Vislielāko saviļņojumu pasaulē izraisīja tā saucamais «melnais obelisks», kuru angļu arhitekts Leijerds 1846. gadā izraka asīriešu pilsētas drupās uz Telnimruda pakalna. Četr- šķautņu stabs, kas iztēsts no melna bazalta, visnotaļ pārklāts ar plakanciļņiem un ķīļraksta zīmēm. Vienā tā pusē redzams Salmanasars III savas svītas pavadībā. Gara vergu virtene nes viņam vērtīgas mantas: ziloņkaulu, audumus, krūkas un grozus, c 'tā vietā virvēs ved dažādus dzīvniekus: ziloņus, kamieļus, antilopes, pērtiķus, vēršus un leģendāro vienradzi.
Salmanasaru redzam arī vēl kādā citā plakancilnī. Valdnieks stāv lepni izslējies, bet pie viņa kājām pazemojas kāda amatpersona grezni izšūtā apmetnī.
Uzrakstus tikai pēc vairākiem gadiem izdevās atšifrēt anglim Roulinsonam. Un tad izrādījās, ka pie Salmanasara kājām padevīgā pozā tupošais augstmanis ir Izraēla ķēniņš Jehus, kurš savā laikā bija nogalinājis Ahabu un Izebeli. Uzraksts zem šā attēla skan šādi: «Ķēniņa Jaui no Bit-Humri (jeb Omrija ķēniņu nama) piegādātās nodevas: sudrabs, zelts, zelta bļoda, zelta trauki, zelta kausi, zelta spaiņi, alva, ķēniņa scepteris un balzama koki, kas saņemti no viņa.» No cita ieraksta redzams, ka Jehus šīs nodevas samaksājis Salmanasara valdīšanas astoņpadsmitajā gadā, tātad ap 842. gadu pirms m. ē.
Faktu, ka Jehus bijis asīriešu ķēniņa vasalis, Bībele noklusē. Taču asīriešu ieraksti atsedz iemeslu, kāpēc Damaskas ķēniņš ielauzies Izraēlā un izpostījis tā pilsētas. Tā bija atriebība par to, ka Jehus lauzis ar aramiešiem noslēgto pret Asīriju vērsto savienības līgumu un, izceļoties jaunam karam ar Salmanasaru, brīvprātīgi padevies Asīrijai, samaksādams milzīgas nodevas zeltā un sudrabā. Šīs gļēvās politikas sekas bija liktenīgas. Pēc ilgām un sīvām cīņām ar Damasku Izraēls Joahasa valdīšanas laikā cieta pilnīgu sagrāvi, un tā kādreiz tik spēcīgā armija tika samazināta līdz piecdesmit jātniekiem, desmit kaujas ratiem un divdesmit pieciem tūkstošiem kājnieku.
Ķēniņš Jehus atnes meslus Salmanasaram III.
«Melnais obelisks» mums tādējādi atgādināja, cik tuvredzīga un postu nesoša bijusi izraēliešu uzurpatoru politika. Sīrijai, kuru sabiedrotais bija nodevis, vienai vajadzēja cīnīties ar vareno Asīriju, un šajā cīņā tā, protams, tika sakauta. Arī Izraēls, kuru novājināja karš ar savu dabisko sabiedroto, galu galā kļuva par laupījumu Sargonam II. Samarija tika nopostīta, bet desmit uz Mezopotāmiju aizvestās izraēliešu ciltis trimdā bez vēsts izgaisa.
Sargons Bībelē pieminēts tikai vienu reizi sakarā ar sacelšanos Ašdodas pilsētā. Toties Samarijas iekarotājs tur parādās anonīmi kā «Asīrijas ķēniņš». Grūti bija iedomāties, ka runa šeit ir par Sargonu, jo vairāk tāpēc, ka iepriekšējos trīs teksta pantos pieminēts Salmanasars.
Tikai ķēniņa pils drupās Horsabadā atrastais ieraksts darīja šaubām galu. Izrādījās, ka Salmanasars gan uzsācis Samarijas aplenkšanu, bet jau pēc gada nomiris. Pilsētu ieņēma tikai viņa pēctecis Sargons pēc diviem savas valdīšanas gadiem, t. i., pēc trīsgadīga aplenkuma. Dibinoties uz šo informāciju, bija nosakāms, ka Samarija kritusi 721. gadā pirms. m. ē.
Minētajā uzrakstā Sargons pavēstī:
«Es aplencu un ieņēmu Samariju un kā kara guvumu aizvedu gūstā 27 290 iedzīvotāju. No tiem es izveidoju ķēniņa korpusu, kurš sastāvēja no piecdesmit kaujas ratiem… bet pilsētu es atjaunoju un padarīju to vēl skaistāku nekā agrāk. Es tur nometināju ļaudis no citām iekarotajām zemēm. Es iecēlu viņiem pārvaldnieku un uzliku par pienākumu maksāt tādas pašas nodevas, kādas maksā visi citi Asīrijas iedzīvotāji.»
Bībele trīs reizes pasvītro greznību, kāda it kā valdījusi ķēniņa pilī Samarijā. 1. Ķēniņu grāmatā (22. nodaļas 39. pants) stāstīts, ka Ahabs uzcēlis ziloņkaula namu. Amoss (3. nodaļas 15. pantā) dieva vārdā pravieto: «Un es sagraušu tiklab greznās ziemas, kā vasaras mītnes, un ar ziloņkaulu rotātām telpām būs jāpazūd no zemes virsus…» Bet 45. psalmā, par kuru daži zinātnieki domā, ka tas ticis uzrakstīts kā kāzu dziesma Ahabam un Izebelei, minētas «ziloņkaula pilis».
Viegli saprotams, ka šo fantastisko vēstījumu uzskatīja par vienu no neapvaldītas iztēles piemēriem, kura tik raksturīga austrumu tautām. Tikai arheoloģiskie atradumi Samarijas drupās atklāja, ka tā nepavisam nav leģenda.
1931.—1935. gadā angļu un amerikāņu arheologu ekspedīcija tur veica sistemātiskus izrakumu darbus. Zem gruvešu kaudzēm atrada aizsardzības mūru un torņu fundamentus, kā arī cisternas lietus ūdens uzkrāšanai. Vissvarīgākais atradums tomēr bija ķēniņa Ahaba un viņa laulātās draudzenes pils paliekas. Tā atradusies kalnu grēdas rietumu galā, no kurienes bija saredzama Vidusjūra. Pagalmā atrada ar akmeņiem izliktu Bībelē pieminēto dīķi, kurā mazgāti Ahaba asinīm nošķiestie kaujas rati.
Kad arheologi sāka izsijāt gruvešu smelkni, viņus pārņēma izbrīns. Starp ķieģeļu un akmens šķembām vāļājās tūkstošiem ziloņkaula plāksnīšu lausku. Uz tām bija redzami plakan- ciļņi ar lotosu, liliju, papirusu, palmu, lauvu, vēršu, stirnu, sfinksu un feniķiešu dievekļu attēliem.
Tiesa, pils gan nebija celta no ziloņkaula, taču tās sienas,
kā arī tur novietotās mēbeles bija apšūtas ar tādu daudzumu ziloņkaula plāksnīšu, ka viegli varēja rasties iespaids par ziloņkaula celtnēm.
Tagad no Izraēla pārcelsimies uz Jūdu. šeit jau pašā sākumā uzduramies intriģējošai mīklai, kas saistīta ar saprātīgā ķēniņa Usijas traģisko likteni.
2. Ķēniņu grāmatā (15. nodaļa, 5. pants) burtiski lasām: «Bet tas kungs piemeklēja ķēniņu, un tas kļuva spitālīgs līdz pat savai miršanas dienai, un viņš dzīvoja atšķirtā namā.»