Palaikam viņš iegriezās pat lielajā, bagātajā tirgoņu pilsētā Gazā. Kādu dienu Simsons tur sastapa skaistu netikli, kas viņam tik ļoti iepatikās, ka viņš devās tai līdzi uz mājām.
Ziņa, ka Simsons nodomājis nakti pavadīt Gazā, ātri izplatījās filistiešos, un tie priekā rokas vien berzēja, jo
beidzot niknais ienaidnieks bija lamatās. Vakarā viņi aizslēdza pilsētas vārtus un nolika pie tiem sardzi, kurai no rita vajadzēja Simsonam pēkšņi uzbrukt un viņu nogalināt.
Taču Simsons nojauta, ka viņam izlikti slazdi, un jau pusnakti slepšus izlavījās no netikles mājas. Sardzes vīrus, kuri tik agri viņu nebija gaidījuši un mierīgi gulēja, Simsons apkāva, bet smagos pilsētas vārtus izcēla no virām un uz pleciem aiznesa tos kalna virsotnē pie Hebronas ceļa. Sis atgadījums, kurš apliecināja ne tikai Simsona ārkārtējo spēku, bet ari viņa atjautību, vairoja stiprinieka slavu, bet filistiešus padarīja par apsmieklu visu kaimiņu tautu acīs.
SIMSONS UN DALĪLA.
Uz iemīlēšanos tik jestro Simsonu kārtējo reizi savaldzināja kāda cita filis- tiete, vārdā Dalīla, kura dzīvoja Sorekas ielejā. Taču viltīgais sievišķis nebija Simsona mītas cienīgs. Pie viņas ieradās filistiešu augstmaņi un teica:
«Pierunā tu viņu, lai viņš pasaka, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs viņu varētu pieveikt un saistīt, lai viņu pārvarētu; tad mēs ikviens tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalu.»
Iedomājoties par tādu bagātību, pērkamajai padauzai acis vien iedzalkstījās, un viņa ar nepacietību gaidīja nākamo maiguma brīdi, lai, sataisījusi nevainīgu seju, iztaujātu savu pielūdzēju, kur slēpjas viņa spēks. Bet Simsons jau bija kļuvis piesardzīgāks pret savām sirdspuķītēm un labāk prata pievaldīt mēli. Tāpēc viņš nosprieda izjokot pārlieku ziņkārīgo drostaliņu un tai kā vislielāko noslēpumu pastāstīja, ka viņš acumirklī zaudētu spēku, ja tiktu sasiets ar septiņām samitrinātām virvēm.
Nodevīgais meitietis naktī ar vislielāko nepacietību gaidīja Simsonu aizmiegam, lai tad izpildītu savu nekrietno nodomu. Sasējusi viņu ar septiņām mitrām virvēm, tā slepšus izlavījās no mājas un atveda šurp filistiešus. Ienākusi istabā, Dalīla spalgā, it kā pārbīļa pilnā balsī iespiedzās: «Simson, piesargies, filistieši!»
Spēkonis kā apsvilis pietrūkās no guļvietas, saraustīja virves kā satrupušas pakulu pinkas un zobgalīgi nosmējās par saviem vajātājiem, kuri laida ļekas vaļā.
Dalīla apgalvoja, ka arī pati gulējusi dziļā miegā un visskaidrāk viņas nevainību pierādot tas, ka viņa taču Simsonu laikus brīdinājusi. Spēkonis izlikās viņai ticam, bet, kad viltīgais sievišķis atkal nopūlējās izdibināt viņa spēka noslēpumu, nosprieda parotaļāties ar to kā kaķis ar peli.
Lāgu lāgiem it kā padodamies lūgumiem un prasīgo mīlas glāstu atmaidzēts, viņš tai pastāstīja uz ātru roku sagudrotas blēņas, kā laupāms viņa spēks, un mierīgi aizmiga daiļavas apskāvienos. Kādudien Simsons, piemēram, tai pastāstīja, ka viņu vajagot sasaistīt ar jaunām, nekad vēl nelietotām virvēm, bet citu reizi — kad iepriekšējais paņēmiens bija izrādījies nederīgs — izklāstīja dīvainu paņēmienu, ka septiņas viņa matu šķipsnas vajagot ieaust riestavā, bet tad to pienaglot pie grīdas. Pēc katra šāda mēģinājuma Dalīla piedzīvoja apkaunojošu neveiksmi, bet filistiešiem vajadzēja glābties bēgot, nopakaļ dzirdot zobgaļa kodīgos smieklus.
Tomēr ilgākam laika sprīdim šāda spēle bija pārāk bīstama. Divkosīgais meitietis jau bija izdibinājis sava sald- kaislā pielūdzēja vājās puses. Splīnīgi viņa tam liedza savus glāstus, sagandēja dzīvi ar ķildām un gaudām, līdz beidzot panāca, ka Simsons, nespēdams visu to vairs paciest, svētā miera dēļ izpauda viņai savu noslēpumu, sacīdams:
«Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu dievam īpaši novēlēts no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu, tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā katrs cilvēks.»
Dalīla aši pavēstīja saviem tautiešiem, lai tie jo žigli steigtos šurp ar apsolīto atlīdzību. Bet pēc tam savā klēpī iežūžoja Simsonu miegā un lika bārddzinim nocirpt viņa matus. Pēc tam Dalīla viņu uzmodināja, ar nicinājumu atgrūda no sevis un izdzina no mājas. Tajā pašā mirklī atskrēja ari filistieši. Simsons metās tiem virsū, nemanīdams, ka viņa mati ir apcirpti un Jahve par nazīrieša solījuma pārkāpšanu atņēmis viņam bijušo spēku. Pēc īsas, nevarīgas pretestības viņu pieveica spēkā pārākie ienaidnieki. Filistieši iekala Simsonu važās, izdūra viņam acis un gavilēdami aizveda uz Gāzu. Bezspēcīgo, acu gaismu zaudējušo gūstekni viņi atdeva pūlim, lai tas to apsmietu un nopulgotu, bet pēc tam iemeta tumšā pagrabā, piekala pie piedziņas un lika griezt dzirnakmeņus.
SIMSONA VARONĪGĀ NĀVE.
Filistieši nolēma atzīmēt uzvaru par savu visniknāko ienaidnieku dieva Dagona templī ar upurējumiem un lielām dzīrēm. Templis bija augsta, varenu pīlāru balstīta celtne. Plašo pagalmu apjoza kolonnas, portiki pirmajā stāvā un lodžijas augstākajos. Tur pulcējās līksmo dzīrotāju pūļi. Filistieši, kuriem tik ļoti patika uzdzīvot un iedzert, tempa ne tikai vīnu, bet ari alu. Dzīres ritēja pilnā sparā, kņada kļuva aizvien skaļāka, un apkalpotājiem bija ko noskraidīties, lai visiem pagūtu piepildīt kausus.
Jau krietni iesilušiem dzīrotājiem pēkšņi sagribējās, lai Simsons tos uzjautrinātu ar mūziku. Tāpēc sagūstīto ienaidnieku uzveda no pazemes un viņam rokās iespieda septiņstīgu kokli. Aklais milzis, kuram diendienā vajadzēja strādāt pazemojošo un grūto darbu, griežot dzirnakmeņus, nostājās templī netālu no divām kolonnām un pazemīgi uz stīgām strinkšķināja melodiju, ko kādreiz bija dziedājusi viņa māte. Taču plītnieki viņā nemaz neklausījās. Tie bija likuši atvest uzvarēto pretinieku vienīgi tāpēc, lai papriecātos par viņa pazemojumu un tādā kārtā gandarītu visus tos baiļu un pārestību brīžus, ko viņš tiem bija sagādājis.