Praviešu nopelns bija tas, ka viņi priekšplānā izvirzīja ebreju reliģijas ētiskās vērtības. Tā, piemēram, Āmoss sludināja, ka nav svarīgi Jahves kulta rituāli un ceremonijas, bet gan tas, lai cilvēki būtu taisnīgi un dievbijīgi savā sirdī. Mihass šo domu formulēja vēl vienkāršāk, mācīdams, ka Jahve no cilvēka vispirms prasot, lai tas būtu labs, taisnīgs un žēlsirdīgs. Jesaja beidzot Jahvi pārvērta visas cilvēces dievā, piešķirdams tam jau nepārprotamas universālas iezīmes. Tiesa, pravieša izpratnē izraēlieši joprojām bija izredzētā tauta, bet izredzēta tikai tam, lai visai cilvēcei nestu priecas mācību un tādējādi glābtu pasauli. Šī mesiānisma ideja bija kaut kas gluži jauns, un tā radoši ietekmēja pirmo kristiešu kopienu domu.
Interesanti, ka padziļinātajā monoteistiskā koncepcijā, kas vijas cauri praviešu grāmatām, daži zinātnieki saskata Bābeles gūsta ietekmi. Ebrejiem vajadzēja kaut kādā mērā simpatizēt persiešu Zaratustras piekritējiem, kuri mācīja, ka pasaulē darbojas divi savstarpēji cīnošies spēki: gaismas dievs Or- muzds un ļaunuma dievs Arimāns. Ormuzda kultam nenoliedzami ir daudz kā kopēja ar jahvismu. Persieši, tāpat kā ebreji, neatzina dievu tēlus, un ar to viņi iemantoja svētbilžu noliedzēju jahvistu simpātijas. Visas kristiešu duālistiskās reliģiskās koncepcijas par dievu un sātanu, debesīm un zemi, gaismas un tumsas valsti radušās persiešu ietekmē: ebreji tās atnesa sev līdzi, atgriežoties no Bābeles gūta, un savukārt nodeva tālāk agrīnajai kristietībai.
Tātad praviešu idejas bija gluži revolucionāras. Reliģija šo gudro vīru mācībā mitējās būt komunāls institūts un kļuva par katra cilvēka personisku jautājumu. Saskaņā ar viņu mācību Jahves acīs patiku gūst nevis ārējas kulta formas un rituāli, bet gan morāla skaidrība, godaprāts, taisnīgums un krietnums. Aristotelis rakstīja, ka izskatītos savādi, ja kāds apgalvotu, ka viņš mīlot dievu. Bet daži pravieši mācīja tieši to un ar šo svaigo domu aizsāka jaunu posmu tautu reliģiskajā dzīvē.
5o ētisko principu loģiska konsekvence bija Izraēlā un Jūdā pastāvošo sociālo attiecību asa kritika. Pravieši šaustīja sabiedrību par tās atkrišanu no īstenā dieva, morālo pagrimumu un korupciju. Ķēniņiem viņi pārmeta to noziegumus un izlaidīgo dzīvi, bet ebreju sabiedrībai pareģoja sabrukumu un ciešanas, ja tā neatgriezīsies uz taisnā ceļa.
Kā mēs to jau vairākkārt pieminējām, šai kritikai bija svarīgi iemesli. Kamēr bagātnieki dzīvoja austrumnieciskā greznībā, tauta grima aizvien dziļākā nabadzībā. Ķēniņi dzina ļaužu masas piespiedu darbos svētnīcu, piļu un cietokšņu celšanai, bet paši dzīvoja lepnās pilīs apkalpotāju un piegulē- tāju ielenkumā. Verdzība Kānaānā pastāvēja jau kopš sendienām, bet tikai ķēniņu valdīšanas laikā un pēc atgriešanās no Bābeles gūsta jo plaši ieviesās nodošana verdzībā parādu dēļ. Karu izdevumi kā smaga nasta gūlās uz zemniekiem un beidzot tos pilnīgi izputināja. Ekspluatācija un bagātnieku patvaļa, nodevas un parādu jūgs padziļināja strādājošo masu postu, bet valdošo slāni padarīja aizvien bagātāku. Pravietis Jesaja izmisumā iesaucās: «Bēdas tiem, kas ceļ namu pēc nama un iegūst tīrumu pēc tīruma, kamēr nekas vairs pāri nepaliek, un jūs esat vienīgie zemes īpašnieki» (Jesajas grāmatas 5. nodaļas 8. pants).
Tāpat pravieši bija tālredzīgi politiķi. Tā, piemēram, pravietis Jesaja brīdināja ķēniņu Ahasu neaicināt palīgā asīriešus pret sīriešu un izraēliešu savienību. Jeremija, liekot uz spēles dzīvību, asi uzstājās pret politiskiem fanātiķiem, kuri, paļaudamies uz Ēģiptes palīdzību, kūdīja Jūdu pret haldiešiem, un pat tad, kad Nabuhodonosors jau bija aplencis Jeruzalemi, aicināja kapitulēt. Drīz vien notikumi parādīja, cik saprātīgi un pareizi bijuši viņa apsvērumi.
Šie garīgie vadoņi, sludinātāji, aizgrābtības pārņemti pravieši un lieli dzejnieki pauda to, kas ebreju tautā bija visvērtīgākais. Viņu morālie ideāli, reliģiskās koncepcijas un aicinājumi pēc sabiedriskas taisnības atstāja dziļu ietekmi uz Eiropas kultūru turpmākos divos gadu tūkstošos.
Bībelē izklāstītā Izraēla un Jūdas vēsture ir tikai hronikas veida ķēniņu uzskaitījums un viņu valdīšanas novērtējums no jahvisma pozīcijām. Parasti mēs neuzzinām, kādi iemesli tos paskubinājuši uz tādu, bet ne citādu rīcību, neizprotam karu, draudzības līgumu un diplomātisku gājienu politiskos un psiholoģiskos motīvus. Bībeles teksts mūs informē tikai par to, kad atsevišķi ķēniņi valdījuši. īsi izsakoties, Bībelē pārstāstītā vēsture sastāv tikai no lakoniskām hronikas piezīmēm bez jebkādas pragmatiskas sakarības.
Abu ebreju valstu vēsture, par laimi, atradusies sazobē ar Mezopotāmijas un Ēģiptes lielvalstu vēsturi. Babilonijā, Asīrijā, haldiešu Jaunbabilonijas valstī un Ēģiptē saglabājušies milzīgi arhīvi ar dokumentiem un tāpat ieraksti uz kapakmeņiem, klintīs un tempļos. Tekstos, kas attiecas uz minēto valstu vēsturi, atklāts daudz piezīmju, kuras met vienreizēju gaismu arī uz notikumiem Izraēlā un Jūdā.
Pateicoties šiem atklājumiem, ar korelācijas metodes palīdzību izdevies ne tikai atklāt daudzu Bībelē pārstāstītu notikumu agrāk nezināmu cēloņsakarību, bet tāpat arī pārbaudīt, vai tie vispār ir patiesi. Vēl vairāk — izdevies pat aptuveni noteikt Izraēla un Jūdas ķēniņu valdīšanas, kā arī citu ebreju vēsturē svarīgu notikumu laika robežas. Šā jautājuma paskaidrošanai ir vērts pieminēt vienu no vienkāršākiem šādas aplēses gadījumiem. Bībelē, piemēram, stāstīts, ka Kīrs jau pirmajā gadā pēc Babilonijas ieņemšanas atļāvis jūdiem atgriezties Jeruzalemē. Uz persiešu dokumentu pamata izdarītas aplēses ļauj nosacīt, ka tas noticis 539. gada beigās pirms m. ē. Tā kā repatrianti pāris mēnešus gatavojušies ceļam, pirmais to vilnis nevarēja doties uz Jeruzalemi agrāk kā 537. gada pavasarī pirms m. ē.