Nebūtu nekādas jēgas mūsu izklāstā burtiski atkārtot Bībeles neskaidros un lakoniskos nostāstus, neizmantojot bagātīgos materiālus, kādus mums sniedz arheoloģija.
Tāpēc nodaļa, kurā aplūkota abu ebreju ķēniņvalstu vēsture, ir sakomponēta no dažādiem vēsturiskiem avotiem. Galvenokārt dibinoties uz 1. un 2. Ķēniņu grāmatu, kā arī izmantojot no Ezras un Nehemijas grāmatām un Jesajas, Jeremijas un Ecēhiēla pravietojumiem smeltās ziņas, tajā izlietoti arī Mezopotāmijā un Ēģiptē atrastie dokumenti.
Ēģiptē un Mezopotāmijā izdarītie arheoloģiskie atklājumi apbrīnojamā kārtā apstiprina iepriekš pieminēto Bībeles tekstu precizitāti un patiesīgumu. Šādu atklājumu ir tik daudz, ka nav iespējams tos visus šeit minēt. Tāpēc aprobežosimies tikai ar nedaudziem vissvarīgākajiem un pārsteidzošākajiem.
Bībele stāsta, ka piecus gadus pēc ebreju vienotās ķēniņ- valsts sašķelšanās faraons Sīšaks iebrucis Jūdā un izlaupījis Jeruzalemes svētnīcu. Un, palūk, kādā templī Kārnākās pilsētā atklāti plakanciļņi, kuri nākamajām paaudzēm iemūžinājuši šo karagājienu. Tajos redzams ēģiptiešu dievs Amons, kurš virvē sasaistītus ved 156 ebreju gūstekņus. Ikviens no šiem gūstekņiem pārstāv vienu no tām pilsētām, kuras Sīšaks bija ieņēmis un aplaupīijs. No šā pilsētu saraksta mēs uzzinām kādu interesantu faktu, kurš Bībelē pilnīgi noklusēts. Izrādās, ka faraons, laupīšanas kārē aizrāvies, nebija saudzējis pat paša protežēto ķēniņu Jeroboāmu un izlaupījis arī nule nodibinātās Izraēla ķēniņvalsts teritoriju.
Izraēla izcilākais valdnieks Omrijs pakļāva sev Moābas ķēniņvalsti un četrdesmit gadu no sava vasaļa piedzinis milzīgas nodevas — simt tūkstoš aunu katru gadu. Jorāma valdīšanas laikā Moābas ķēniņš Meša sadumpojies un atteicies maksāt viņa zemei uzspiestās nodevas. Tad Jorāms kopā ar ēdomiešiem un jūdiem devies pārmācīt dumpinieku. Bībelē apgalvots, ka sabiedrotie uzvarējuši Mešu un viņa zemi galīgi izpostījuši.
Ņemot vērā šos apgalvojumus, visai dīvaina liekas piezīme, ka uzvarētāji tad «… no aplenkuma atstājās un atgriezās atpakaļ savā zemē» (2. Ķēniņu grāmata, 3. nodaļa, 27. pants).
Šīs dīvainās piezīmes noslēpumu atklāja tikai arheoloģija. 1868. gadā vācu misionārs F. A. Kleins austrumos no Nāves jūras atrada milzīgu zilga bazalta akmens bluķi, kurā bija iekalts uzraksts moābiešu valodā. Kleins par vērtīgo atradumu piedāvāja arābiem četrdesmit dolāru. Taču, iekams darījums bija noticis, iejaucās franču valdība un piesolīja īpašniekiem par akmeni tūkstoš pieci simti dolāru. Tad arābi nosprieda, ka akmenim droši vien piemīt kādas maģiskas īpašības. Viņi sakurināja tam apkārt uguni un lēja uz bluķa ūdeni, līdz tas sadrupa šķembās, kuras viņi pārdeva kā talismanus. Franču arheologiem tikai ar lielām pūlēm un naudas izdevumiem izdevās šķembas sapirkt, lai vērtīgo akmeni atkal saliktu vienkopus. Tagad tas atrodas Luvrā.
No uzraksta uz akmens izriet, ka Meša sākumā patiesi cietis sakāvi un patvēries Kir-Haserotas cietoksnī, kur upurējis savu dēlēnu dievam Kamosam, lai iegūtu tā labvēlību, Tālākajās rindās ar gandarījumu atzīmēts, ka Meša iebrucējus sakāvis un «Izraēlam pienācis gals uz mūžīgiem laikiem».
Kā redzam, abas puses dižojās ar uzvaru. Taču, tā kā Jo- rāms Moābas ķēniņvalsti pēc šā iebrukuma nebija galīgi paverdzinājis, bet, kā atzīst Bībele, «atgriezās atpakaļ savā zemē», mums ir tiesības secināt, ka karš gan bijis ļoti nikns, taču tas nav devis uzvaru nevienai pusei. Mešam ir tik daudz taisnības, ka viņš kopš šā laika patiešām bija atbrīvojies no sava ilggadīgā apspiedēja.
Bībelē mēs sastopamies ar gadījumu, kurš ilgu laiku bija gluži neizprotams. Ķēniņš Ahabs bija smagi sakāvis un saņēmis gūstā Damaskas valdnieku Ben-Hadadu II. Taču pretēji tā laika paradumiem uzvarēto ienaidnieku nenogalināja un nenopostīja arī viņa galvaspilsētu. Taisni otrādi — Ahabs pret viņu izturējies ļoti laipni, iesēdinājis savos ratos, uzrunājis par brāli, pat noslēdzis ar viņu savienību un atlaidis brīvībā.
Bija tikai nojaužams, ka aiz šās Ahabam un toreizējiem laikiem tik nepierastās augstsirdības slēpjas kādi sevišķi apsvērumi.
Asīrieši aizved verdzībā pakļauto zemju iedzīvotājus. Asīriešu bareljefs.
šo mīklu atminēja pēc tam, kad tika atrasts Asīrijas ķēniņa Salmanasara III (859.—825. g. pirms m. ē.) ieraksts. Varenās lielvalsts valdnieks tajā paziņo, ka viņš uzvarējis divpadsmit sabiedrotos ķēniņus, kuru vidū bija arī Ben-Hadads un Ahabs. Salmanasars III apkāvis 25 tūkstošus ienaidnieku un aplencis Damasku, bet pilsētu acīmredzot nav ieņēmis, jo atgriezies Ninīvē un piecu gadu laikā jaunu karu nav uzsācis. No ieraksta teksta varam secināt, ka karš palicis neizšķirts. Damaska spējusi aizstāvēties, bet Ahabs gan cietis lielus zaudējumus, taču palicis neuzvarēts.
Šo jaunatklāto faktu gaismā Bībeles vēstījums kļūst saprotams. Ahabs droši vien apzinājies Asīrijas spēka nemitīgo pieaugumu. Šādos apstākļos nebija viņa interesēs, lai Izraēla priekšpostenis Sīrija, kas viņu sargāja no sagaidāmā asīriešu iebrukuma, tiktu iznīcināta. Kā saprātīgs valstsvīrs viņš pieturējies pie gudras politikas — centies noslēgt savienību ar pieveikto pretinieku. Taču šī savienība nebija nekāda ilgstošā: kolīdz asīrieši aizgāja uz savu zemi, starp Sīriju un Izraēlu atkal iedegās vecie strīdi, un Ahabs krita vienā no daudzajām abu kaimiņvalstu sadursmēm.