Pēc šīs ceremoniālās tiesiskās formulas noskaitīšanas Boāss kļuva par Rutes vīru un Elimeleha mantojuma likumīgo īpašnieku. Viņi abi ar Ruti pieņēma savā mājā veco Noami un dzīvoja ļoti laimīgi. Drīz viņiem piedzima puisēns, kuram deva Obeda vārdu. Viņš ieguva mūžīgu slavu kā vectēvs ķēniņam Dāvidam, kurš kļuva par Izraēla tautas dižāko varoni.
CĪŅU UN VARONĪBAS LAIKMETS
Vai Vecās Derības sesto grāmatu, kā to kopš gadsimtiem domā, būtu uzrakstījis Jozua? Vai tā uzskatāma par drošu, vēstures avotu? Uz abiem šiem jautājumiem zinātne atbild noliedzoši.
Balstoties uz tekstu lingvistisku analīzi, izdevies neapšaubāmi pierādīt, ka Jozuas grāmata ir vairāku dažādos laikmetos un dažādā sociālā vidē radušos vēsturisku nostāstu konglomerāts. Turklāt laika tecējumā šie pirmavoti vairākkārt pārstrādāti. Visumā" pārsvaru ņēmušas domas, ka Jozuas grāmatā mēs sastopamies ar diviem pamatdokumentiem: viens no tiem ir 9. gadsimta sākumā pirms m. ē. uzrakstītais stāstījums par Kānaānas iekarošanu, bet otrs saistīts ar iekarotās zemes sadalīšanu, kura notikusi Salamana laikos. īsi sakot, Jozuas grāmata radusies pāris gadsimtus pēc Jozuas nāves.
Mēs apzināti lietojām vārdu «konglomerāts» tāpēc, ka Bībeles sastādītāji tradicionālos nostāstus izmantojuši nekritiski, nepūlēdamies tos saliedēt loģiskā kopumā. Tāpēc tajos atrodama vesela virkne atkārtojumu un nesaskaņu, kas mulsina lasītāju.
Mums šeit iespējams norādīt tikai uz dažiem, ievērības cienīgākiem piemēriem. Bet Bībeles lasītājs, kurš šajā jautājumā tuvāk ieinteresēts, viegli var pats pārliecināties, cik daudz tur pretrunu. Tās duras acīs, j$u pirmo reizi iepazīstoties ar tekstu.
Piemēram, mēs lasām, ka pēc dienvidkānaāniešu koalīcijas sakaušanas izraēlieši nopostījuši Jeruzalemi un apkāvuši tās iedzīvotājus. Bet jau nākamajā nodaļā aizmāršīgie sastādītāji mierīgā garā runā, ka Jeruzaleme nav bijusi ieņemta un vēl viņu laikā tur dzīvojuši jebusieši. Starp citu, to apstiprina at-
gadījums ar Ievītu, kuram bija tik daudz raižu savas sievas dēļ. Atgriezdamies mājup, viņš pievakarē nonāca pie Jeruzalemes mūriem. Kad kalpa puisis ierunājās, ka tur vajadzētu pārnakšņot, Ievīts atbildēja ar šādiem vārdiem: «Mēs neno- griezīsimies uz šo sveštautiešu pilsētu, kas nepieder pie Izraēla bērniem…» Turklāt jāatceras, ka viss šis nostāsts radies vairākus gadus vai pat gadudesmitus pēc Jozuas nāves, lai gan Jozua esot ieņēmis Jeruzalemi.
Apmēranj tāpat ir ar Sihemas pilsētu. Sava mūža novakarē Jozua tur esot sapulcējis izraēliešus, lai tiem vēlreiz piekodinātu būt uzticīgiem ar Jahvi noslēgtai derībai.
Bet šodien mēs zinām, ka Sihema vēl ilgi pēc Jozuas nāves palika kānaāniešu rokās. Daži Bībeles pētnieki pūlējušies atrast izeju no šā strupceļa, pieņemdami, ka minētā sanāksme notikusi nevis pašā pilsētā, bet gan tās apkaimē, kur jau bija apmetušies izraēlieši. Taču šī hipotēze nav pārliecinoša. Bībeles tekstu sakopotāji, paļaudamies tautas suģestijai, vienkārši projicēja pagātnē to situāciju, kas pastāvēja viņu dzīves laikā. Sihema tad jau bija izraēliešu pilsēta, tāpēc viegli varēja pieļaut, ka tāda tā jau bijusi arī Jozuas laikos.
No šejienes, protams, tikai viens solis līdz teiksmai, ka tieši tur notikusi vēsturiskā sapulce. Sihema taču ir Ābrahāma pilsēta, pilsēta, kas jo cieši saistīta ar ebreju kultiem. Lokalizējot tajā Jozuas pēdējo aktu, Sinaja kalna derības svinīgo apstiprināšanas aktu, tika pasvītrota tās milzīgā reliģiskā un simbolisks nozīme, šo vietu sasaistot ar vissenākajām ebreju tradīcijām jau kopš patriarhu laikmeta.
Pārsteidzošas pretrunas mēs atrodam jo sevišķi tajā Bībeles daļā, kur pieminēti Izraēla iekarojumi Kānaānā. Jeruzalemes ķēniņš Adonisedeks pēc Jozuas pavēles tiek nogalināts, bet pēc tam vēlreiz iet bojā no Jūdas cilts ļaužu rokas. Tiesa, pirmajā gadījumā viņu sauc par Adonisedeku (Jozuas grāmatas 10. nodaļas 1. pants), bet otrā — par Adonibesedeku (Soģu grāmatas 1. nodaļas 7. pants), taču nevar būt nekādu šaubu, ka runa ir par vienu un to pašu personu.
Soģu grāmatas pirmajā nodaļā Jūdas cilts ieņem arī Gazas, Aškelonas un Ekronas pilsētas. Bet jau nākamajā pantā Bjh beles sastādītāji saka par Jūdas cilti, ka «viņi spēja gan ieņemt kalnu apgabalus, turpretim ielejas iedzīvotājus viņi sev pakļaut nevarēja, jo tiem bija dzelzs kaujas rati», kaut gan minētās pilsētas atradās tieši piekrastes zemienes joslā. Runa šeit ir par filistiešiem, kurus izraēlieši ne tikai kā neiekaroja, bet gluži otrādi — ar laiku tie Izraēla ciltis paklāj »0V)
So pretrunu samulsinātiem, mums beigās gribas jautāt, kuras no šīm pilsētām tad īsti ieņēma Jozua, kuras — viņa palīgi un pēcteči, un kādas kānaāniešu pilsētas izraēlieši patiešām iekarojuši.
Un, ja mēs vēl atcerēsimies, ka Jērika un Aja izraēliešu iebrukuma laikā jau sen bija nopostītas un ka Jozuas personība vispār ir pārlieku problemātiska, mēs nonākam pie pārliecības, ka Bībeles sestā grāmata nav uzskatāma par ticamu vēstures avotu.
Mūsdienu prasības šeit atkal atšķiras no Bībeles sakopotāju nodomiem. Viņus neinteresēja vēstures patiesība šā vārda tagadējā nozīmē, un viņi nelikās ne zinis par hronoloģiju. Viņus vadīja tikai viena doma: ar izvēlētiem piemēriem parādīt, ka Kānaānas iekarošana bija Jahves solījuma izpilde, tātad notikums ar reliģisku nozīmi. Dzenoties pēc šā mērķa, viņi visai patvaļīgi izrīkojās ar vēsturiskiem dokumentiem: dažus pilnīgi noklusēja, bet citus pārstrādāja. Šo izdarību rezultātā Bībeles sestā grāmata kļuva par reliģiski morālu nostāstu sakopojumu. Šie nostāsti māca, ka izraēliešiem par visu jāpateicas Jahvem, kurš sekojis Kānaānas iekarošanas gaitai un vajadzības gadījumā nācis savai tautai palīgā ar brīnumdarbiem. Iebrukuma vadītājs Jozua tikai tāpēc uzvarējis, ka bijis uzticīgs jahvisma piekritējs. Sava mūža nogalē viņš nostiprinājis Sinaja kalna derību un nomiris svētuma oreola apstarots kā gudrs tautas skolotājs un nelokāms Mozus atstātā mantojuma aizstāvis.