Citi atradumi mums sniedz ieskatu tā laika politiskajās intrigās. Ķīļraksta plāksnītes ar asīriešu tekstiem liecina, ka hetu Karhemiša bijusi Asīrijas vasalis. No otras puses, ēģiptiešu dievekļu statuetes, gredzens ar iegravētu faraona Psa- metiha I vārdu, kā arī viņa dēla Neho spiedogi rāda, cik spēcīga bijusi ēģiptiešu ietekme šajos apvidos. Karhemiša, tāpat kā Jeruzaleme, acīmredzot svārstījusies savā nostājā starp Ēģipti un Asīriju, līdz beidzot tika izpostīta. Faraons Neho apkaunojošā kārtā nodevis savus sabiedrotos un kopā ar Asīriju vērsies pret Nabuhodonosoru.
Šajā sakarā ir vērts pieminēt citu interesantu atklājumu. Vūlijs starp ieročiem atrada ar bronzas skārdu apsistu grieķu vairogu. Uz tā bija saskatāma plakancilnī atveidota Gorgona, ko aplī ielenc dažādi dzīvnieki: zirgi, suņi, brieži un truši. Kā grieķu vairogs varēja nokļūt Karhemiša?
Vūlijs neviļus atcerējās kādu vietu Hērodota rakstos, kur stāstīts, ka Apollona svētnīcā Branhidajā Efesas tuvumā svinīgi iesvētītas trofejas, kuras faraons Neho bija guvis Gazā, bet tā, kā zināms, izmantoja grieķu algotņus. Tātad vairogs varēja piederēt grieķu algotnim, kurš pēc Gazas nopostīšanas droši vien bija stājies faraona dienestā un beidzot Karhe- mišā, tālu no savas dzimtenes, kritis.
Babiloniešu dokumentos tāpat atrasti apstiprinājumi Bībeles sniegtajām ziņām par Jūdas ķēniņu Joahīnu, kuru Nabu- hodonosors aizvedis uz Bābeli gūstā. Kad Asīrijas tronī nāca Evil-Merodehs, tas bijušo jūdu ķēniņu atbrīvojis un atļāvis viņam dzīvot ķēniņa pilī.
2. Ķēniņu grāmatā (25. nodaļas 28.—30. pantā) par Evil- Merodehu un Joahīnu lasām:
«Un viņš runāja ar to laipnīgi un pacēla viņu sēdeklī augstāk par visu ķēniņu sēdekļiem, kas bija pie viņa Bābelē. Un viņš pārmija viņa cietuma drēbes, un tas ēda vienmēr viņa priekšā, kamēr dzīvoja. Un viņš tam nosprieda uzturam dienišķu daļu, ko tas ik dienas dabūja no ķēniņa, kamēr dzīvoja.»
1933. gadā Babilonas arhīvā atrastas pils pārrauga piezīmes par pārtikas devu izsniegšanu dažādiem rezidentiem, kurus uzturēja ķēniņš. Un, ak, tavu brīnumu, šajā sarakstā figurē jūdu ķēniņš Joahīns, pieci viņa dēli un vēl astoņi jūdi, kuri sastāvēja viņa svītā un apkalpotājos. Kā no dokumentiem redzams, Babilonā dzīvojusi vesela grupa sagūstītu ķēniņu. Šo ķēniņu ēnu vidū savu nelaimīgo mūžu beidzis arī Joahīns.
Pateicoties arheoloģijai, mēs pārliecinājāmies tāpat par to, ka Bībelē pieminētais Gedalja, kuru Nabuhodonosors iecēla par Jūdas pārvaldnieku un kuru viņa ciltsbrāļi nogalināja kā nodevēju, ir vēsturiska persona.
Lahišas pilsētas drupās atrasts zīmogs ar uzrakstu: «Gedol- jas, Jūdas pārvaldnieka īpašums.»
Runādami par Bābeles gūstu, mēs sacījām, ka daži no aizvestajiem jūdiem svešumā kļuvuši bagāti. Pārsteidzošā veidā to apstiprina arheoloģija, kad amerikāņu zinātniskā ekspedīcija Nipurā atradusi daļu no savdabīgas bankas firmas «Mu- rašs un dēli» arhīva.
Simts piecdesmit ķīļraksta māla plāksnītēs ietverta šās jūdu ģimenes rosīgā un plaši sazarotā starptautiskā darbība. Tur atrodami līgumi par zemes, kanālu, dārzu, aitu iznomāšanu, pirkšanas un pārdošanas darījumiem, parādu zīmes un kvītis par drošības naudas iemaksu parādu dēļ ieslodzījumā nokļuvušo atbrīvošanai. Firma par savu vidutājību ņēmusi tiem laikiem parasto augsto 20% likmi. Starp parakstiem uz dokumentiem ir daudz ebreju vārdu, kas liecina, ka prāva izvesto daļa dzīvojusi pārticībā.
Bībele klusē par lielu, 265 gadus ilgu ebreju vēstures posmu: no 433. gada pirms m. ē., kad Nehemijas vadībā tika atjaunoti Jeruzalemes mūri, līdz Makabeju sacelšanās sākumam 168. gadā pirms m. ē.
Iespējams, ka šajā laikā nenotika nekas svarīgāks. Jūda bija kļuvusi par mikroskopisku, atpalikušu milzīgās persiešu valsts provinci. Ar persiešu ķēniņu piekrišanu tā bija izveidojusies par teokrātisku, priesteru pārvaldītu valstiņu jeb, pareizāk sakot, par reliģisku kopienu. No pārējās pasaules izolētie ebreji nodarbojās paši tikai ar savām iekšējām lietām. Vecā Derība šajā laikā droši vien guva šodien pastāvošo izveidojumu. Priesteri un mācīti vīri apcerēja pagātni un savāca dokumentus, kuriem vajadzēja noskaidrot tautas posta cēloņus. Viņi nonāca pie uzskata, ka ebreji nemitīgi atkrituši no Jahves, pārkāpuši viņa bauslību un par to tikuši sodīti. Tādējādi Bībele kļuva par plašu, pret ķēniņiem un tautu vērstu apsūdzības rakstu un līdz ar to par dokumentu, kuram vajadzēja pierādīt, ka tikai Mozus ticībā ebreju tautai meklējams glābiņš un labklājība.
333. gadā pirms m. ē. tā laika pasaulē notika spējš lūzums. Maķedonijas ķēniņš Aleksandrs pie īsas izšķīrējā kaujā satrieca Dārija III karaspēku. Persija mitējās pastāvēt, un tās vietā radās grieķu pasaules lielvalsts. Jaunais uzvarētājs steidzās uz Ēģipti un bez pretestības ieņēma to. Nepārbaudīta leģenda apgalvo, ka pa ceļam viņš iegriezies Jeruzalemē, lai cildinātu Jahvi. Taču Bībele par to visu klusē. Kalnainās, no pasaules atšķirtās Jūdas iedzīvotāji nenojauta, ka cilvēces vēsturē sācies jauns laikmets.