Lābans nosmējās bārdā par znota vientiesību un tūdaļ pieņēma jauno darba līguma noteikumu. Viņa ganāmpulkos taču lielā pārsvarā bija dzīvnieki ar melnu un baltu vilnu, starp kuriem tikai retumis pagadījās kāds palss vai raibs. Tādēļ viņš nopriecājās, domādams, ka par visai niecīgu samaksu-arī turpmāk varēs izmantot Jēkaba pakalpojumus. Tomēr Lābans savās cerībās bargi pievīlās, jo bija aizmirsis, ka Jēkabs lopu kopšanas prasmi bija tikpat kā iezīdis ar mātes pienu un lieliski prata arī sarežģīto dzīvnieku krustošanas mākslu. Jēkabs sagrieza svaigus sprungulīšus un svītrās nolobīja to mizu, atsegdams baltos gremzdus. Tā sagatavotos kociņus viņš nolika pie dzīvnieku dzirdināmām silēm. Avis, dzerdamas ūdeni, tik cieši nolūkojās tajos, ka tām atnesās svītraini, raibi un lāsumaini jēri. Lābans pārāk vēlu pamanīja, cik draudīgā ātrumā savairojas palsie un lāsumainie dzīvnieki, bet melno un balto skaits nemitīgi saplaka. Beidzot nonāca tik tālu, ka Lābans kļuva aizvien nabadzīgāks, bet Jēkabs r iedzīvojās mantā un viņam piederēja nepārskatāmi avju, teķu un kazu bari, kā arī daudz kalpu un kalpoņu, kamieļu un nastu nesēju ēzeļu. Ar vārdu sakot, šoreiz cirvis bija trāpījis uz akmeni.
Lābana dēliem, protams, tas nevarēja būt pa prātam. Redzēdami, ka izmanīgais svainis tos galīgi noplicinājis, viņi sacēla lielu brēku un žēlojās šādiem vārdiem:
«Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš ir sev sagādājis visu šo bagātību …»
Jēkabs savukārt taisnodamies aizbildinājās, ka dievs gribējis Lābanu sodīt par viņa blēdīšanos un tāpēc izkārtojis tā, lai vairotos palsie un raibie dzīvnieki.
«Tā dievs ir atņēmis visu mantību jūsu tēvam un devis man,» viņš paskaidroja savām sievām.
Bet sievas, kā jau samīlējušies meitieši, šajā dzimtās ķīviņā nostājās sava vīra pusē. Kad Jēkabs tām kā lielu noslēpumu pavēstīja, ka dievs viņam liek atgriezties Kānaānā, tās no visas sirds apsveica vīru un pie reizes ļāva izpausties arī ilgi krātajam sarūgtinājumam pret tēvu:
«Vai mums ir vēl kāds mantojums jeb kāda daļa mūsu tēva namā? Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu. Un visa bagātība, kādu dievs licis atraut mūsu tēvam, tagad ir mūsu un mūsu bērnu. Tad nu visu, ko dievs tev sacījis, to dari.»
JEKABA BĒGŠANA.
Sarūgtinājumi un saspringtās attiecības Lābana mājā vairs nebija izturamas. jēkabs dibināti baidījās, ka sievastēva dēli gribēs ar varu pievākt visu mantu, kādā viņš bija iedzīvojies, pateicoties savai izmanībai un pūliņiem. Tāpēc viņš apņēmās paklusītiņām izlavīties no Hāranas. Bet Jēkabs nezināja, ka Rāhele bija iezagusies tēva namā un piesavinājusies sīkos mājas dievekļu tēlus, kuru aizgādībā kopš sendienām bija atradusies Teras dzimta.
Jēkaba karavāna bija milzīga: tā sastāvēja no kamieļiem, nastu nesējiem ēzeļiem, avīm, teķiem un kazām, kā arī,no divām sievām, divām piegulētājām un vienpadsmit Jēkaba dēliem, neskaitot lielu skaitu saimes ļaužu ar to ģimenēm. Tāpēc nebija viegli slepšus aiziet no Hāranas. Tomēr Lābans bēgšanu pamanīja tikai trešajā dienā. Cik vien iespējams žigli viņš sasauca savus dēlus un bruņotu kalpu priekšgalā dzinās pakaļ bēgļiem. Taču ceļā dievs viņam pavēlēja nedarīt pāri Jēkabam un nepieļaut asins izliešanu.
Vajātāji dzinās, pakaļ bēgļiem trīs dienas. Lābans panāca viņus Gileādas augstienē, kur Jēkaba ļaudis pašlaik cēla teltis. Aizkaitinātais sievastēvs piegāja klāt bēglim, kurš viņu sagaidīja ar bruņotiem vīriem, un pārmetoši teica:
«Ko tu man esi darījis? Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kara gūsteknes? Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to paziņojis; es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām. Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnu bērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis. Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev ļaunu darītu, bet tavu tēvu dievs vakar runāja ar mani, sacīdams: Sargies ar Jēkabu runāt citu kā vienīgi labu. Bet tagad: Labi, tu esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; bet kāpēc tu esi nozadzis manu dievu?»
Jēkabs par to ļoti brīnījās, jo viņam par zādzību nekas nebija zifiāms. Viņš nosolījās zagli sodīt ar nāvi, ja tas tiks atklāts, un atļāva sievastēvam sīki pārmeklēt visu apmetni. Lābans izvandīja Jēkaba, Leas un abu piegulētāju teltis, un beidzot devās uz Rāheles telti. Bet vainīgā žigli ieraka dievekļu tēlus kamieļu pakaišos un pati uztupās virsū. Lābanam nenāca ne prātā, ka tie varētu būt noslēpti tik nepienācīgā vietā, un tā viņš arī nekā neatrada.
Tagad savukārt Jēkabs saskaitās uz sievastēvu, kurš tik naski bija dzinies viņam pakaļ un, pārmeklēdams apmetni, viņu pazemojis. Dusmās Jēkabs pieminēja visas pārestības, ko no Lābana bija "pieredzējis savas kalpības divdesmit gados.
«Ko es esmu pārkāpis, ko es esmu nogrēkojis, ka tu man dzenies pakaļ?» viņš sarūgtināts sacīja. «Tu esi aptaustījis visas manas lietas. Ko tu esi atradis no sava nama lietām? Liec to tagad manu un tavu brāļu priekšā, lai tie izšķir, kam taisnība. Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu apēdis. Saplosītos es tev neesmu atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis, jo no manas rokas tu to atprasīji, vai nu dienā tas bija zudis vai naktī. Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani saēda dienā, bet aukstums naktī. Bet miegs bēga no manām acīm. Es tev divdesmit gadus esmu kalpojis, četrpadsmit gadus es esmu kalpojis par tavām abām meitām un sešus gadus par taviem sīklopiem; desmitām reižu tu manu algu es pārgrozījis. Ja nebūtu mana tēva Ābrahāma dievs un tas, ko Izāks bīstas, bijis ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis. Bet dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris.»