Pie Jeruzalemes mūriem viņus pārsteidza tumsa, un kalpu puisis ieteica pārnakšņot pilsētā. Taču tur dzīvoja jebusieši, un tāpēc Ievīts atbildēja:
«Mēs nenogriezīsimies uz šo sveštautiešu pilsētu, kas nepieder pie Izraēla bērniem, bet mēs iesim tālāk, tai garām uz Gibeu.»
Rosīgā Gibeas pilsēta atradās benjamīniešu novadā. Tā kā ceļiniekiem nebija kur pārnakšņot, viņi apmetās uz ielas. Pilsētā valdīja dzīva kustība, taču visi vienaldzīgi gāja garām svešiniekiem ar viņu saiņiem, un neviens nesteidzās izrādīt tiem viesmīlību.
Bet tad uz ielas parādījās kāds sirmgalvis, kurš atgriezās no lauku darbiem. Lai gan vecais virs bija noguris no gadu nastas un dienas darba, tomēr viņš apstājās un piedāvāja ceļiniekiem naktsmājas. Viņš nebija benjamīnietis, bet gan Ēfraima cilts dēls, kurš dzīvoja Gibeā un tās tuvumā bija iegādājies lauku saimniecību.
Atvedis ciemiņus savā mājā, vecītis ēzeļiem nolika pa siena klēpim, bet ceļiniekus ielūdza vakariņās. Bet tad pie viņa mājās sanāca bars pilsētas nekrietnāko padibeņu un, ar dūrēm pie durvīm dauzīdami, pieprasīja izdot tiem svešiniekus.
«Izdod mums to vīru, kas ir ienācis tavā namā,» viņi auroja, «mums ar viņu ir darīšana!»
Vecītis izgāja mājas priekšā un lūdzošā balsī pūlējās nekrietneļus nomierināt:
«Ne tā, mani brāļi!» viņš teica. «Nedariet tik |auni; pēc tam kad šis vīrs ir ienācis manā namā, nedariet tāda kauna darba. Redziet, man ir meita, kas vēl ir jaunava, un arī viņa blakus sieva, tās es jums izvedīšu, tiešām, un jūs varat viņas piesmiet un rīkoties ar tām, kā vien tas jūsu prātam labi patīk, bet šim vīram nedariet nekādu apkaunojumu.»
Dauzoņas beidzot aizrāva sev līdzi Ievīta sievu un noturēja to veselu nakti. No rīta piesmietā sieviete atvilkās līdz ērfaimieša slieksnim un tur nobeidzās.
Levīts uzkrāva sievietes līķi ēzelim mugurā un steigšus atstāja pilsētu. Mājās viņš nomocītās sievas miesu sagrieza divpadsmit gabalos un izsūtīja tos pa visām Izraēla ciltīm par pierādījumu nekrietnajam noziegumam, ko bija pastrādājuši Gibeas iedzīvotāji.
Izraēlieši sapulcējās Mispā, lai izskatītu sūdzību. Uz Gibeas pilsētu nosūtītie pārstāvji pieprasīja izdot noziedzniekus, taču benjamīnieši uzpūtīgi noraidīja šo pieprasījumu. Tad viņiem tika pieteikts karš. Izraēla apvienotais karaspēks devās uz Gibeas pilsētu, kur bija sapulcējušās dumpīgās cilts vienības. Karš bija ilgs un neparasti asiņains. Divas secīgi nosūtītās soda vienības tika smagi sakautas un pameta kaujas laukā tūkstošiem kritušo. Tikai trešajai ekspedīcijai, pateicoties negaidītam uzbrukumam no slēpņa, izdevās gūt uzvaru. Izraēla karavīri, kurus bija saniknojuši lielie zaudējumi un benjamīniešu spītīgā pretošanās, sarīkoja drausmīgu slaktiņu, nesaudzēdami neviena, ne vīriešus, ne sievietes un bērnus. Benjamīniešu apdzīvotais novads tika izpostīts ar uguni un zobenu, apkaujot mājdzīvniekus un nodedzinot pilsētu. Pēdējā benjamīniešu vienība, kurā bija seši simti vīru, patvērās Rimonas klints virsotnē, kur sekmīgi aizstāvējās četrus mēnešus, līdz pēdīgi viņiem tika piedots.
Pirms došanās karā izraēlieši bija zvērējuši nekad nedot savas meitas par sievām benjamīniešu noziedzniekiem. Tagad, kad bija nogalinātas Benjamīna cilts sievas un benii, šis zvērests kļuva par nāves spriedumu vienai no l/iaela divpadsmit ciltīm, jo sešiem simtiem pie dzīvības palikušo benjamīniešu bija liegta iespēja apprecēties un nodibināt ģimenes.
Izraēla cilšu vecajie sapulcējās Silo pilsētā un pie derības šķirsta sūrojās:
• Kadeļ, ak kungs, Izraēla dievs, tam bija tā Izraēlā notikt, ka šodien no Izraēla ir atrauta vesela cilts?»
Beidzot lika atrasta izeja no strupceļa. Gileādas pilsēta Jabeša viņpus Jordānas bija atteikusies piedalīties karā, un to vajadzēja pienācīgi sodīt par nepaklausību. Tāpēc benjamīniešiem tika dota atļauja ieņemt Jabešu, iedzīvotājus apkaut, bet jaunavas ņemt par sievām. Un tā ari notika. Tomēr izrādījās, ka jaunavu ir ne vairāk kā četri simti, un divi simti benjamīniešu vēl aizvien palika bez sievām.
Taču arī šoreiz tika atrasta izeja. Pāri palikušajiem divi simtiem benjamīniešu deva padomu paslēpties vīna kalnos Silo pilsētas vārtu tuvumā, kur tieši tolaik tika svinēti kādi reliģiski svētki. Pēc sensenas parašas jaunavas apļa dejā iznāca uz lauka takām, lai cildinātu Jahvi. Brīdī, kad viņas bija aizrāvušās ar dejām un dziesmām, benjamīnieši izlēca no slēpņiem un skaistākās meitenes nolaupīja sev par sievām. Pēc tam viņi atgriezās savā dzimtajā pusē un
uzsāka jaunu dzīvi, uz krāsmatām uzceldami jaunas pilsētas un ciemus. Sādā kārtā no iznīcības paglābās cilts, kuras sencis bija Benjamīns.
UZTICĪGĀ RUTE AR DŪJAS SIRDI.
Soģu valdīšanas laika Kanaānu piemeklēja bads. Kāds no Betlēmes iedzīvotājiem, vārdā Elimelehs, nosprieda meklēt maizi Pārjordānā un pārcēlās uz Moābu, ņemdams sev līdzi sievu Noami un divus dēlus — Mah- lonu un Kiljonu, kā arī visu mantību. Dēli jaunajā dzīves vietā apprecējās ar moābietēm Orfu un Ruti. Taču liktenis pārcejotājiem nebija labvēlīgs: vīrieši drīz vien apmira, atstādami bez apgādniekiem trīs atraitnes.
Noami tad sāka ilgoties pēc Betlēmes, kur viņa bija d/.imusi un pavadījusi labākos jaunības gadus. No atbraucējiem viņa uzzināja, ka tur viss izmainījies uz labo pusi, un tāpēc nolēma atgriezties dzimtenē. Abas vedeklas devās viņai līdzi. Vecā Noami ceļā sev pārmeta, ka aizved jaunās atraitnes uz svešu zemi, kur tās gaida nezināms liktenis, un uzstājās, lai abas atgriežas Moābā, kur viņas varēja no jauna apprecēties. Vedeklas no aizkustinājuma apraudājās un sāka skūpstīt labo vīramāti. Atgriezties Moābā tomēr ar mieru bija tikai Orfa, turpretī Rute ar asarām acīs sacīja: