Bībeles pētnieki un arheologi uzskatīja par iespējamu, ka Usija dzīvojis savas pils pagrabos, kamēr viņa vārdā valdījuši tā dēls Jotāms un mazdēls Ahass. Tiesa, pēc Bībeles tiesību priekšrakstiem spitālīgie nedrīkstēja palikt Jeruzalemē, taču varētu būt, ka ar ķēniņu darīts izņēmums.
Šo uzskatu vajadzēja atmest, kad Ramas tuvumā atklāja kādas citadeles drupas, par kuru nekas nav minēts nevienā vēstures avotā. Citadeli apjoza vairāk nekā trīs metrus biezi mūri, bet tās vārti, spriežot pēc atrastajām pēdām, bija izlieti no bronzas vai vara. Plašajā pagalmā atradušās trīs celtnes. Vienai no tām aizmugurē bijuši slepeni vārtiņi, pa kuriem, nevienam nemanot, varēja izkļūt no citadeles.
Kas un kāpēc būtu uzcēlis šādu nocietinājumu galvaspilsētas tiešajā tuvumā? Viss norāda uz to, ka citadeli sev licis uzbūvēt pats Usija. Tās drupās atrasts pārsteidzošs daudzums Aštartes statuešu, bet tieši Usiju pravieši bija apsūdzējuši feniķiešu dievietes kulta piekopšanā. Bez tam uz kādas lauskas iegravēts sēdoša bārdaina vīrieša attēls. Tā kā tikai ķēniņus un dievus rādīja sēdošā stāvoklī, nav nekādu šaubu, ka citadele bijusi ķēniņa miteklis.
Tagad mēs sapratīsim, kāpēc Bībele Usijas uzturēšanās vietu sauc par «atšķirtu namu», «brīvu namu» jeb «brīvības namu». Nelaimīgais ķēniņš netika spaidu kārtā ieslodzīts, kā tas notika ar citiem spitālīgajiem, bet savā atsevišķi uzceltā pilī baudīja zināmu brīvību, un no turienes, atrazdamies pavisam tuvu galvaspilsētai, viņš varēja kontrolēt arī valsts pārvaldi.
Pēc Samarijas krišanas jūdi atskārta, kādas briesmas tiem draud no Asīrijas. Ķēniņš Hiskija steidzīgi nostiprināja Jeruzalemes mūrus un savāca noliktavās ieročus. Viņš parūpējās arī par pilsētas nodrošināšanu ar ūdeni. Senais jebusiešu kanāls, pa kuru Dāvida karaspēks savā laikā bija iekļuvis pilsētā, šim nolūkam vairs nederēja un, liekas, būs arī ticis aizbērts, jo izrādījās bīstams pilsētas drošībai. Bībelē stāstīts, ka Hiskija licis klintī izkalt jaunu kanālu, pa kuru ūdeni no Gihonas avota ievadīja Jeruzalemē, kur to uzkrāja cisternā.
Kā tas bieži noticis, Hiskijas izkaltais kanāls tika atklāts gluži nejauši. 1800. gadā bars arābu zēnu rotaļājās pie Siloes dīķa. Viens no viņiem iekrita ūdenī un, peldēdams uz otru krastu, pamanīja klintī šauru eju. Tas bija puskilometru garš kanāls, kurš lokveidā stiepās kaļķakmens klintī līdz pilsētas rietumu daļai. Savādi likās tas, ka, neraugoties uz steigu, strādnieki kanālu nebija kaluši taisnā līnijā, ietaupot vairāk nekā divi simti metru garu, sūru piepūli prasošu posmu. Taču pēc rūpīgiem topogrāfiskiem pētījumiem izrādījās, ka līkumu vajadzējis mest, lai neskartu klintī izkaltās Dāvida un Salamana kapenes.
Tikai 1880. gadā izdevās gūt neapšaubāmus pierādījumus, ka tas bijis Hiskijas kanāls. Vairāki jauni vācu arhitekti devās izpētīt noslēpumaino kanālu. Līdz ceļiem brizdami pa dūņām un ūdeni, viņi ar pūlēm nogāja pusi no tā garuma. Vienam no viņiem paslīdēja kāja, tas iekrita ūdenī un pamanīja uz sienas kādu noslēpumainu uzrakstu. Uzzinājis par šo atradumu, Jeruzalemē ieradās angļu orientālists Arčibalds Seiss, lai nokopētu uzrakstu. Šis darbs bija ļoti grūts. Stundām ilgi tupot ūdenī un dūņās, zinātniekam plandošā sveces gaismā vajadzēja nozīmēt burtu pēc burta. Tomēr bija vērts tā pūlēties, jo uzraksts izrādījās ārkārtīgi svarīgs. Daļēji bojātais teksts saturēja dramatisku vēstījumu, kā strādnieki no abām pusēm ar laužņiem kaluši kanālu un, satuvojušies trīs olekšu attālumā, cauri plānajai klints sienai sadzirdējuši pretējās grupas balsis. Kad beidzot tuneļa abas daļas tika savienotas, viņi aiz prieka šķindinājuši laužņus citu pret citu, bet ūdens pirmoreiz tecējis no avota uz pilsētu. Uzraksta ebreju valoda neapšaubāmi pieder Hiskijas laikam.
Asīrijas ķēniņš Sanheribs kādā no saviem uzrakstiem pats netieši atzīstas, ka nav ieņēmis Jeruzalemi. Tiesa, viņš dižojas, ka izpostījis Jūdu un no Hiskijas saņēmis trīsdesmit ta- lentu zelta un trīs simti talentu sudraba, bet piebilst, ka Jūdas ķēniņu «kā putnu iesprostojis būrī». Iemeslus, kāpēc viņš pārtraucis Jeruzalemes aplenkšanu, Sanheribs, protams, nepiemin. Bībele viņa neveiksmi izskaidro kā tā kunga brīnumdarbu. Jahves atsūtīts eņģelis izgājis cauri ienaidnieka apmetnei, nokaudams 185 tūkstošus asīriešu karavīru.
Mēģināts izskaidrot, kas īsti slēpjas aiz šā brīnumdarba. Liekas, ka atminējumu šai mīklai sniedzis grieķu vēsturnieks
Hērodots. Kāds ēģiptiešu priesteris viņam stāstījis, ka San- heriba karaspēks uz laiku pārtraucis Jeruzalemes aplenkšanu, lai dotos pret ēģiptiešiem. Tad asīriešu karaspēka nometnē parādījies milzīgs daudzums lauku peļu, kuras tā sagrauzušas loku stiegras un no ādas izgatavotās apbruņojuma daļas, ka ieročus zaudējušiem asīriešu karavīriem vajadzējis izvairīties no kaujas.
Peles senlaiku nostāstos bieži figurē kā simbols dažādām sērgām. Ar to sastopamies gan Bībeles, gan Ēģiptes, gan Mezopotāmijas leģendās. No tā varētu secināt, ka Sanheri- bam vajadzējis pārtraukt Jeruzalemes aplenkšanu tāpēc, ka viņa karaspēkā plosījusies kāda baismīga sērga. Par apstiprinājumu šai hipotēzei varētu uzskatīt arī faktu, ka angļu arheologs Streičijs netālu no Lahišas atklājis masu kapu, kurā atradušies divi tūkstoši vīriešu skeletu.
Kā mums jau zināms, faraons Neho Karhemišas tuvumā kaujā pret haldiešiem cietis smagu sakāvi. Slavenais angļu arheologs Vūlijs pilsētas drupās izdarījis arheoloģiskus meklējumus un atklājis šīs vēsturiskās kaujas dramatiskas pēdas. Kādas piepilsētas mājas grīda bijusi pārklāta ar pelnu kārtu, un tajā atrasti simtiem bultu uzgaļu, šķēpu smailes, kā arī salauztu zobenu paliekas. Visvairāk bultu uzgaļu sakrājies pie ieejas atsevišķās istabās. Tie bija saliekti, triecoties pret akmens palodām vai durvju metāla apkalumiem. Šo palieku izvietojums rāda, ka cīņa plosījusies ap ieejām istabās, kuru aizstāvji sīvi pretojušies. Galu galā uzbrucēji tomēr uzvarējuši un māju pārvērtuši drupu kaudzē.