, vīna dārzus, viņu augļu kokus un viņu mājas; atlaidiet viņiem tās pagaidas no naudas un labības, vīnogu sulas un eļļas, ko jūs esat no viņiem ņēmuši kā augļus un kas jums no viņiem vēl prasāms» (Nehemijas grāmatas 5. nodaļas 1.—7., 11. pants).
Reizē ar apspiešanu un saimnieciskām ļaunprātībām no augstmaņu puses pieauga arī sabiedrības demoralizācija un vienaldzība pret nacionālajiem jautājumiem. Vīrieši un sievietes stājās laulībā ar citu, rases ziņā svešu kaimiņu tautu pārstāvjiem, viņu bērni bieži vien vairs nesaprata ebrejiski, un Jeruzalemes ielās bija dzirdamas sarunas svešās valodās. Turklāt daudzi repatrianti bija apguvuši aramiešu valodu, kura Babilonijā guva plašu izplatību. Ar vārdu sakot, jūdiem draudēja pārtautošanās briesmas.
Ezra un Nehemija uz šīm parādībām reaģēja visai vētraini. Viņi ieviesa ļoti bargus laulības likumus. Ebrejiem, kuri bija apprecējuši sveštautu sievietes, vajadzēja aizsūtīt projām savas sievas un no tām dzimušos bērnus vai arī pašiem atstāt Jūdas robežas. Ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs piemin kādu augstdzimušu ebreju Manasi, kurš gaidīja iecelšanu virspriestera amatā, bet tika noraidīts tāpēc, ka viņa sieva bija sveš- tautiete. Tad Samarijas valdnieks iecēla viņu par galveno priesteri svētnīcā, kura bija uzcelta pie Gerizima kalna. Tur viņam piebiedrojās liels skaits priesteru un Ievītu, kuriem vajadzēja atstāt Jeruzalemi šā paša iemesla dēļ.
Centieni pilnīgi izolēties no apkārtējām tautām atstāja dziļu un tālejošu ietekmi uz ebreju reliģiju. Tā kļuva par šovinistiskas politikas ieroci, par važām, kurām vajadzēja noturēt nelielo ebreju tautu no svešām ietekmēm. Vissīkākās ikdienas dzīves norises regulēja rituāli priekšraksti. Sabatā neviens nedrīkstēja doties tālākā ceļā vai pat noraut labības vārpu, lai gan cilvēku mocīja izsalkums. Grēks bija pat izvilkt nastu nesēju ēzeli no bedres, kurā tas būtu iekritis.
Ebreju rakstnieki uzskaitīja trīsdesmit deviņas izdarības, kuras nedrīkstēja izpildīt sabata laikā. Visi, kuri nevarēja samierināties ar rituālu un priesteru aizbildniecību, emigrēja no Jūdas.
Šī neauglīgā reliģiskā formālistika, kas atgādināja fetišismu, priesteriem noderēja par līdzekli jūdu tautas noturēšanai teokrātijas varā. Mozus ticība līdz ar to kļuva nedzīva un zaudēja dziļāku ētisku saturu.
Par laimi, ebreju sabiedrībā pastāvēja cits reliģijas novirziens, kura paudēji bija pravieši.
Bībelē ietvertas sešpadsmit praviešu grāmatas, no kurām vislielākā nozīme ir Āmosa, Jesajas, Jeremijas un Ecēhiēla grāmatām. Lai gan dažiem no viņiem ebreju folklora piedēvējusi brīnumdarītāju spēku, no tā nekādā ziņā nav izsecināms, ka tie būtu leģendāri tēli. Toties gan ir skaidrs, ka grāmatas, kuras tiem piedēvē Bībele, ne vienmēr ir šo praviešu uzrakstītas. Jau šodien lingvistisku pētījumu rezultātā noskaidrots, ka viņiem piedēvētās grāmatas ir tikai antoloģijas, kuras labākā gadījumā radušās, apkopojot viņu rakstīto tekstu fragmentus ar nezināmu autoru dažādos gadsimtos veidotiem sacerējumiem.
Tādē| mums ir tiesības sacīt, ka Bībeles praviešu grāmatas if ebreju tautas kopīgs īpašums un pauž idejas, kādas to saviļņoja, sākot ar 8. gadsimtu pirms m. ē.
Praviešiem nebija nekā kopēja ar apkārt klaiņojošiem pa- reģoņiem, lai gan tie uzskatāmi par augstāko, izsmalcinātāko jau daudzus gadsimtus pastāvējušās pareģniecības formu. No pareģoņiem viņi atšķīrās vispirms ar to, ka pravietošana nebija viņu profesionāla nodarbība un viņi nepārtika no nākotnes pareģošanas. Tie bija viedi vīri, tautas pamācītāji, sabiedriski un politiski darbinieki, kā arī augstākas reliģiskas koncepcijas paudēji, kuri sludināja cilvēka individuālo morālo atbildību dieva priekšā. Jesaja bija turīgs zemkopis, Āmoss — gans, Jeremija — augstas priesteru dzimtas pēcnācējs, bet Ecēhiēls — Jeruzalemes svētnīcas priesteris. Visi viņi bija pārliecināti par to, ka Jahve viņus izredzējis; cildenai reliģiskai un sabiedriskai misijai.