izpildi varēja tikai kavēt. Tāpēc viņš visiem, kam sirds nenesās doties kaujā, atļāva pamest ierindu un atgriezties mājās. Sādā kārtā aizgāja veseli divdesmit divi tūkstoši izraēliešu, un ierindā palika tikai desmit tūkstoši drosmīgu vīru. Taču arī vēl šis skaits Gideonam šķita par lielu. Kā no šiem krietnajiem izvēlēties viskrietnākos? To, kādā veidā izdarīt galīgo atlasi, Gideonam iečukstēja pats Jahve. Kad novakarē kafavīri devās pie strauta dzesēt slāpes, viņš no tuvējā uzkalna uzmanīgi tos novēroja. Lielākā daļa karavīru nolika ieročus sev līdzās un sakņupuši ar abām rokām smēla ūdeni un dzēra. Tikai neliels skaits, neizlaizdami ieročus no rokām, suņu vīzē laka ūdeni tieši no strauta. Tie bija kaujās rūdīti vīri, allaž modri un gatavi atvairīt negaidītu ienaidnieka uzbrukumu. Pavisam tādu saskaitīja tikai trīs simtus, bet Gideons nolēma ar , viņiem vien doties pret ienaidnieku un visus pārējos aizsūtīja prom.
Sirotāji bija apmetušies Jezreēlas ielejā. Septiņus gadus viņi nesodīti bija postījuši zemi un tāpēc domāja, ka nav nekādas vajadzības uzmanīties. Sardze bija izstādīta pavisam nevērīgi, un vispār apmetnē valdīja briesmīga nekārtība. Starp teltīm ņudzēja vīrieši, sievietes un bērni, visur grozījās kamieli, ēzeļi un sataupītie lopi.
Naktij iestājoties, Gideons savu atlases vienību uzveda Gilboa kalnos, no kurienes visa ieleja bija pārskatāma kā uz delnas. Katram no saviem drosminiekiem viņš izsniedza auna ragu un mala podā ieslēptu degošu lāpu. Sadalījis vienību trijās grupās, viņš uzdeva tām no trijām pusēm pielavīties pie ienaidnieka apmetnes.
Pusnaktī, kolīdz sirotāji bija apgūlušies, Gideons deva uzbrukuma signālu. Tad izraēlieši sasita māla podus, atsegdami degošās lāpas, un vienlaikus no visa spēka pūta ragos un izbrēca baigus kaujas saucienus. Drausmīgā jezga uztrūcināja sirotājus no miega. Domādami, ka tos aplencis liels ienaidnieka karaspēks, viņi izbailēs metas pāri Jordānai. Viņu vajātājiem pa ceļam pievienojās citas Izraēla ciltis, sakurdamas tuksneša laupītājiem īstu asins pirti. Gideons dzinās tiem pakaļ pāri Jordānai, smagi tos sakāva, izpostīja viņu zemi un nokāva četrus tuksneša ķēniņus.
Pretinieka vajāšanas laikā atgadījās ļoti nepatīkams notikums, kurš liecināja, cik dziļi atsevišķās ciltīs bija iesakņojusies gļēvulība un pagrimusi savstarpēja izpalīdzība. Pārjordānas pilsētas Sukota un Penuēla, bīdamās
no beduīnu atriebības, bija atteikušās paēdināt izsalkušos izraēliešu karavīrus. Gideons nolēma pienācīgi sodīt šo pilsētu iedzīvotājus.
Pilsētu vecajos viņš pavēlēja nopērt ar dzelkšņu un ērkšķu rīkstēm kā vispēdīgos salašņas, bet tad nodeva bendes zobenam. Nepiedeva viņš arī pārējiem pilsētu iedzīvotājiem. Visus tos viņš izdeldēja, bet noziedzīgās pilsētas nolīdzinaja ar zemi, lai to drupas allaž būtu brīdinājums tādiem izraēliešiem, kuri gribētu izdarīt līdzīgu nodevību.
No ienaidnieka gūtais laupījums bija milzīgs. Austrumu ciltis, jo sevišķi midiānieši, nodevās ne tikai laupīšanai vien. Tie bija arī izmanīgi tirgoņi, kuri nodarbojās ar preču apmaiņu starp Āzijas zemēm un Ēģipti. Viņiem patika padižoties ar savu turību, tāpēc viņi valkāja dārgas drānas un apkārās ar visādām zelta rotas lietām. Pat viņu kamieļi staigāja izgreznoti ar zelta kakla karekļiem, un to iemauktos mirdzēja zelta bumbuļi.
Izraēla ciltis savam atbrīvotājam piedāvāja ķēniņa kroni. Kaut kas tāds notika pirmo reizi Izraēla vēsturē. Gideons zināja, ka starp viņa tautiešiem ir daudz monarhijas pretinieku, un tāpēc atteicās no piedāvātā goda. Viņš vienīgi pieprasīja, lai no kara laupījuma viņam izsniegtu visus zelta auskarus. Telts priekšā izklāja mēteli, karavīri pēc kārtas nāca un nometa uz tā iegūtās rotas. Tādā kārtā savāca tūkstoš septiņsimt seķeļu zelta (aptuveni 27 kilogramus).
Kaut gan Gideons formāli bija atsacījies no ķēniņa, kroņa, faktiski viņš bija īsts patvaldnieks. Par galvaspilsētu viņš izvēlējās savu dzimto pilsētu Ofru un no turienes izrīkoja atbrīvotās ciltis. Tikko bija iestājies miers un sāka valdīt labklājība, viņš atteicās no Jahves un no savāktā zelta lika izliet Baāla attēlu. Svētnīca Ofrā kļuva par viņa valsts reliģisko centru. Tāpat kā austrumu despoti, arī viņš ierīkoja harēmu ar septiņdesmit divām sievām, kuras viņam dzemdēja septiņdesmit dēlus.
Gideons valdīja apaļus četrdesmit gadus. Pēc tēva nāves varu pārņēma viņa dēli, kas kopīgi kārtoja valsts lietas. Savā pulkā viņi nepielaida vienīgi Abimelehu, jo tas nebija dzimis harēmā, bet gan no kādas Sihemā dzīvojošas sievietes.
Abimelehs aizbēga pie mātes un pierunāja tās radiniekus, lai tie viņam palīdzētu sagrābt varu un stāties tēva vietā.
«Kas jums ir labāk,» viņš tiem centās ieskaidrot,
«vai ka pār jums valda septiņdesmit vīru, visi Jerub- baāla dēli, jeb vai ka valda viens vienīgs vīrs? Pieminiet, ka es esmu ir jūsu kauls, ir jūsu miesa!» :
Mātes radi deva Abimeleham no Baāl-Beritas svētnīcas septiņdesmit seķeļu sudraba, lai viņš varētu nolīgt algotņus. To priekšgalā Abimelehs devās uz Ofru, guva uzvaru un apkāva visus savus septiņdesmit brāļus, izņemot Jotāmu, kuram palaimējās aizbēgt pie draugiem, lai pēc tam klīstu pa visu zemi un musinātu tautu pret uzur- patoru.
Abimelehs izrādījās asiņains varmāka, un ar laiku viņa valdīšana kļuva neizturama. Tautas masas Sihemā sacēlās bruņotā cīņā pret pilsētas dižciltīgajiem, kuri bija palīdzējuši Abimeleham nākt pie varas. Sacelšanās priekšgalā nostājās Obeda dēls Gaāls. Dumpinieki sagrāba pilsētu un Baāla svētnīcā sarīkoja plītēšanu un netiklu uzdzīvi, diedami ap altāri nešķīstas dejas. Tāpat viņi postīja apkārtējos tīrumus un vīna dārzus, bet kalnos uzglūnēja ķēniņam un tā ļaudīm.