Ja minētā hipotēze šādā veidā iztulko nostāstus par Jozuu (šeit nedrīkstam aizmirst, ka visa šī argumentācijas sistēma dibināta uz pieņēmumiem), mēs nebūsim pārsteigti, uzzinot, ka, pēc šīs teorijas, ar Āronu tāpat nav viss kārtībā. Pentateiha vecākajās daļās viņš vispār netiek pieminēts, bet vēlākas cilmes tekstos viņam visumā ir otršķirīga loma. Šajā konsekvences trūkumā ieslēpta šāda alternatīva: vai nu Ārons ir vēsturiska figūra un tādā gadījumā viņš nevar būt Mozus brālis un Mozus iecelts virspriesteris, vai arī viņu no sākuma līdz galam izdomājuši Bībeles teicēji.
Jau pieminētais amerikāņu orientālists Pouels Deiviss izeju no šīs dilemmas meklē pārsteidzošā pieņēmumā. Viņš apgalvo, ka Ārona iedibinātais vērša kults balstās uz patiesiem notikumiem. Un proti, ebreju ziemeļu ciltis jau simtiem gadu bija piekopušas vērša kultu, sākumā godinot to kā auglības dievu, bet vēlāk, jūdu ekspansijas iaika posmā, arī kā Jahves simbolu. Pēc atšķelšanās no Jūdas Izraēla ķēniņš Jeroboāms palielinājis šā kulta nozīmi, uzstādīdams vērša tēlus Bētelē un Danā. Deiviss uzskata par iespējamu, ka Arons savā laikā bijis šā kulta izcils priesteris un turienes garīdznieku kasta viņu godinājusi kā savu priekšteci.
Tagad rodas jautājums, kāpēc Bībeles sastādītāji savos stāstījumos iztēlo Aronu kā Mozus brāli un Jahves pirmo virspriesteri. Ziemeļu vērša kulta priesteris taču drīzāk būtu nopulgojams. Patiesi, viņu iztēlojumā redzot Āronu kā gļēvu cilvēku, kurš, pakļaudamies pūļa spiedienam, Mozus prombūtnes laikā noslīdējis līdz kalpošanai elku dieviem, neapšaubāmi jaušama nosodījuma pieskaņa. Jau tas fakts vien, ka šis atgadījums atzīmēts svētajos rakstos, ir visai izteiksmīgs, jo liecina, ka izraēliešu vidū nav aizmirsta Arona izcelšanās un viņa loma ziemeļu vērša kultā. Apraksts, kā atkritēji dejojuši ap zelta teļu, ir pēdējais šo atmiņu uzplaiksnījums.
Šīs intriģējošās epizodes Bībeles nostāstos Pouelam Deivi- sam noderējušas par pamatu interesantam secinājumam. Par Jahves priesteriem — viņš paskaidro — sākotnēji varēja kļūt tikai Levija pēcnācēji. Viņi darbojās ne vien Jūdā, bet arī Kānaānas ziemeļu apvidos, kur vietējo ebreju cilšu vidū izpildīja Mozus ticības misionāru pienākumus. Taču līdzās Ievītiem tur darbojās cita priesteru kasta, kura piekopa Jahves kultu, godinot to vērša izskatā, un savas tiesības pamatoja ar to, ka viņi cēlušies no dižā virspriestera Ārona. Tādā kārtā izveidojās divas savstarpēji konkurējošas priesteru korporācijas, katra ar savām tradīcijām un ciltsrakstiem.
Kopš ziemeļu valsts sabrukuma priesteri centās kultu monopolizēt Jeruzalemes svētnīcā. Tāpēc Kānaānā tika likvidēti visi citi kulta centri, bet bez amata palikušajiem priesteriem piešķirtas tiesības pildīt priesteru funkcijas Jeruzalemē. Taču viņu skaits, protams, bijis pārāk liels, un šo priekšrocību varēja izmantot tikai visizcilākie un bagātākie priesteri, bet pārējiem vajadzēja apmierināties ar svētnīcas kalpotāju lomu. Tādā kārtā vairums Ievītu zaudēja priesteru amatus un ieņēma zemākas pakāpes hierarhijā, kļūdami par priestera palīgiem.
Šie radikālie pārkārtojumi nenorisinājās bez cīņas. Pirms vairākiem gadsimtiem notikušo konfliktu atbalsis samanāmas nostāstos par Ievītu, Mirjamas un Arona dumpi. 4. Mozus grāmatas 12. nodaļas 2. pantā lasām, ka Ievīti kurnējuši pret Mozu un teikuši: «Vai tas kungs tiešām tikai vien ar Mozu ir runājis? Vai viņš nav arī ar mums runājis?» Pentateiha sastādītāji acīm redzami ir pūlējušies pierādīt, ka jaunā priesteru korporācija izveidojusies pēc paša Jahves atlases. Par pierādījumu tam viņi minēja brīnumu, kad Arona zizlis uzziedējis un nesis mandeles, bet Ievītus aprijusi zeme un Mirjama kļuvusi spitālīga. Vienīgi Arons palicis neskarts. Nav grūti saprast, kāpēc: priesteru interesēs taču nebija graut viņu priekšteča un pirmā virspriestera autoritāti, mazinot viņa cieņu tautas acīs, jo savas priekšrocības viņi pasludināja par Ārona nodibinātām. Jahve Aronam piedeva viņa kļūdu, tāpēc ka jau iepriekš bija tam lēmis izcilu lomu savu piekritēju vidū.
Jaunā priesteru kasta galīgi izveidojās, dibinoties uz kompromisu starp dienvidu Ievītu augstāko slāni un ziemeļu āro- nīdiem. Taču vajadzēja atrast ieganstu, kā zemāko priesteru acīs attaisnot savu privileģēto stāvokli. Uz tradicionālajām Ievītu tiesībām atsaukties nevarēja, jo Ievītu lielumlielai daļai tās taču bija laupītas. Turklāt jaunizveidotajā kastā bija uzņemta Kānaānas ziemeļapvidu priesteru aristokrātija, kura vispār nevarēja runāt par savu radniecību ar Ievītiem.
Tika atrasta visai atjautīga izeja no šīm grūtībām. Pentateihā izvirzīta versija, ka Ārons bijis Mozus brālis un Mozus to iecēlis par Jahves pirmo virspriesteri. Piešķīruši Aronam tik lielu autoritāti, priesteri savas priekšrocības pamatoja ar to, ka viņi tiešā līnijā esot Arona mantinieki. Tādā veidā viņi mēģināja aizskarto Ievītu acīs attaisnot savu pirvileģēto stāvokli tautas reliģiskajā dzīvē. Šo izdarību rezultātā vērša kulta augstais priesteris parādījās stāstījumā par izraēliešu iziešanu no Ēģiptes zemes, lai gan viņam ar Mozu nebija nekā kopēja un viņš dzīvoja citā Kānaānas daļā un citā laikmetā.