Pateicoties šiem atklājumiem, kļuva skaidrs, kāpēc gibeonieši padevušies ar tādiem noteikumiejn, kas tiem nedara nekāda goda. Viņi taču bija tirgoņi, kuriem tirdzniecībā bija lielāka pieredze nekā kara lietās. Un šķiet, ka viņi savu mērķi sasnieguši, lai gan tas viņiem maksāja politisko neatkarību. Labi saglabājušies aizsardzības mūri, kā arī citi arhitektūras pieminekļi liecina, ka Gibeona paglābusies no citu kānaāniešu pilsētu likteņa un plaukusi vēl arī Izraēla virskundzības laikā.
Runājot par arheoloģiju, beigās der atzīmēt vēl kādu citu ievērības cienīgu apstākli. Kā mums zināms, Jozua ticis apglabāts Timnat-Serā Ēfraima kalnā. Septuaginta (Vecās Derības tulkojums grieķu valqdā) sniedz interesantu informāciju, ka viņam kapā ielikti akmens naži, ar kuriem izraēlieši Gilgalā bija tikuši apgraizīti. Un raugi, 1870. gadā vienā no alu kapenēm, kas tika atklātas šajā apvidū, atrada lielu daudzumu akmens nažu. Protams, būtu aplamība, ja mēs no šā fakta pārsteidzīgi secinātu, ka minētajā alā atrasts Jozuas kaps. Taču nav izslēgta iespēja, ka Bībeles versija par apgraizīša- nos sakņojas šajās zemēs apmetušos kānaāniešu cilšu kulta sensenās parašās. Apgraizīšanas rituāls bija nodibinājies pilnīgi patstāvīgi daudzās senlaiku tautās. Tāpēc varētu izvirzīt tēzi, ka izraēlieši četrdesmit gadu ilgajos klaiņojumos pa tuksnesi tik pamatīgi bija aizmirsuši Mozus norādījumus par apgraizīšanos, ka viņi šo rituālu atjaunoja tikai kānaāniešu cilšu ietekmē Timnat-Serā.
Taču atgriezīsimies pie Jozuas karagājieniem. Ja mēs pilsētas, par kurām zināms, ka tās tikušas nodedzinātas 12. gadsimtā pirms m. ē., savienosim ar līniju, tad dabūsim viņa karagājienu patieso maršrutu. Tas vispirms mums dos iespēju noskaidrot, ka pretēji Bībeles sastādītāju apgalvojumiem Jozua nekādā ziņā nav pakļāvis visu Kānaānu. Viņš gājis — kā savā grāmatā «Un tomēr svētajiem rakstiem ir taisnība» izsakās Verners Kellers — «pa mazākās pretestības līniju». Jozua izvairījies no spēcīgiem cietokšņiem, ieņemdams galvenokārt reti apdzīvotos kalnu apvidus, kā, piemēram, Jordānas abus klinšainos krastus. Bet viņš pat nemaz nemēģināja ieņemt auglīgās ielejas, kuras gandrīz divus sekojošos gadsimtus vēl palika kānaāniešu rokās. Starp Jūdas un Ēfraima kalniem sardzē turpināja stāvēt jebusiešu cietoksnis Jeruzaleme, bet piejūras pilsētas kļuva par filistiešu laupījumu. Tālāk ziemeļos savu neatkarību paglāba gibeoniešu pilsētu federācija. Ziemeļu apvidos apmetušās izraēliešu ciltis no to tautas brāļiem dienvidos šķīra kānaāniešu cietokšņu virtene Jezreēlas ielejā. Ar vārdu sakot, zemienes saglabāja pārsvaru pār kalnu novadiem. Šādas situācijas izveidošanās iemesls bija kānaāniešu labākais apbruņojums. Viņu rīcībā bija daudz kaujas ratu ar tajos iejūgtiem straujiem rumakiem. Taktiskā ziņā tas bija zibenīgu triecienu ierocis, kurš izrādījās sevišķi bīstams izraēliešu kājnieku karaspēkam.
Jozuas karagājiens tātad drīzāk bija pakāpeniska infiltrā- cija Kānaānas retāk apdzīvotajos apvidos, kurus sargāja vājāki pretestības punkti. Leģendārajam karavadonim, neraugoties uz Jahves palīdzību, neizdevās galīgi pakļaut Kānaānu. Atsevišķām izraēliešu ciltīm pēc viņa nāves vajadzēja izcīnīt grūtas kaujas par savu pastāvēšanu, un nereti tās nokļuva kānaāniešu jūgā, bet tajos laika posmos, kad nodibinājās mierīga kopdzīve, pakļāvās kānaāniešu augstākās kultūras un reliģijas ietekmei. Par šiem grūtajiem cīniņiem ar naidīgajiem iezemiešiem tad nu mēs arī lasām Soģu grāmatā.
Jābrīnās, kā vispār bija iespējams primitīvas, slikti bruņotas tautas uzbrukums zemei ar daudz attīstītāku civilizāciju, zemei, kurai bija daudz cietokšņu ar labi apbruņotām karaspēka vienībām. Taču izraēliešu sekmes kļūst saprotamas, ja ņemam vērā tā laika pasaules politisko situāciju. Kānaāna, kura pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa veidoja it kā tiltu starp Āfriku un Āziju, aizvien bija bijusi lielo Mezopotāmijas valstu un Ēģiptes sacensības objekts. Pēc hiksosu padzīšanas tā trīs gadsimtus ilgi bija Ēģiptes province. Kānaānā pastāvošo iekārtu faraoni neaizskāra. Nocietinātajās pilsētās valdīja galvenokārt svešas izcelsmes augstmaņi, bet vietējo iedzīvotāju masas, kuras runāja arī ebrejiem saprotamā valodā, nodarbojās galvenokārt ar lauksaimniecību, un tām nebija nekādu politisko tiesību.
Tomēr lielākajās kānaāniešu pilsētās bija izvietoti ēģiptiešu garnizoni, un tur uzturējās arī pavaldoņi, kuru galvenais uzdevums bija nodevu piedzīšana. Atsūtītie nodevu ievācēji turklāt bija negodīgi cilvēki un arī paši uz savu roku aplaupīja vietējos iedzīvotājus, lai tikai ātrāk iedzīvotos bagātībā. Ēģiptes karaspēka vienības sastāvēja no dažādu rasu un tautību algotņiem. Tā kā tiem bieži vien laikā neizmaksāja algas un tāpat apkrāpa, izsniedzot pārtiku, tad kareivji klaiņoja pa ciematiem, laupīdami visu, kas vien pagadījās pa rokai.
Kānaānas iedzīvotājus augstmaņi spieda strādāt smagus klaušu darbus piļu nocietinājumu celtniecībā, aplaupīja sveši kara algotņi; patiesībā viņi bija nospiesti gandrīz vai vergu stāvoklī, grima aizvien dziļāk nabadzībā un samazinājās arī skaitliski. Kādreiz ziedošā Kānaānas zeme tādā veidā bija iegrūsta dziļā postā.