Šādu interpretāciju izvirzot sava darba pamatā, Bībeles tekstu sakopotājiem neizbēgami vajadzēja parādīt Kānaānas iekarošanu kā notikušu faktu. Pēc viņu versijas, kānaānieši tika pilnīgi iznīcināti vai arī paverdzināti., Tas bija pilnīgs izredzētās tautas triumfs, kurš nepieļāva nekādu kompromisu vai žēlsirdību pret uzvarētajām tautām. Jahve, kam piemita barga, nepielūdzama kara dieva īpašības, saviem piekritējiem mācīja nesaudzēt pat sievietes, bērnus un kustoņus. Saskaņā ar 5. Mozus grāmatā atrodamo kara zvērestu ieņemtajās pilsētās netika atstāts akmens uz akmens. Pat vērtīgs kara laupījums tika atdots par upuri liesmām, bet, ja kāds, kā, piemēram, Ahans, pārkāpa svēio zvērestu un piesavinājās daļu laupījuma, tad to sodīja ar nāvi.
Pie reizes jāatzīmē, ka būtu aplam šos notikumus novērtēt mūsdienu morāles jēdzienu garā. Tas bija barbarisks laikmets, vispārējās kara parašas ļāva nogalināt gūstekņus un ieņemto cietokšņu iedzīvotājus, nežēlīgi sakropļot vai nonāvēt pretinieka ķēniņus, pielietot viltu un nodevību. Tādi tajos tālajos laikos bija parastie karošanas paņēmieni. Šajā ziņā izraēlieši bija uzticīgi sava laikmeta dēli un ne ar ko neatšķīrās no citām senās pasaules tautām. Totālus karus izcīnīja babilonieši, ēģiptieši, asīrieši un, kā tas mums zināms no Homēra, arī grieķi.
Turklāt mēs vēlāk redzēsim, ka Bībeles hronisti, reliģiskā fanātisma apdvesti, izraēliešu briesmu darbus lielā mērā pārspīlējuši. Jau Jozua noslēdza līgumus ar gibeoniešiem, bet no Soģu grāmatas mums zināms, ka Kānaānas zemē vēl turpināja dzīvot daudzas vietējās tautas.
Ņemot to vērā, rodas jautājums, vai Jozua patiesi iekaroja Kānaānu. Tā kā Soģu grāmata patiesībā ir stāstījums par izraēliešu atbrīvošanās cīņām no kānaāniešu tautu virskundzības, kas laiku pa laikam Izraēlam uzspieda savu jūgu, tad uz šo jautājumu jāatbild noliedzoši.
Bet ko gan šādā gadījumā īsti paveica Jozua? Atbildi uz šo jautājumu deva tikai arheoloģija mūsu gadsimta sākumā. Pirmais, ļoti svarīgais atklājums bija ēģiptiešu vāzes, uz kurām faraoni lika uzrakstīt Palestīnas naidīgo vai sadumpojušos pilsētu nosaukumus. Lielos reliģiskos svētkos šīs vāzes tika sasistas par nolādējuma zīmi. Ēģiptiešu uztverē tas nebija tikai simbolisks akts, jo viņi svēti ticēja, ka, iznīcinot kādas tautas, pilsētas vai atsevišķa cilvēka nosaukumu, tiek patiesi iznīcināts arī šā vārda nesējs.
Bībeles pētniekiem tomēr svarīgi bija tas, ka uz vāžu su- ķēm izdevās salasīt vairāku Bībelē pieminētu Kānaānas pilsētu nosaukumus, kas bija pirmā liecība, ka šajā ziņā uz to var paļauties.
Pēc tam vairākas arheoloģiskas ekspedīcijas sāka meklēt minētās Kānaānas pilsētas. Amerikāņi atklāja Bēteles pilsētas drupas, kas atradās pusotra kilometra attālumā no Ajas. Iz- rokoties cauri vairākiem kultūras slāņiem, beidzot tika sasniegtas drupas, kuru cilme, neapšaubāmi, bija attiecināma uz 12. gadsimtu pirms m. ē. Tur atklāja briesmīga ugunsgrēka pēdas, jo pelnu slānis namu drupās sniedzās līdz pusotram metram, bet sasistās dievekļu statuetes liecināja, ka postījumus izdarījuši sveši iebrucēji. Vēl dziļāki izrakumi rādīja, ka Bētele bija dibināta bronzas perioda agrīnajā posmā, aptuveni tajā pašā laikā, kad tika nopostīta Aja. Bībeles pētnieki uzskata par iespējamu, ka hronisti būs kļūdījušies un vienkārši sajaukuši Aju ar Bēteli. Aja jau pāris gadu simtus pirms Jozuas bija nopostīta un nekad vairs netika atjaunota. Turpretim uz Bēteles drupām izraēlieši uzcēla savus mitekļus.
Tādējādi viegli varēja rasties uzskats, ka Ajas drupas radušās tajos laikos, kad Jozua vadīja izraēliešu iebrukumu Kānaānā.
Bez tam tika atraktas vēl Lahišas, Eglonas, Debīras, Hebronas un citu pilsētu drupas, un visur 12. gadsimta pirms m. ē. nosiāņojumā sastapa vardarbības un ugunsgrēku pēdas. 1956. gadā Jeruzalemes universitātes rīkotā ekspedīcija atklāja nelaimīgā ķēniņa Jabīna galvaspilsētas Hacoras paliekas. Šis cietoksnis atradās uz ziemeļiem no Galilejas ezera, un tajā bija dzīvojuši ap 40 000 cilvēku. Izrakumi deva iespēju noskaidrot, ka 17. gadsimtā pirms m. ē. pilsētu ieņēmuši hiksosi, Ēģiptes iekarotāji. Plašs zemes uzbērums un zirgu staļļu paliekas liecināja, ka tur bijis izvietots spēcīgs garnizons ar kaujas ratiem un zirgiem.
Taču mums vissvarīgākais ir tas, ka arī Hacora 12. gadsimtā pirms m. ē. bija kritusi par upuri lielam ugunsgrēkam.
Toties nekādas ugunsgrēka un postījumu pēdas netika atklātas Gibeonas pilsētā, un tieši tas apstiprina Bībeles nostāstu. Gibeona taču brīvprātīgi kapitulēja un tādā kārtā paglābās no izpostīšanas. Interesanti atzīmēt, ka izrakumi apstiprināja Bībeles apgalvojumus vēl arī citā ziņā. Jozuas grāmatas 10. nodaļas 2. pantā burtiski lasāms: «… Gibeona bija liela pilsēta, kā jau viena no ķēniņa valsts pilsētām…» Drupas atrada Jordānijas ciematā Eldžibā, kādus astoņus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Jeruzalemes. Gibeona aizņēma milzīgu platību, un tajā bija daudz ielu, laukumu, tempļu un sabiedrisku iestāžu. Par pilsētas turību liecināja neskaitāmi bronzas izstrādājumi, kas tika atklāti kapenēs un namu drupās. Tāpat izrādījās, ka pilsētas iedzīvotāji jo plaši nodarbojušies ar starptautisko tirdzniecību, jo starp krūzēm, kausiem, bļodām, statuetēm, nažiem, skarabejiem un gredzeniem atrasts daudz trauku, kas ievesti no Kipras un Sīrijas. Ar ko tirgojās gibeonieši? Spriežot pēc atrastajiem kubliem vīnogu sulas izspiešanai un pagrabiem tās uzglabāšanai, viņi bijuši vīna ražotāji un eksportētāji. Ir atrastas pat krūkas, uz kurām iegravēts Gibeonas vārds. Tajās vīns sūtīts svešzemju patērētājiem.