Vēl ļaunāks liktenis sagaidīja Benjamīna cilti. Moābas ķēniņš Eglons noslēdza savienību ar amoniešiem un ama- lēkiešiem, ieņēma visas šīs cilts zemes un astoņpadsmit gadus piedzina no benjamīniešiem smagus meslus. Tad Benjamīna ciltī atradās drosmīgs vīrs, vārdā Ehuds, kurš nolēma apspiestībai darīt galu.
Ehuds bija kreilis. Zem apmetņa uzkāris zobenu sev pie labajiem sāniem, viņš devās pie ķēniņa Eglona, it kā lai pasniegtu valdniekam dāvanas. Pils sardze viņu iztaustīja, meklēdama noslēptus ieročus, taču labējo sānu nepārbaudīja, jo pie tā neviens nenēsāja ne zobenu, ne dunci.
Resnais varmāka sēdēja izgāzies uz troņa savu galminieku un harēma iemītnieču vidū. Uz ebreju viņš paskatījās uzpūtīgi, neiedomādamies, ka atnācējs varētu būt apbruņots. Ehuds nokrita ķēniņa priekšā uz vaiga un, izlicis atnestās, dāvanas, lūdza sarunu zem četrām acīm, it kā gribēdams valdniekam pavēstīt kādu svarīgu ziņu. «Man ir kāda slepena vēsts tev jānodod, ķēniņ,» viņš teica un vēl piebilda: «Man ir tev jānodod dieva vēstījums.» Ķēniņš ieurbās viņā ar savām pūžņājošām acīm un mirkli vilcinājās. Bet tūlīt viņam iešāvās prātā, ka atnācējs ir kāds no daudzajiem spiegiem, kuri okšķerēja benjamīniešu vidū. Tāpēc ķēniņš ar galvas mājienu lika galminiekiem iziet, bet pats ziņkāri pagrieza ausi. Ehuds pienāca tuvāk, it kā gribēdams ķēniņam ko iečukstēt, bet tad mirklī izrāva zobenu un tik zibenīgi iztrieca to varmākam cauri, ka tas nepaguva pat iekliegties. Bet, kad viņa miesas lēvenis, asinīm šļakstot, novēlās uz akmens klona, Ehuds aši aizdarīja durvis ar aizbīdni un pats izmetās pa sētas ieeju.
Galma ļaudis priekštelpā pacietīgi gaidīja, domādami, ka ķēniņš sačukstas ar noslēpumaino atnācēju. Kad šķietamā saruna turpinājās jau aizdomīgi ilgi, drošākie sāka pie durvīm ieklausīties, līdz beidzot, nāves klusuma satraukti, sacēla trauksmi. Pēc durvju uzlaušanas sāka meklēt aizbēgušo uzbrucēju, bet bija jau par vēlu.
Ehuds paguva atgriezties pie saviem novadniekiem un, uzkāpis Ēfraima kalnā, deva sacelšanās signālu. Izman
todami apjukumu, ko bija izraisījusi ķēniņa nāve, bcnja- mīnieši iebruka Moābas zemē un kā vētra traucās pret saviem apspiedējiem. Asiņainā kaujā viņi tos sakāva, nogalinādami desmit tūkstošus moābiešu karavīru. Atalgodami Ehudu par viņa varonību, benjamīnieši viņu ievēleja par savu soģi, un kopš tā laika viņš astoņdesmit gadu valdīja Ēfraima zemē.
DEBORA — IZRAĒLA ŽANNA D'ARKA.
Grūtas izrādījās to Izraēla delu nedienas, kuri bija apmetušies dienvidos no Jezreēlas ielejas. Hacoras ķēniņš Jabīns un viņa karavadoni^ Sisera pārzināja kalnos vairākus cietokšņus, kuri valdīja pār zemienēm un ceļiem. Savas izdevīgās pozīcijas viņi izmantoja, lai izraēliešu kolonistiem atgrieztu satiksmes ceļus, izmērdētu viņus badā un beidzot paverdzinātu. Ēfraima, Benjamīna, Zebulona, Isašāra, Naftāla ciltīm un pusei Manases cilts vajadzēja pildīt pazemojošas klaušas un maksāt meslus. Un tā divdesmit gadu viņiem aizritēja apkaunojuma un nebrīvē. Palikuši bez ieročiem un zaudējuši ticību saviem spēkiem, viņi vairs necerēja, ka sagaidīs kādreiz brīves rītu.
Sajā laikā tika daudzināta praviete, dzejniece un Jahves uzticīgā piekritēja Debora. Parasti viņa uzturējās zem palmas ceļa malā, kas veda no Bēteles uz Ramu. Tur pie viņas mēdza ierasties pārstāvji no visām Izraēla ciltīm, un viņa deva tiem gudrus padomus, pareģoja nākotni, izšķīra starp ciltīm, dzimtām un atsevišķiem cilvēkiem radušos strīdus. Visi ticēja, ka ar Deboras muti runā pats Jahve, tāpēc viņas padomus un norādījumus uzņēma kā pravietojumus. Tolaik Kānaānā nebija cita cilvēka, kurš baudītu tādu cieņu kā Debora.
Kādu dienu Debora, iedegusies patriotiskā kvēlē, nosprieda sacelt tautu cīņā par atbrīvošanos. Viņa juta, ka ir aicināta šim uzdevumam, ka viņas balss, ko iedvesmoja dieva gars, atgriezīs vīrišķību drosmi zaudējušām brāļu sirdīm un paskubinās tos izslieties alkās pēc brīvības.
Kadešā, kas atradās Naftāla cilts novadā, tolaik dzīvoja kāds vīrs, vārdā Baraks, kurš bija pazīstams ar savu drosmi un cīņās pret kānaāniešiem gūto pieredzi. Debora izvēlējās viņu par vadoni un uzaicināja pie sevis. Bet Baraks neticēja uzvarai, neticēja, ka šaubu un baiļu krem- stā Izraēla tauta spēs pieveikt ienaidnieku. Vienīgi, ja nu
kaujā to vestu cilvēks, kurš spētu tautā pamodināt vīrišķību un paļāvību uz Jahvi. Bet tas bija pa spēkam tikai Deborai, visu atzītai un godātai pravietei. Viņas vadībā cīņa pret apspiedējiem iegūtu reliģisku raksturu un kļūtu par svēto karu. To visu apsvēris, Baraks noteikti paziņoja:
«Ja tu nāksi man līdzi, tad es iešu, bet, ja tu nenāksi līdzi, tad es neiešu.»
Debora bija sašutusi par tādu noteikumu, taču to pieņēma. Bet šāda klaja mazticība, ko bija izrādījis viņas izvēlētais vadonis, nevarēja palikt nesodīta, un Siseram, kānaāniešu pavēlniekam, vajadzēja iet bojā nevis no Baraka, bet gan no nespēcīgas sievietes rokas.
Ne jau visas ciltis atsaucās pravietes aicinājumam. Tomēr sapulcējās desmit tūkstoši, kaut arī slikti apbruņotu, bet uz visu gatavu karavīru. «Izraēla mātes» — tā dēvēja Deboru — klātbūtne izraisīja neaprakstāmu sajūsmu. Izraēliešu karaspēks apmetās Tābora kalna nogāzē. Bet Jez- reēlas zemienē pa šo laiku bija parādījies kānaāniešu karaspēks Siseras vadībā. Tā priekšgalā brauca deviņi simti kaujas ratu. Ar skārda plāksnēm bruņotie kaujas rati bija jo bīstamāki tāpēc, ka tiem sānos bija pierīkotas asas izkaptis, kuras uzbrukumā pļāva ienaidnieka kājniekus tikpat kā labību tīrumā.