«Ja jūs nebūtu aruši ar manu teli, tad jūs arī nebūtu atminējuši manu mīklu.»
Visļaunākais bija tas, ka tagad vajadzēja padomāt par zaudēto derību samaksu. Trīsdesmit linu auduma palagi un trīsdesmit kārtas drānu — tas nebija nekāds nieks! Viņa vecāki dzīvoja no rokas mutē, un lūgt no viņiem palīdzību nevarēja. Lauzot galvu, kā izkulties no ķezas, viņam iešāvās prātā vienkārša un visai veiksmīga doma. Agrā rītā viņš aizgāja uz Aškelonu un nogalināja trīsdesmit filistiešus, no katra pievākdams vienu palagu un vienu kārtu drēbju. Tādā veidā nomaksājis parādu divkosīgajiem filistiešiem, viņš vairs pat nepaskatījās uz neuzticīgo sievu un atgriezās pie saviem vecākiem.
Pēc kāda laika Simsona dusmas pierima, un viņš sāka ilgoties pēc savas gaisagrābsles. Ar aizkustinājumu viņš nodomāja, ka tā nav viņu apkrāpusi aiz ļaunprātības, bet gan mīlēdama savus vecākus un pakļaudamās spaidiem. Kā gan lai viņu soda par bezspēcību un negribētu nodevību?
Paķēris līdzi kazlēnu samierināšanās azaidam, Simsons steidzās uz Timnu, Tur tomēr viņš piedzīvoja negaidītu nozākājumu. Nepacietībā degdams, viņš devās tieši uz sievas kambari, bet šeit — ak, tavu kaunu! — viņam ceļā nostājās sievastēvs un paziņoja, ka savu meitu izprecinājis citam, domādams, ka Simsons to pametis uz visiem laikiem. Taču, pierādīdams labu gribu, sievastēvs viņam piedāvāja savu jaunāko meitu, kas bija vēl daiļāka.
Šāda vēsts smagi skāra spēkavīru. Viņš negribēja ne dzirdēt par jaunāko, vēl skaistāko māsu un apjēdza vienīgi to, ka līdzīgi pēdīgam nelgām stāv pie mīļotās sievas sliekšņa, kur viņam sejā mests nepieredzēts apvainojums. Viņam, spēcīgākajam par visiem stipriniekiem, viņam, kuru apbrīnoja gan paša cilts ļaudis, gan svešinieki! Kā gan pēc šāda apkaunojuma rādīties ļaužu acīs? To vajadzēja nomazgāt par katru cenu, ar spēku un viltību atriebt savu nelaimi un pazemojumu.
Perinādams spīvas atmaksas domas, Simsons ar sarauktu pieri nikni caur zobiem nošņāca:
«Šoreiz lai filistieši nevaino mani, ja es tiem darīšu ļaunu!»
Tā sākās Simsona vienpatņa karš pret filistiešiem.
Ilgi viņš neiedrošinājās parādīties mājās. Kā vilks Simsons meta lokus Timnas apkaimē, meklēdams iespēju sariebt ienīstajai pilsētai. Beidzot viņam ienāca prātā visai savdabīga, neparasta doma. Noķēris cilpās trīs simtus lapsu, viņš tās sasēja kopā, dzīvniekiem pie astēm piestiprināja degošas lāpas un aiztrenca pilsētas virzienā. Pārbiedētie zvēriņi joza kā neprātīgi, pa ceļam aizdedzinādami druvas, vīna kalnus un olīvu dārzus. Visi filistiešu zemkopju darba pūliņi izkūpēja dūmos.
Timnas iedzīvotāji aklā izmisumā nogalināja Simsona bijušo sievu un tās tēvu. Simsons to tūlīt uzzināja un zvērēja bargi atriebties. Ilgu laiku viņš filistiešus tramdīja ar pēkšņiem uzbrukumiem. Kā no zemes iznirdams, Simsons nogalināja garāmgājējus un sēja tādas šausmas, ka neviens filistietis neiedrošinājās spert kāju ārpus pilsētas mūriem. Drīz vien Timnā sākās bads, un tās dzīvi paralizēja bailes un panīkums. Viena vienīga pārdrošnieka dēļ lepnā pilsēta atradās tādā stāvoklī, it kā to būtu aplenkuši vesela armija.
Beidzot filistieši nolēma darīt šai nejēdzībai galu. Viņu karaspēks iebruka Jūdas cilts novadā un, draudēdams izpostīt visu tās zemi, pieprasīja vaininieka izdošanu. Bailīgie jūdi padevīgā paklausībā nosūtīja trīs tūkstošus karavīru uz Ētamas kalniem, kur drosminieks bija apmeties kādā alā. Jūdu vadonis uzsāka ar Simsonu sarunas, sirdīgi viņam pārmezdams:
«Vai tu nezini, ka filistieši pār murrfs valda? Kāpēc tad tu esi mums to darījis?»
«Kā tie man ir darījuši, tā es arī ar tiem esmu izrīkojies,» Simsons īgni noburkšķēja, bet tūlīt piebilda: «Zvēriet man, ka jūs man nenodarīsiet nekā ļauna.» Saņēmis solījumu, ka viņu nenogalinās, Simsons labprātīgi padevās un lāva sasiet sevi, ar virvēm.
Filistieši saņēma gūstekni, izkliegdami lamas un apvainojumus. Simsons pacietīgi panesa izsmieklu un nonievājumus, bet, kad drosmīgākie sāka gūstekni grūstīt un sist ar dūrēm, viņš saskaitās. Sasprindzinājis muskuļus, viņš saraustīja virves kā satrunējušus pavedienus, paķēra ēzeļa žokļa kaulu, kas mētājās turpat tuvumā, un lielā niknumā uzbruka filistiešiem. Pārskaities viņš kā neprātā zvēla ar kaulu gan pa labi, gan pa kreisi, un visi, kas vien nepaguva aizmukt, novēlās zemē ar sašķaidītu galvu. Filistiešus sagrāba šausmas, un, izmisumā gaudodami, viņi metās bēgt. Izmantodams vispārējo jucekli, Simsons centās iznīcināt pēc iespējas vairāk ienaidnieku un nogalināja kādus tūkstoš vīrus.
Pēc veiksmīgā kautiņa drosminieks bija ar sevi ļoti apmierināts. Atgriezdamies savā kalnu mājoklī, viņš soļu taktī priecīgi trallināja:
Ar ēzeļa rijokļa kaulu, Ar ēzeļa ērzeļa žokli Tos tēstin tēsu Un apsitu tūkstoti vīru.
Taču alā Simsons nepalika ilgi, jo pateicīgie ciltsbrāļi viņu ievēlēja par soģi. Kopš šā brīža viņš divdesmit gadu izpildīja savus amata pienākumus, iedvesdams nāves bailes filistiešiem, kuri pēc saņemtās pārmācības vairs neiedrošinājās viņu aizskart.
SIMSONA PIEDZĪVOJUMI GAZĀ.
Simsons bija tik pašpārliecināts, ka vienatne staigāja pa filistiešu pilsētām. Klaiņodams pa ielām un aplūkodams pārdošanai izliktās preces, viņš pat ne ar skatienu nepagodināja ļaužu barus, kuri viņam godbijīgi pašķīra ceļu.