Romas ierēdņu spaidu un izsūkšanas politika ar laiku kļuva tik neizturama, ka Palestīnā no jauna uzliesmoja sacelšanās. Mūsu ēras 70. gadā Tits ieradās ar spēcīgu armiju un aplenca Jeruzalemi. Pilsētas iedzīvotāji aizstāvējās ar nepieredzētu varonību un nāves nicināšanu, tomēr romiešu pārspēks galu galā tos pieveica. Traģēdiju, kādu pārdzīvoja pilsēta, ar satricinošu patiesību aprakstījis Jozefs Flāvijs. Cilvēki mira uz ielām no bada, slimībām un spēku zaudējuma, gadījās pat, ka mātes apēda savus zīdaiņus. Romiešu leģionāri apkāva tūkstošiem gūstekņu līdz pēdējam vīram vai arī uzkāra tos krustos. Pēc pilsētas ieņemšanas Tits pavēlēja nolīdzināt ar zemi tos kvartālus, kuri vēl bija saglabājušies, bet ebrejiem, kā arī Kristus piekritējiem bija aizliegts ieiet nopostītajā pilsētā, piedraudot ar nāves sodu.
Sešdesmit gadu pilsētas drupās apmetni bija iekārtojis ar savu nežēlību pazīstamais X Romas leģions. Mūsu ēras 117.—138. gadā ķeizars Hadriāns tur uzcēla romiešu koloniju Aelia Capitolina. Tajā vietā, kur bija atradusies svētnīca, tagad pacēlās Jupitera tēls. Svētās vietas apgānīšana un aizliegums apgraizīt bērnus mūsu ēras 132. gadā no jauna izraisīja ebreju sacelšanos.
Dumpinieku karaspēku, kurš īsā laikā izauga līdz pusmiljonam vīru, vadīja Simons Bar-Kohba. Viņš drīz vien ieņēma Jeruzalemi un plašus Palestīnas apvidus. Rabīns Akiba apsveica Bar-Kohbu kā mesiju un skubināja viņu pasludināt sevi par Izraēla ķēniņu.
Jaunā jūdu valsts nepastāvēja ilgi. Hadriāns no Britānijas uz Palestīnu nosūtīja savu karavadoni Jūliju Severu, kurš ātri atguva Palestīnu un 136. gadā ieņēma insurgentu pēdējo cietoksni Betaru. Tur krita vai arī izdarīja pašnāvību Bar-Kohba, Dumpiniekus, kuri nebija krituši kaujā, pārdeva verdzībā, vai arī tie aizbēga uz Babiloniju.
Izraēlas arheologu ekspedīcija 1961. gadā kādā no Nāves jūras piekrastes alām atrada pēdējo tur bojā gājušo insurgentu skeletus un dokumentus.
Jau ar Bābeles gūstu un Gedaljas, nogalinātāju aizbēgšanu uz Ēģipti sākās tā saucamā diaspora jeb ebreju izklī- šana pa visu pasauli. Persiešu un grieķu valdīšanas gados varmācīgo aizvešanu svešumā nomainīja brīvprātīga emigrācija. Pirmais diasporas centrs Babilonijā pastāvēja līdz vēlīnajiem viduslaikiem. Ēģiptē ebreju kolonija radās Elefantīnas salā, bet galvenokārt Aleksandrijā. Pēc Makabeju un Bar- Kohbas sacelšanās svešumā devās jauni izceļotāju viļņi, kuri ievērojami pastiprināja jau agrāk radušās ebreju emigrantu kopienas.
Diaspora pakāpeniski izplatījās uz Kirenaiku, Grieķiju un Mazāziju. Vislielākā ebreju kopiena, kurā skaitījās ap simts tūkstoš cilvēku, izveidojās Aleksandrijā. Citu svarīgu emigrācijas centru ebreji izveidoja pašā impērijas galvaspilsētā Romā.
SEŠI BĪBELES NOSTĀSTI
PAR VARONĪGO JUDĪTI.
Jūdas pilsētā Betulijā dzīvoja bagāta atraitne, vārdā Jūdīte. Viņai piederēja iekopti tīrumi, liellopi, avis un bija liela kalpu saime. Turklāt Jūdīti daudzināja par skaisto augumu un jauko vaigu.
Pēc vīra nāves dzīve viņai šķita bez jebkādas pievilcības. Trīsarpus gadu, atraitnības raupjās drēbes apvilkusi, viņa lūdza dievu un gavēja. Ar savu dievbijību un tiklo dzīvošanu Jūdīte iemantoja tādu cieņu, ka Jūdas iedzīvotāji sāka viņu uzskatīt par pravieti.
Bet tad gadījās, ka Kānaānas zemē iebruka milzīgi Nabuhodonosora karapulki ar Holofernu priekšgalā. Betulijā brīvprātīgi nepadevās, bet sīvi pretojās iebrucējiem.
Pēc divdesmit dienu ilga aplenkuma pilsētā pietrūka ūdens. Nelaimīgie iedzīvotāji sapulcējās pie pārvaldnieka Usijas pils un, gauži raudādami, lūdza viņu padoties Ho- lofernam. Ļaužu postu redzot, Usijam sirds vai plīsa, tomēr viņš stingri noteica paciesties vēl piecas dienas, cerēdams, ka Jahve steigsies viņam palīgā.
Bet Jūdīte pa to laiku novilka savas atraitnības drānas, nomazgājās, ieziedās ar smaržīgu eļļu un sacirtoja matus. Pēc tam viņa uzvilka skaistas drēbes un izgreznojās ar visdārgākajām rotām, kādas vien viņai bija. Tā pušķojusies un savu glītumu uzposusi, Jūdīte devās uz ienaidnieka apmetni, līdzi ņemot tikai vienu no savām kalponēm, kura nesa traukus ar vīnu un eļļu, kā arī ceptu gaļu, vīģu plāceņus, maizi un sieru.
Kad Jūdīte rītausmā nokāpa no pakalna, uz kura atradās Betulija, viņu aizturēja ienaidnieka sardze un aizveda uz sava pavēlnieka telti. Holoferns, glābdamies no odiem, zvilnēja savā guļvietā aiz priekškara, tērpies purpurā un mirdzēt mirdzēdams no zelta, smaragda un citu dārgakmeņu rotām. Jūdīte nometās ceļos un paklanījās svešajam kara priekšniekam, bet Holoferns, viņas daiļuma savaldzināts, ar patikšanu nolūkojās atnācējā. Atguvies no sava pārsteiguma, Holoferns laipnā balsī apvaicājās, kāpēc viņa šeit ieradusies.
«Es esmu ebreju meita,» Jūdīte paskaidroja, «un no viņiem aizbēgu, jo redzēju, ka pilsēta tiks izpostīta. Viņi pret jums bija augstprātības pārņemti un no brīvas gribas nedomāja padoties. Tālab es nospriedu: aiziešu pie diža Holoferna un pastāstīšu viņam noslēpumu, kā pilsēta ieņemama, nezaudējot neviena karavīra.»
Holofernam šāda runa bija tīkama, un viņš pavēlēja apkalpotājiem palīdzēt viņai piecelties. Kad Judīte izslējās visā savā smuidrajā augumā, viņa bija tik neizsakāmi daiļa, ka teltī esošie augstmaņi vislielākajā sajūsmā iesaucās:
«Kas šos ļaudis varētu smādēt, kam ir tādas skaistas sievas!»
Tad Jūdīte izlikās nokļuvusi pravietiskā aizgrābtībā un svinīgā balsī pareģoja iebrucējiem pilnīgu uzvaru pār jūdiem. Holofernam par to bija lielumlielais prieks, un viņš sacīja: