Sihemas pavaldonis Zebuls, kurš bija palicis uzticīgs ķēniņam, slepšus nosūtīja pie Abimeleha vēstnesi, lūgdams palīgspēkus. Ķēniņš sakāva dumpiniekus, nogalināja visus iedzīvotājus, bet pašu pilsētu sagrāva drupās. Tūkstoš dumpinieku bija patvērušies augstā tornī. Nespēdams to ieņemt, varmāka lika torni aizdedzināt.
Pēc tam Abimelehs devās pret Tebecas pilsētu, kura tāpat bija sadumpojusies. Arī šeit iedzīvotāji sabēga augsta torni, kur aizstāvējās līdz pēdējam vīram. Kad ķēniņš nepiesardzīgi tuvojās vārtiem, kāda sieviete ar akmeni trāpīja viņam galvā. Smagi ievainotais valdnieks pasauca šāvu ieroču nesēju un mirdams viņam pavēlēja:
«Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani nesaka, ka kāda sieva mani nogalinājusi.»
Tādā kārtā pēc trīs gadu ilgas vētrainas valdīšanas savu dzīvi beidza Gideona dēls Abimelehs. Gideona sešdesmit astoņu dēlu asinis bija atriebtas.
JEFTA — GILEĀDAS NELAIMĪGAIS VARONIS.
Kalnainās Pārjordānas apvidū starp Arnonas un Jarmukas upītēm pletās Gileādas zeme. Tur dzīvojošie izraēlieši, kuri šo zemi ar bruņotu spēku bija sagrābuši vēl Jozuas laikā, pārtika galvenokārt no lopkopības, audzējot aitas un kazas.
Kādu dienu tur nomira kāds izraēlietis, pamezdams atraitni un sērdieņus bērnus. Kad viņa dēli jau bija paaugušies, tie izdzina no mājas savu pusbrāli Jeftu, jo to nebija dzemdējusi viņu māte, bet gan kāda netikle. Viņi pat uzglūnēja Jeftas dzīvībai, lai tas nākotnē nevarētu pieteikt savas tiesības uz tēva atstāto mantojumu. Jefta kādu laiku bēguļoja un atrada patvērumu Tobas zemē, netālu no Jordānas iztekas. Tur viņš pievienojās kādai beduīnu bandai, kas laupīja un izspieda nodevas no apkārtējiem iedzīvotājiem. Pēc kāda laika viņš kļuva pat par bandas barvedi un ar saviem pārdrošajiem uzbrukumiem sēja izbailes visā apkārtnē.
Bet pa to laiku Gileādā izraēliešiem sākās grūtas dienas. Padzītās amoniešu ciltis atkal bija pacēlušas galvu un sāka atkarot tām kādreiz atņemtās zemes. Ar saviem iebrukumiem tās šaustīja ne tikai Gileādu, bet pārcēlās pat pāri Jordānai un postīja ari Jūdas, Benjamīna un Ēfraima zemes.
Astoņpadsmit gadu Gileādai vajadzēja paciest pazemojumus un postu, bet, kad ciešanu mērs bija pilns, tauta atcerējās Jeftu. Vienīgi viņš, uz visu gatavo kaušļu neuzvaramais barvedis, spēja pretoties Iebrucējiem un atbrīvot savus novadniekus no grūtā jūga.
Gileādieši nosūtīja pie viņa sūtņus ar aicinājumu palīdzēt, taču Jefta nebija aizmirsis senās pārestības un sirdīgi attrauca:
«Vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?»
Sūtņi nožēloja notikušo un paziņoja, ka pieņems visus viņa noteikumus, lai tikai viņš nāktu palīgā. Tad Jefta pieprasīja, lai viņu uz visu mūžu izvēl par vadoni un cilts soģi.
So noteikumu pieņēma. Jefta tūdaļ steidzas uz dzimto Mispas pilsētu, kur sāka pulcēt dumpinieku vienības. Viņš aicināja uz cīņu arī ēfraimiešus, taču nesaņēma no tiem nekādu atbildi. Tāpēc Jefta nejutās pietiekami spēcīgs, lai uzsāktu bruņotu sacelšanos, un nolēma stāties ar arno- niešiem sarunās, lai iegūtu laiku. Viņš nosūtīja pie tiem sūtņus ar prasību, lai tie mitētos apspiest izraēliešus. Bet amoniešu ķēniņš viņam atbildēja:
«Tāpēc, ka Izraēls ir atņēmis manu zemi, kad viņš atnāca no Ēģiptes, sākot ņo Arnonas un līdz Jabokai un Jordānai, tagad nu atdod man to ar labu!»
Nebija citas izejas, vajadzēja gatavoties bruņotai cīņai. Jefta lūdza Jahves atbalstu un svinīgi apsolīja, ka nesīs tam par dedzināmo upuri to savas saimes cilvēku, kurš pirmais iznāks viņam pretim.
Karš beidzās ar amoniešu pilnīgu sakāvi. Divdesmit pilsētas, kā arī ganības un vīna kalni kļuva par gileādieŠu laupījumu.
Jefta ar uzvaru atgriezās Mispā. Kad viņš tuvojās savam namam, pirmais cilvēks, kurš viņu apsveica, bija viņa vienīgā, sirsnīgi mīļotā meita. Iepriecināta par tēva atgriešanos, tā dejas solī iztecēja viņam pretim, izsizdama sev ritmu ar tamburīnu. Jefta krita briesmīgā izmisumā. Saplosījis savas drēbes, viņš raudādams un vaimanādams izsaucās:
«Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret to kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties!»
Meitene zināja, ka Jahvem dots zvērests ir neatsaucams. Viņa tikai caur asarām lūdza, lai tēvs tai atļautu ar savām vienaudzēm divus mēnešus nodzīvot kalnos un tur apraudāt savu likteni. Tā arī notika. Pēc viņas atgriešanās Jefta izpildīja, ko bija zvērējis, un meitene, visai tautai nevaldāmi vaimanājot, atdeva savu dzīvību Jahvem.
Kopš tā laika Gileādā pastāvēja dīvaina paraša: Izraēla meitas katru gadu sēru gājienā devās kalnos, lai četras dienas apraudātu Jeftas meitas skumjo likteni.
Bet ēfraimiešiem viņu apkaunojošā bezdarbība netika piedota. Ik uz soļa visi tiem izrādīja nicināšanu un nosodījumu. Uzpūtīgie Ēfraima pēcteči mēģināja taisnoties, apgalvodami, ka Jefta viņus nemaz neesot brīdinājis par gaidāmo karu pret amoniešiem. Sašutuši par to, ka neviens negribēja viņu vārdiem ticēt, tie nosprieda ar ieročiem rokā izrēķināties ar Jeftu un gileādiešiem. Kādu dienu viņi pārcēlās pāri Jordānai un iebruka Gileādā. Taču viņi cieta smagu sakāvi,un izkliedēti bēga uz mājām.