Jēkabs par šo sazvērestību neko nezināja, tāpēc dēlu asiņainās izdarības viņu gauži apbēdināja. Ataicinājis pie sevis Simeonu un Leviju, viņš tiem rūgti pārmeta:
«Jūs grūžat mani postā, padarīdami mani ienīstu Šīs zemes kānaānie'šu un ferisiešu starpā. Cik liels mūsu skaits? Tiklīdz tie sapulcējas pret mani, tie mani var sasist. Un es un mans nams būsim izdeldēti.»
JĒKABS BETELE UN MAMRE.
No Sihemas pēc iespējas ātrāk bija jāaiziet, iekams kaimiņu tautas nav atguvušās no pārsteiguma un pieprasījušas atbildi par nodevīgo asins izliešanu. Kad iestājās nakts, Jēkabam parādījās dievs un teica viņam:
«Celies, ej uz Bēteli un paliec tur,"un taisi tur altāri - dievam, kas tev parādījās, kad .tu bēgi no sava brāļa Ezava.»
Jau rīta agrumā Jēkabs sapulcināja savus ļaudis, lai tie šķīstītos no grēkiem un atsacītos no jebkādas elku kalpības.
«Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu vidū,» viņš skubināja, «šķīstieties un mainiet savas drēbes. Tad celsimies un noiesim uz Bēteli, un es tur uzcelšu altāri tam dievam, kas mani paklausījis manās posta dienās un kas bija ar mani ceļa, ko esmu nostaigājis.»
Dažādus no Mezopotāmijas atvestos aplamas ticības priekšmetus, piemēram, mājas dievekļu tēlus un ausīs nēsājamus auskarveida amuletus, apraka Sihemas tuvumā zem liela ozola par zīmi jaunai derībai ar Ābrahāma dievu.
Ķad Jēkabs ar saviem ļaudīm devās ceļā, apkārtējo pilsētu iedzīvotājus sagrāba lielas izbailes, tādēļ aizgājējus neviens nevajāja. Nonācis Bētelē, Jēkabs uzcēla dievam altāri un nosauca šo vietu par Elbēteli, jo tur viņam bija parādījies dievs, kad viņš bēga no sava brāļa. Pateikdamies dievam par līdzšinējo gādību, Jēkabs tam upurēja dzīvniekus un eļļu. Tad dievs viņam parādījās vēlreiz, atkal apstiprināja Jēkaba jauno vārdu «Izraēls» un beidzot pavēstīja:
«Es esmu visspēcīgais dievs; augļojies un vairojies. Tauta, jā, pat tautu kopa lai ceļas no tevis, un ķēniņi nāks no taviem gurniem. Un to zemi, ko es biju devis Ābrahāmam un Izākam, tev ēs to došu, un taviem pēcnācējiem pēc tevis es došu šo zemi.»
Bet, kad viņi bija aizgājuši no Bēteles ceļa uz Efratu, vēlāko Betlēmi, Rāhelei uznāca dzemdību sāpes, un, dzemdējusi Jēkabam dēlu, viņa radībās nomira. Tā kā viņai bija jāizcieš lielas mokas, tad Rāhele pirms miršanas deva bērnam vārdu «Ben-oni», kas nozīmē «mocību dēls», bet Jēkabs, kurš bija ļoti iepriecināts par divpadsmitā dēla ierašanos pasaulē, viņa vārdu izmainīja par «Beniamin» — «labējās rokas dēls».
Acīmredzot bija lemts, ka Jēkabs Kānaānas zemē vairs nepazīs miera. Kad viņš uzturējās Migdal-Edaras tuvumā, atgadījās, ka viņa paša dēls Rūbens ielaidās neatļautos mīlas sakaros ar sava tēva piegulētāju Bilhu. Sīs jaunās likstas satriektais Jēkabs pārcēlās uz Mamri, kur sirmais tēvs Izāks ar ilgošanos gaidīja viņu atgriežamies. Apkampis sen neredzēto dēlu un gana nopriecājies par viņa pārnākšanu, Izāks mira simts astoņdesmit gadu vecumā. Tēva bērēs ieradās arī Ezavs, un abi brāļi vislabākajā saticībā apbedīja tēvu Makpelas dzimtas kapenēs, kur jau atdusējās Ābrahāms un Sāra.
PATIESĪBA UN TEIKSMAS PAR PATRIARHIEM
Mēs jau zinām, ka Bībeles teksti pašreizējā variantā radušies samērā vēlu, tikai pēc ebreju atgriešanās no Bābeles gūsta, tātad laika posmā starp 6. un 4. gadsimtu pirms m. ē. Galīgo variantu uzrakstījuši priesteri. Viņu nolūks bija pamācīt, nevis rakstīt tautas vēsturi. Vēsture viņu izpratnē bija Instruments, kuru izmantoja dievs, lai pasludinātu savu gribu, sodītu un atalgotu. Atbilstoši šiem reliģiskajiem un pedagoģiskajiem principiem viņi izmainīja tradicionālo vēsturisko mantojumu, atmezdami visu, kas bija pretrunā ar tiem, un reliģiskas domas skaidrākam izcēlumam pat papildinādami to ar pašu izdomātiem stāstījumiem. Tos Bībeles tēlus, kas, viņuprāt, bija paklausīgi dieva gribai, priesteri cildināja, bet personāžus, kuri šāda vai tāda iemesla pēc bija nonākuši ar to konfliktā, attēloja kā grēciniekus, pār kuriem nācis pelnīts Jahves sods.
Nevar būt nekādu šaubu, ka priesteri nebija oriģināi- autori, bet tikai senāku nostāstu sakopotāji un apstrādātāji. Bībeles tekstu analīze rāda, ka tajos jāizšķir trīs dažādi no- slāņojumi. Visvecākā Bībeles daļa uzrakstīta 9. gadsimtā pirms m. ē. Šo tekstu raksturīgā iezīme ir tā, ka nezināmie autori dieva apzīmēšanai lieto vārdu Elohims. Turpretī jaunākajās daļās, kas radušās 8. gadsimtā pirms m. ē., tiek lietots jau Jahves vārds. 7. gadsimtā pirms m. ē. abas daļas apvienotas un tik lielā mērā sajauktas, ka tekstos sastopam pamīšus gan Elohima, gan Jahves vārdu.* Vēlāk šis apvienotais variants vairākkārt pārrakstīts un katru reizi no jauna grozīts. Galīgais variants tad arī noderējis priesteriem par pamatu stāstījumu sastādīšanai tādā veidā, kādā tie uzņemti Bībelē.
Bībeles tekstu kritiskā analīzē un atsevišķu tās daļu hronoloģijas noskaidrošanā milzīgi nopelni ir vācu zinātniekam Jūlijam Velhauzenam. Pēc ilgiem un rūpīgiem Bībeles tekstu pētījumiem viņš nonāca pie atziņas, ka Bībelē attēlotā ebreju vēsture uzrakstīta daudz vēlākā laikā un tāpēc nostāsti par patriarhiem, par Mozu un pat par soģiem jāpieskaita pie samērā jaunām teiksmām. Velhauzena skola triumfēja gadu trīsdesmit, un tai vēl tagad ir piekritēji, taču zinātne kopš tiem laikiem pavirzījusies uz priekšu un lielie arheoloģiskie atklājumi liek izdarīt korektīvas Velhauzena secinājumos. Milzīgās Babilonijas arhīvu bagātības, kas atklātas tādās pilsētās kā Ninīve, izrakumi Palestīnas pilsētās, kuras minētas nostāstos par patriarhiem, kā arī šeit izdarīto atradumu konfrontācija ar Bībeles tekstiem ļāva neapšaubāmi konstatēt, ka vēstures mantojums, uz kura balstījās priesteri 6. gadsimtā pirms m. ē., ir daudz vecāks, nekā domāja Velhauzens.