Šis pagrimuma process zināmā mērā atspoguļojās arī dažos Jozuas un Soģu grāmatas fragmentos. To tāpat apstiprina Telelamarnā atrastās ķīļraksta plāksnītes, kā arī arheoloģiskie izrakumi. Šā laikmeta celtnes, ieskaitot pat dižciltīgo pilis, bija diezgan trūcīgas, nolaistā stāvoklī bija arī pilsētu aizsardzības ierīces. Par vispārēju nabadzību tāpat liecina tas, ka izrakumos atrasts ļoti maz greznuma priekšmetu. Kānaāna ķēniņu un viņu ēģiptiešu suverenu valdīšanas laikā bija kļuvusi par nomaļu un atpalikušu provinci.
Mēs jau pieminējām, ka Ramzess II pēc daudzu gadu ilga kara noslēdza draudzības līgumu ar hetu valsti. Pēc viņa nāves Ēģiptē iebruka indoeiropieši, tā sauktās jūras tautas. Savos karagājienos cauri Grieķijai un Mazāzijai tās sagrāba hetu valsti, uzkundzējās Vidusjūras piekrastei un iebruka Nīlas deltā. Faraonam Merneptaham izdevās iebrukumu atvairīt, taču grūtās cīņas ļoti novārdzināja Ēģipti. XIX dinastijas pēdējo faraonu valdīšanas laikā valsti pārņēma haoss. Tad arī izcēlās viens no daudzajiem apspiesto zemnieku, amatnieku un vergu dumpjiem, Ēģipte sašķēlās vairākās neatkarīgās valstiņās, bet ap faraona troni iedegās ilga un sīva cīņa.
Beidzot varu visā valstī pārņēma XX dinastija. Šīs dinastijas otrais faraons Ramzess III atsita jaunu «jūras tautu» iebrukumu, smagi tās sakaudams jūras kaujā Pēlūzijas tuvumā. Bet viņa pēcteči, tā sauktie Ramzesīdi, bija vāji un nespējīgi valdnieki. Zemē pastiprinājās jukas, nabadzīgākie iedzīvotāju slāņi bija iegrimuši tādā postā, ka ik pēc kāda laika izcēlās nemieri. Par galveniem šā haosa vaininiekiem uzskatāmi priesteri, kuri bija sagrābuši milzum daudz lauksaimniecībai noderīgās zemes un aklā egoismā negribēja rūpēties par pārtikas piegādi badā mirstošai tautai.
Tā visa sekas bija pilnīgs Ēģiptes autoritātes sabrukums. Cik lielā mērā bija pagrimusi Ēģiptes valdnieka vara, mēs redzam no kāda uz papirusa rakstīta ziņojuma, kura autors ir ēģiptiešu sūtnis Venamons. Tēbu priesteri bija viņu nosūtījuši uz Libānu ar uzdevumu sagādāt ciedrus svētlaivas būvei dievam Amonam Ra. Venamons pa jūru devās uz Biblu. Pa ceļam viņš iegriezās Doras ostā, bet tur viens no kuģa ļaudīm nozaga viņam visu zeltu un sudrabu, kurš bijis domāts samaksai par ciedriem. Tā kā zaglis bija paslēpies pilsētā, Venamons pieprasīja viņu izdot. Bet vietējais valdnieks droši vien gribēja laupījumu paturēt sev. Atklāti izsmiedams kādreiz varenās valsts sūtni, viņš visādi novilcināja prasības izpildi, līdz Venamons, veltīgi nogaidījis deviņas dienas un nekā nepanācis, devās tālāk.
Vēl lielāku pazemojumu sūtnim vajadzēja piedzīvot Biblā. Sās feniķiešu ostas valdnieks, uzzinājis, ka Venamons ieradies bez naudas, ne tikai kā nedeva viņam ciedrus uz parāda, bet pat apķīlāja sūtņa kuģi, tajā pašā laikā pavēlēdams viņam kā nevēlamam ārzemniekam nekavējoties atstāt pilsētu. Tā kā Venamonam vairs nebija kuģa, viņš šo pavēli nevarēja izpildīt, bet, kad sūtnis mēģināja aizbraukt uz sveša kuģa, viņu apcietināja.
Pēc ilgas ņirgāšanās un kaulēšanās beidzot panāca vienošanos: Venamons aizsūtīja uz Tēbām pēc naudas un maiņas precēm, lai atgūtu kuģi un iegādātos vajadzīgos ciedrus. Cena, kādu, izmantodams Ēģiptes vājumu, pieprasīja Biblas valdnieks, bija pārspīlēti augsta. Neskaitot zeltu un sudrabu, viņš saņēma daudz citu vērtīgu ēģiptiešu izstrādājumu, un proti: desmit karalisku tērpu no visaugstākā labuma liniem, pieci simti tīstokļu papirusa, pieci simti vērša ādu, pieci simti rituļu virvju, divdesmit maisu lēcu un trīsdesmit grozus zivju.
Ēģiptes valsts pagrimums norisinājās reizē ar politiskā haosa pastiprināšanos Āzijā. Hetu un mitāniešu valstis bija kritušas zem «jūras tautu» triecieniem. Kasitu dinastijas valdītā Babilonija bija vāja, un to nopietni apdraudēja Asīrijas un Ēlamas augošā varenība. Tas bija viens no tiem retajiem laika posmiem senās pasaules vēsturē, kad Kānaānā nesadūrās Āzijas un Ēģiptes tīkojumi.
Bijušie Ēģiptes vasaļi Kānaānā tagad jutās kā neatkarīgi suvereni. Cenšoties paplašināt savu valstiņu teritoriju, viņi cits ar citu izcīnīja niknas kaujas par katru sprīdi zemes, par katru robežas ežu. Zeme politiski sadrumstalojās un pat vislielāko briesmu brīžos nespēja radīt kopēju aizsardzības fronti. Cik tālu. aizgājis šis sairums, liecina Jozuas grāmata, kurā sacīts, ka viņš nogalinājis trīsdesmit vienu ķēniņu.
Ņemot vērā šādu politisko situāciju, Jozuas politikas sekmes kļūst pilnīgi saprotamas. Viņam pretim nestājās visas Kānaānas apvienotie spēki, bet gan atsevišķi sīki valdnieciņi vai arī lokālas apvienības, kas uz ātru roku tika radītas kopīgai aizsardzībai. Izraēlieši pārspēja viņus ne tikai ar kareivīgu garu, bet arī skaitliski.
Kānaānas vājums turklāt sakņojās jau pieminētajā sadrumstalotībā. Stāvoklis šeit Jozuas iebrukuma laikā daudzējādā ziņā atgādina lielās Romas impērijas pagrimuma laikmetu. Ar nodevām nomāktās un nabadzībā nospiestās Itālijas tautas masas apsveica ģermāņu iebrucējus kā atbrīvotājus. Tie nesa sev līdzi sociālu revolūciju un labāku laiku solījumu un katrā ziņā darīja galu dārgās un korupcijas saēstās birokrātijas valdīšanai, bet šis birokrātiskais aparāts pēdējo ķeizaru laikā bija pieaudzis līdz nejēdzībai un izsūca sabiedrībai visas dzīvības sulas.
Iedomāsimies tagad situāciju izraēliešu iebrukuma brīdī. Zemniekiem un amatniekiem, kuri jau savstarpējos karos bija cietuši lielus zaudējumus, nebija nekādas patikas cīnīties. Ar varu iesaistīti karaspēkā, viņi cīnījās gļēvi un labprāt aizbēga no kaujas lauka. Tas taču nebija viņu karš, bet gan viņu kungu karš, kuriem tad arī bija visvairāk ko zaudēt. Un iespējams pat, ka klusībā viņi simpatizēja izraēliešu iebrucējiem: tie ne tikai izrādījās tādi paši vienkārši ļaudis, bet vēl runāja valodā, kura bija tik tuvu rada viņu valodai, ka abas puses varēja brīvi saprasties.