Tomēr Izraēlam uzsmaidīja laime. Ilgstošajās lietavās Kišonas upe, kas tecēja ielejā, bija pārplūdusi un kaujas lauks pārvērties dūksnājā. Baraks veda savus vīrus triecienā. Kad viņi iznāca zemienē, tiem pretim drāzās kānaāniešu kaujas rati. Taču tie stiga atmiekšķētajā zemē, bet zirgi pakrita dūkstīs, radīdami pašu rindās lielu jucekli. Izraēlieši izmantoja apjukuma brīdi, niknā drosmē devās virsū ienaidniekam un drīz vien to sakāva. Kaujas laukā, bet pēc tam bēgot krita gandrīz visi kānaāniešu karavīri, un Jabīna lielais karaspēks mitējās pastāvēt.
Sisera izlēca no kaujas ratiem un paguva aizbēgt uz Kadešu, kur gribēja paslēpties pie viņam labvēlīgā keniešu cilts virsaiša Hebera, taču neatrada draugu mājās. Hebera sieva Jaēla ieaicināja Siseru teltī un apsedza ar apmetni, jo, kaujā noguris, viņš gribēja drusku pagulēt. Bet, kolīdz Sisera bija aizmidzis, Jaēla pielika viņam pie deniņiem smailu telts mietiņu un ar vesera zvēlienu iztrieca to cauri gulētāja galvai. Pēc kāda brīža atsteidzās Baraks un pārliecinājās, ka ieradies par vēlu. Bija piepildījies Deboras pareģojums: nevis viņš, Baraks, bet gan sieva, vārdā
Jaēla, bija nokāvusi Siseru. No zobena bojā gāja arī izraēliešu galvenais apspiedējs Hacoras ķēniņš Jabīns.
Pēc uzvaras Debora jūsmīgā dziesmā pauda Izraēla uzvaru pār kānaāniešiem. Taja viņa nebija aizmirsusi arī Jaēlas varoņdarbu. Dziesmā aprakstīts, kā Siseras līķis vāļājies pīšļos pie sievietes kājām, bet viņa māte pa to laiku nepacietīgi gaidījusi atgriežamies dēlu:
Bet māte jauž postu aiz spraišlotā loga:
Kāpēc kavējas viņa rati?
Kāpēc viņa zirgu soļi tik lēni?
No vedeklām viedākā mierina viņu:
Rāsim, bagātu guvumu viņš vēl dala,
Izvēlas gūstekni sev visdaiļāko vaigā
Un .koši krāsainas drānas vēl cilā,
Un lakatus raibus, ko kundzei ap pleciem klāt…
Kopš šā brīža Izraēla ciltis četrdesmit gadu dzīvoja mierā. Par soģi šajā laika posmā tām bija Debora, ko pateicīgā tauta cienīja un mīlēja.
KĀ VIENKĀRSS ZEMNIEKS KĻUVA PAR IZRAĒLA ATBRĪVOTĀJU.
Atguvuši brīvību, Izraēla dēli ātri aizmirsa Jahves labdarību un no jauna sāka piekopt kānaāniešu dievu kultu. Par to viņi atkal tika sodīti. Midiānieši, amelekieši un citas austrumu klejotāju ciltis pārcēlās pāri Jordānai un kā siseņu bars uzbruka izraēliešu zemkopjiem. Viņi parādījās regulāri ik gadu, līdzko bija sākusies pļauja. Viņu kamieļi — šie savādie dzīvnieki, kādi Kānaānā vēl nebija redzēti, — ganījās pļavās un tīrumos, izmīdīdami kviešu druvas, sakņu dārzus un vīna kalnus. Tuksneša laupītāji pievāca visu, kas vien tiem gadījās pa rokai: pārtiku, lopus, nastu nesējus ēzeļus. Neaizsargātie zemkopji bēga kalnos un paslēpās aizās un alās. Ik gadu postītā zeme beidzot pārvērtās atmatā, visapkārt plosījās bads un sērgas.
Tikai pēc septiņiem nemitīga posta gadiem Jahve iežēlojās par savu tautu. Ofras pilsētiņā, kas atradās Jordā- nas rietumu krastā apmetušās Manases cilts atzares novadā, dzīvoja izraēliešu zemkopis Joass. Viņš bija uzcēlis Baālam altāri, taču nebija nekāds dedzīgais šā dieva piekritējs. Tāpat viņa dēls Gideons izturējās pret Baālu diezgan vienaldzīgi, lai gan sarūgtināts par Izraēla nedienām, bija zaudējis ticību arī Jahvem.
Kādu dienu gadījās, ka Gideons steidzīgi piedarbā kūla
labību, lai sagādātu sev pārtiku un cik vien iespējams ātri paslēptos kalnos no midiāniešiem. Bet tad pēkšņi parādījās eņģelis ar vēsti, ka Jahve Gideonam uzticējis tautas atbrīvošanu. Bet Gideons tam atbildēja:
«Piedod man, mans kungs, ar ko lai es izglābju Izraēlu? Redzi, mana ģints ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā.»
Eņģelis apgalvoja, ka Gideons sakaušot midiāniešus, bet Gideons tomēr pieprasīja, lai Jahve viņam dotu kādu zīmi un zem ozola kā uguns upuri nolika ceptu kazlēnu un neraudzētu maizi. Eņģelis viņam ieteica upuri uznest klints augšā un ar zižļa pieskārienu panāca, ka uguns aprija gaļu un maizi. Redzot šo brīnumu, Gideons beidzot noticēja savai sūtībai.
Naktī, kad Ofras iedzīvotāji gulēja ciešā miegā, viņš no saviem saimes ļaudīm atlasīja desmit uzticamus vīrus un klusītiņām devās uz tēva māju. Ar divu vēršu palīdzību Gideons apgāza Baāla altāri un nocirta svēto birzi, kurā tas stāvēja. Pēc tam viņš uzcēla altāri Jahvem un upurēja uz tā vērsi.
Ofras iedzīvotāji no rīta ieraudzīja sagrauto Baāla altāri un, gauži sadusmojušies uz svētuma zaimotāju, skaļā balsī pieprasīja, lai Joass sodītu dēlu ar nāvi.
Taču Joass nebija uz mutes kritis un prātīgi tiem atbildēja:
«Vai tad jūs gribat uzņemties cīņu Baāla vietā? Vai jūs varbūt pat domājat viņu glābt? Ja tiešām Baāls ir dievs, tad viņš pats par sevi cīnīsies tādēļ, ka kāds ir nolauzis viņa altāri.»
Sie vārdi Ofras pilsētas iedzīvotājiem šķita pārliecinoši, un viņi izklīda pa savām mājām. No šā laika svešā dieva altāra apgāzējam pielipa iesauka «Jerubbaāls», kas nozīmē «lai Baāls pats sevi glābj!».
Kad pagāja laiks un izrādījās, ka kānaāniešu dievs nemaz nedomā atriebt savu nopulgojumu, Gideons Izraēlā iemantoja lielu cieņu. Sekojot viņa aicinājumam, aši sapulcējās bruņoti vīri no viņa dzimtās Abiēzera cilts, kā ari no Manases,' Ašera, Zebulona un Naftāla ciltīm. Pie Ha- roda avota sanāca pavisam trīsdesmit divi tūkstoši viru liels izraēliešu karaspēks.
Gideons zināja, kā jācīnās ar tuksneša sirotāju ordām, un nosprieda tām pēkšņi uzbrukt ar nelielu, bet pārgalvīgu drosminieku pulciņu. Liels, smagnējs karaspēks, kas sastāvēja no dažādiem salasītiem zemessargiem, viņa plānu