«Ja tā notiks, kā tu esi runājusi, tad tavs dievs būs arī mans dievs!»
Pēc tam Holoferns lika Jūdītei ierādīt ērtu telti un trīs dienas no vietas ielūdza viņu lepnās dzīrēs. Bet ebreju sieva, negribēdama baudīt nešķīstu pārtiku, ēda tikai to, ko kalpone viņai bija atnesusi no Betulijas.
Svešā karaspēka pavēlnieks pa to laiku sāka aizvien vairāk ap Jūdīti lakstoties, izrādīdams lielu neatlaidību. Jūdīte noģida, ka ceturtajā dienā Holoferns viņu lūgs pēc dzīrēm palikt teltī pie viņa. Pirms doties dusēt, viņa aizsūtīja projām savu kalponi un cauru nakti, asaras lie- dama, izlūdzās Jahves palīdzību sava nodoma izpildīšanai.
Nākamajā dienā dzīres bija vēl krāšņākas. Līksmajās gaidās Holoferns izdzēra pārlieku daudz vīna un, dziļa miega pievārēts, atkrita guļvietā. Tad Jūdīte ar viņa paša zobenu nocirta Holofernam galvu, ietina to pie gultas uzkārtajā priekškarā un ielika savā ceļasomā. Izlavījusies no apmetnes, viņa aizsteidzās uz Betuliju un parādīja saviem ciltsbrāļiem ienīstā uzbrucēja galvu. Visā pilsētā valdīja liels prieks. Ļaudis pateicās Jahvem par uzvaru un cildināja varoni, kura ar diviem zobena zvēlieniem bija nocirtuši ienaidniekam galvu.
Kad asīrieši no rīta atrada savu pavēlnieku mirušu, tos pārņēma tādas izbailes, ka visi metās bēgt, atstājot apmetni ar neskaitāmiem dārgumiem un Jūdā salaupītām mantām. Pilsētas aizstāvji vajāja tos ar lielu niknumu un sarīkoja tādu slaktiņu, ka tikai nedaudzi palika pie dzīvības.
Uzvarētājiem par laupījumu krita daudz liellopu, avju, ēzeļu un kamieļu, kā ari lieli krājumi zelta, sudraba, ieroču un apģērbu. Visu, kas bija Holoferna personiskais
īpašums, un proti, zelts, sudrabs, dārgakmeņi un vērtīgas drēbes, izsniedza Judītei kā balvu par viņas varonību.
Pilsētas iedzīvotāji veselus trīs mēnešus svinēja uzvaru, diedami, dziedādami, skaitīdami pateicības lūgsnas un spēlēdami arfas. No Jeruzalemes ieradās virspriesteris Joakīms, lai godinātu varoni un piedalītos vispārējās līksmēs.
Jūdīte nodzīvoja līdz simts piektajam mūža gadam. Visa tauta viņu mīlēja un cienīja, bet viņas lielās uzvaras diena tika ieskaitīta ebreju svētkos, un kopš šā laika to svin katru gadu.
ESTERE — PERSIEŠU ĶĒNIŅIENE.
Persijas ķēniņš Ahasverus savas valdīšanas trešaja gada sarīkoja lielas dzīres. Tajās viņš saaicināja persiešu un mēdiešu dižciltīgos un galma augstmaņus, kā arī viņam pakļauto zemju pārvaldniekus no Indijas līdz Etiopijai. Dzīres ilga simts septiņdesmit dienu bez pārtraukuma, bet to noslēgumā ķēniņš uz septiņas dienas ilgām dzīrēm ielūdza visus Sūzu iedzīvotājus, neatkarīgi no viņu bagātības un sabiedriskā stāvokļa.
Galdi bija izvietoti pils pagalmā un dārzā. Lai pasargātos no saules svelmes, tiem pāri bija nostiepti un pie marmora kolonnām nostiprināti balti, zaļi un violeti audumi. Viesi plītēja, atlaidušies zelta un sudraba zviļņos pie galdiem, kuri balstījās uz zaļgana un balta marmora plāksnēm. Apkalpotāji pasniedza ēdienus un vīnus zelta bļodās un kausos.
Tajā pašā laikā ķēniņiene Vašti pils sieviešu spārnā pie sava galda pacienāja dižciltīgo, pārvaldnieku un galma augstmaņu laulātās draudzenes.
Dzīru septītajā dienā Ahasverus sadomāja parādīt ķēniņieni saviem viesiem, jo viņa bija neizsakāmi skaista. Tāpēc valdnieks tai pavēlēja izrotāties ar ķēniņienes diadēmu un ierasties pie viņa. Bet Vašti iespītējās un negribēja pavēlei paklausīt.
Bezgala sašutis par šādu stūrgalvību, Ahasverus nekavējoties sasauca septiņu persiešu un mēdiešu dižciltīgo padomi, lai apspriestos, ko iesākt ar nepaklausīgo sievieti. Godājamie vīri bija gauži satraukušies par mieru paši savās mājās, tāpēc viens no tiem teica šādus vārdus:
«Ķēniņš Ahasverus pavēlējis, lai ķēniņiene Vašti atnāk šurp, bet viņa nav paklausījusi. Un tagad visas persiešu
un mēdiešu augstmaņu sievas ar nicināšanu un nepaklausību izturēsies pret saviem vīriem.»
Ķēniņš nolēma uz visiem laikiem atstumt savu stūrgalvīgo sievu. Tajā pašā laikā viņš pa visu savu valsti izsūtīja vēstules ar pavēli darīt pavalstniekiem zināmu, ka sievām jāklausa saviem vīriem. Tādējādi jau pašā iedīglī tika novērsts draudīgais sievu dumpis.
Drīz pēc tam ķēniņš pavēlēja pa visu valsti sameklēt visskaistākās jaunavas un atsūtīt tās uz viņa pili. Uzticama einuha uzraudzībā atlasītās skaistules divpadsmit mēnešus iesvaidījās ar mirrēm, apslacinājās ar smaržām un vaiga glītumu uzkopa ar krāšļiem. Pēc šādas sagatavošanās tās nonāca ķēniņa gultā.
Pēc četriem gadiem pienāca kārta neredzēti skaistai jaunavai, vārdā Estere. Viņa bija izraēliete, taču to neviens nezināja, jo Estere savu tautību bija noklusējusi. Viņas vecāki bija miruši, tai mazai esot, un tāpēc meiteni audzināja tēva brālis Mardohajs, viens no daudzajiem izsūtītajiem no Jeruzalemes.
Aliasverum meitene tik gauži iepatikās, ka viņš to appreci ja 1111 kronēja par ķēniņieni. Ar brāļameitas gādību Mardohajs lika iecelts sliekšņa sarga amatā un iemantoja tādu uzticību, ka drīkstēja uzturēties pie ķēniņa guļamistabas durvīm. Tas gauži aizkaitināja divus citus sliekšņa sargus. Ķādu dienu Mardohajs noklausījās viņu sarunu, kurā tie apsprieda, kā ķēniņu nogalināt. Mardohajs tūdaļ to paziņoja Esterei, kura brīdināja savu laulāto draugu no. draudošajām briesmām. Abus sazvērniekus pakāra, bet ķēniņš vēl vairāk pieķērās savai mīļotajai.
Mardohajs galmā ieguva tādu svaru, ka sāka nevērīgi izturēties pret Hamanu, kuru ķēniņš bija pacēlis pār visiem saviem augstmaņiem. Tas bija tik varens, ka visi viņa priekšā drebēja un krita ceļos. Vienīgi Mardohajs to nedarīja un viņam pat nepaklanījās.