Tomēr Jefta bija tālredzīgāks nekā ēfraimieši. Viņš jau laikus bija licis ieņemt visus braslus pāri Jordānas upei, lai sakautais pretinieks nevarētu tos izmantot. Katrs afse " višķi viņi iznāca pie upes, apgalvodami, ka esot no citām Izraēla ciltīm. Bet gileādieši zināja, ka ēfraimieši šļupst un nespēj izrunāt «š» skaņu. Tāpēc viņi lika katram bēglim pasacīt vārdu «šibolet» (vārpa), un, ja tas sacīja «sibolet», tad tādu nokāva ar zobenu vai šķēpu. Sajā brāļu karā gāja bojā četrdesmit divi tūkstoši ēfraimiešu.
Jefta Gileādietis pēc uzvaras nodzīvoja vēl sešus gadus, pildīdams soģa amatu. Nomirušo varoni apbedīja ar pienācīgo godu viņa dzimtajā pilsētā Gileādā.
SIMSONS.
Filistieši ieradās Kānaānā no jūras puses un apmetās piekrastes līdzenumā zemes dienvidos. Pieci viņu ķēniņi valdīja Ašdodas, Ek- ronas, Aškelonas, Gazas un Gatas pilsētās. Pēc kāda laika piekrastē tiem kļuva par šauru, un viņi sāka spiesties dziļāk zemes iekšienē uz Jūdas un Dana cilšu apdzīvotajiem apvidiem. Tie bija bargi, kaujās rūdīti karavīri, turklāt bruņoti ar dzelzi, kas tolaik Kānaānā vēl bija maz izplatīta. Tāpēc drīz vien viņi guva pārsvaru pār kaimiņiem, un izraēliešiem četrdesmit gadu vajadzēja paciest viņu jūgu.
Coras pilsētiņā tolaik dzīvoja kāds Dana cilts piederīgais, vārdā Manua, kura sieva bija neauglīga. Bēdu nomāktajam laulātajam pārim kādu dienu parādījās eņģelis un pasludināja, ka viņiem piedzims tik gauži ilgotais dēls. Priecīgā vēsts tomēr bija saistīta ar- vienu noteikumu: gaidāmajam dēlam vajadzēja kļūt par nazīrieti, tas ir, uz dotā solījuma pamata viņam vajadzēja atturēties no vīna un tāpat viņš nedrīkstēja apcirpt matus.
Zēns, kuru nosauca par Simsonu, auga acīm redzami, līdz nobrieda par varenu spēkavīru. Kā jau vecāki bija solījušies, viņš kļuva par nazīrieti, taču ar sevišķu dievbijību neizcēlās. Bet no vīna viņš atturējās un matus ari necirpa.
Daba kuplmataino puisi bija apveltījusi ar vareniem muskuļiem un atjautīgu prātu. Alkdams pūļa sumināju- mus, viņš labprāt dižojās ar savu spēku. Turklāt viņam patika daždažādi blēņudarbi, un šajā ziņā viņš prata sagudrot aizvien ko jaunu. Diemžēl tie lielāko tiesu bija rupji un robusti joki. Kad pārgalvnieks pats smējās locīdamies, viņa palaidnīgo izdarību upuriem smiekli nenāca ne prātā. Taču visbīstamāk bija aizskart jaunekļa patmīlību: tad asinis tam sāka mutuļot un viņš kļuva patiesi bīstams savai apkaimei.
Ātrajam, neapvaldītajam negantniekam piemita vēl kāda cita vājība: viņš pārlieku viegli iemīlējās un, būdams ieskatījies kādā aušā, jau kā rāms jēriņš ļāva sevi vadāt saitītē.
KĀ SIMSONS SADOMĀJA PRECĒTIES.
Simsonam patika blandīties pa apkartni, un kādu dienu viņš aizklīda līdz Timnas pilsētai. Tur viņš līdz ausī'm samīlējas kādā izskatīgā filistietē un, protams, tūdaļ iekāroja to apprecēt. Pārskrējis mājās, viņš tūdaļ pieprasīja vecākiem, lai tie dodas bildināt viņa iecerēto. Nabaga vecīši izmisumā satvēra galvas: dēls jau tā viņiem sagādāja ne mazumu sirdsēstu, bet tagad vēl sagudrojis apprecēt sveštautieti, neapgraizīta filistieša meitu. Taeu izlutinātais dēlēns nerimās, bet īsi un strupi pieprasīja tēvam:
«Tikai šo tu ņem man par sievu, jo viņa ir manām acīm patīkama.»
Vecāki kā jau vecāki' — grūši nopūtās un padevās dēla iegribai. Simsons kļuva par līgavaini un tagad bieži ciemojās pie savas nākamās sievas vecākiem. Kādu dienu, kad viņš atkal mundri soļoja pa taku starp vīna kalniem, viņam ceļā nostājās jauns, rūcošs lauva. Stiprinieks saplēsa to gabalos un, it kā nekas nebūtu noticis, aizgāja uz Timnu, nevienam ne vārda nebilzdams par savu piedzīvojumu.
Atceļā Simsons, sev par lielu izbrīnu, ieraudzīja, ka nogalinātā lauvas rīklē iemeties bišu spiets un jau savācis krietni daudz medus. Sūnu medu Simsons pārnesa vecākiem, bet nesacīja, kur viņš to dabūjis.
Beidzot pienāca ilgi gaidītā kāzu diena. Pēc filistiešu parašām godības ilga septiņas dienas. Pie viena no dzīru galdiem Simsons ar trīsdesmit filistiešiem kavēja laiku, minēdami mīklas, un viņš saderēja ar tiem uz trīsdesmit linu auduma palagiem un trīsdesmit drēbju kārtām, ka filistieši nespēs atminēt viņa uzdoto mīklu. Noslēdzis derības, viņš filistiešiem uzdeva šādu mīklu:
No rijēja iznāca barība, No stiprā izplūda saldums.
To izdzirdot, filistiešiem sejas pastiepās garumā. Trīs dienas viņi lauzīja galvas, bet neparko nevarēja atrast mīklas atminējumu. Galīgā izmisumā viņi devās pie Sim- sona jaunās sievas un bez aplinkiem paziņoja:
«Pierunā savu vīru, lai viņš mums šo mīklu izstāsta, jo pretējā gadījumā mēs tevi līdz ar tavu tēva namu sadedzināsim ugunī! Vai tad jūs esat mūs aicinājuši, lai no mums tikai iedzīvotos?»
Ko gan nelaimīgā sieviete varēja darīt? Klaju draudu iebiedēta, viņa bija spiesta padoties, lai tikai paglābtu savu vecāku mantību. Tāpēc viņa devās pie vīra un, asarām plūstot, gauži sūrojās:
«Tu mani tikai ienīsti, bet nemaz mani nemīli: tu esi uzdevis manas tautas jauniešiem mīklu, bet man tu to nesaki.»
Simsons visādi vairījās un izlocījās, pūlēdamies tikt cauri ar jokiem un novadīt sarunu uz ko citu, bet sieva tik ilgi raudāja, pieglaudās, lakstījās un mīlinājās, līdz viņš atmaiga un izstāstīja savu noslēpumu.
Nākamajā dienā filistieši ieradās pie dzīru galda ar uzvarošu smīnu un paziņoja, ka uzdotajā mīklā esot runa par nogalinātu lauvu un medus šūnām tā rīklē. Simsons tūlīt atskārta, ka viņš apvests ap stūri. Apvaldīdams niknumu, viņš liekuļotā mierā tiem atbildēja: