Bāls kā nāve, ar tukšiem acu dobumiem Simsons pacietīgi panesa ņirgāšanos. Viņš šķita nevarīgs un garīgi salauzts. Neviens pat nenoģida, kas notiek viņa dvēselē. Tāpat neviens neievēroja, ka viņam atauguši agrākā matu vērpete, viņa milzu spēka avots.
Lūpas čukstā kustinādams, Simsons griezās ar lūgsnu pie Jahves:
«Tu, ak kungs, mans dievs! Lūdzu, piemini mani un dari mani stipru kaut jel vēl šo reizi, ak dievs, ka es varu atriebties kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm šiem filistiešiem!»
Un tad viņš sacīja puisim, kas viņu bija uzvedis no pazemes:
«Palaid mani vaļā, jo es gribu aptaustīt šos stabus, uz kuriem šis nams ir celts, un pret tiem atspiesties!»
Puisis izpildīja viņa lūgumu. Tad Simsons ar rokām sagrāba abas kolonnas un skaļā balsī iesaucās:
«Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem!»
Dagona templī iestājās pēkšņs klusums, visi pielēca kājās un ar izbailēm blenza uz aklo vīru. Bet Simsons šajā mirklī, sasprindzinājis visus spēkus, sakratīja pīlārus.
Templis ar baismīgu dunoņu sagruva, aprakdams zem savām drupām gan Simsonu, gan arī visus trīs tūkstošus filistiešu, kuri tobrīd tur atradās.
Jūdi izpirka Simsona līķi, gribēdami godināt varoni, kurš labāk gāja nāvē, nekā dzīvoja nebrīvē un pazemojumos. Simsonu apbedīja viņa tēva Manuas kapenēs un kopš šā laika ar lepnumu atcerējās viņa dzīves stāstu.
KĀ DANIEŠI NOZAGA JAHVES TĒLU.
Kāda atraitne, kas dzīvoja Ēfraima kalnā, bija sakrajusi tūkstoti un vienu simtu seķeļu sudraba. Liels bija viņas sašutums, kad tā atrada savu dārgumu šķirstiņu tukšu. Kāds viņas ietaupījumu bija nozadzis. Izmisumā viņa nolādēja nezināmo zagli un lūdza Jahvi, lai tas ļaundari sodītu ar nāvi. Tad pienāca klāt viņas dēls Miha, pārbijies atzinās, ka vainīgais ir viņš, un atdeva mātei nozagto sudrabu.
Cik ātri vien spēdama, māte atsauca nolādējumu un piedeva dēlam. No saviem ietaupījumiem viņa atskaitīja divi simti seķeļu un lika no tiem izliet Jahves veidolu, ko uzdāvināja dēlam par to, ka viņš nožēloja savu noziegumu.
Neraugoties uz Jozuas izdoto aizliegumu, Miha pie sevis mājā ierīkoja Jahves svētnīciņu, par priesteri ieceldams pats savu dēlu. Taču pretēji savām cerībām tas viņam nedeva nekādus lielos ienākumus, jo apkaimes ļaudis neizturējās nopietni pret priesteri, kurš nebija cēlies no Levija cilts.
Kādu dienu pie Mihas iegriezās apkārt staigājošs Ievīts un lūdza naktsmājas. Staigulis bija cēlies no Betlēmes Jūdā un klaiņoja pa pasauli, meklēdams darbu.,Miha piedāvāja Ievītam kļūt par priesteri viņa mājas svētnīcā, kā atalgojumu piesolīdams uzturu, turklāt desmit zelta seķe- ļus un divas kārtas drānu gadā.
Tajā laikā Kānaānas dienvidos grūtus laikus pieredzēja Dana cilts ļaudis. Viņiem kaimiņos dzīvoja filistieši, kuri uzmācās viņu zemei, ar katru dienu kļūdami aizvien draudīgāki.
Danieši galu galā nolēma pārcelties uz kādu citu Kānaānas apvidu. Sajā nolūkā viņi izsūtīja uz ziemeļu novadiem piecus vīrus, uzdodami tiem atrast ciltij jaunu apmešanās vietu.
SŪtņi pa ceļam iegriezās pie Mihas, ar izbrīnu apska- liļ.i svētnīcu un sāka sarunāties ar priesteri. Tas, ko viņi uzzināja, tiem visai labi iepatikās. Pašiem savs reliģiskais emīrs un neatkarība no tālās Silo pilsētas, — kas varēja Imt vēl ērtāks un izdevīgāks. Taču viņi nelika nevienam manīt savas domas un devās tālāk. Apstājās viņi tikai l.aišas pilsētā pie Kānaānas ziemeļu robežām. Zeme tur i/.rādījās ļoti auglīga, bet iedzīvotāji nebija diezcik kareivīgi.
Drīz vien uz Laišu devas seši simti Dana cilts ļaužu (iopa ar ģimenēm un visu iedzīvi. Pār'ceļotāji apstājās Ēfraima kalnā un naktī iezagās Mihas svētnīcā, lai piesavinātos Jahves veidolu līdz ar liturģiskajiem piederumiem. I cvits, kurš viņus pārsteidza, mirklī atskārta, ka viņam pie daniešiem paveras labākas izredzes, sakravāja savas mantas un devās tiem līdzi. Kad Miha no rīta pamanīja, Ka ir apzagts, viņš sapulcēja savus saimes ļaudis un dzinās pakaļ laupītājiem. No tālienes tos ieraudzījis, viņš uzkliedza tiem nekavējoties apstāties, taču drīzumā saprata, ka laupītāji ir spējīgi uz visu jin prātīgāk būtu nestāties tiem ceļā. Tāpēc viņš ar cieņu pagriezās atpakaļ un devās uz savām mājām.
Dana cilts bez grūtībām ieņēma un izpostīja Laišas pilsētu, apkāva tās iedzīvotājus un uz drupām uzcēla savu galvaspilsētu Danu. Tur nodibinātā svētnīca ar Jahves sudraba teļu kļuva slavena visā Kānaānā, lai gan tā paslavēja nelikumīgi un Silo priesteri to nosodīja. Taču tolaik trūka Jozuam līdzvērtīga vadoņa, kurš būtu spējis atjaunot saskaldītā Izraēla vienotību.
BENJAMĪNIEŠU NOZIEGUMS.
Ēfraima kalna pakajē dzīvoja Ievīts, kurš bija apņēmis sievu no Betlēmes Jūdā. Abu starpā nebija saticības. Beidzot ķildas kļuva tik asas, ka sieva aizgāja no vīra un atgriezās pie sava tēva Betlēmē.
Pēc četriem mēnešiem Ievīts sāka ilgoties pēc aizbēgušās sievas un apņēmās ar viņu izlīgt. Uz diviem ēzeļiem viņš sakrāva barību, maizi un vīnu un, paņēmis līdzi kalpu puisi, devās ceļā. Sievastēvs sagaidīja viņu ar izplestām rokām un lielā sirsnībā mitināja pie sevis vairākas dienas. Tā kā arī aizbēgusi sieva ļāvās pierunāties, abi izlīga un steidzās atgriezties paši savās mājās Ēfraima kalna piekājē.