Bet vai kānaāniešu tauta būtu varējusi simpatizēt iebrucējiem, kuri, pēc Bībeles versijas, veda nežēlīgu un totālu karu, nogalinot gūstekņus, un apkaujot līdz pēdējam visus mierīgos iedzīvotājus? Atkārtosim jau agrāk sacīto, ka Bībeles tekstu apstrādātāji stipri pārspīlējuši izraēliešu nežēlību. Pārlasot Soģu grāmatu, pārliecināmies, ka iekarotāji, pateicoties jauktām laulībām, ātri saradojušies ar vietējiem iedzīvotājiem un kļuvuši par dedzīgiem vietējo dievu piekritējiem. 5o faktu notušēt nav spējuši pat Bībeles tekstu apstrādātāji, kas tikai centušies to iztulkot tādējādi, ka Jahve atstājis dzīvus tik daudz kānaāniešu tāpēc, lai sodītu izraēliešus par atkrišanu no viņa un Mozus bauslību pārkāpšanu.
Viss liecina, ka Kānaānas iedzīvotāju plašas masas patiešām bijušas iebrucējiem draudzīgi noskaņotas un vēlāk bez jebkādas pretestības samierinājušās ar ienācēju apmešanos tiem līdzās.
Šāds noskaņojums droši vien bija viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc izdevās Kānaānu tik viegli iekarot.
Pēc Bībeles nostāstiem, Jozuam uzvarēt talkā nācis pats Jahve, palīdzot izraēliešiem ar saviem brīnumdarbiem. Bībeles tekstu apstrādātāji šādā veidā, protams, gribējuši pasvītrot iekarošanas pārdabisko raksturu. Taču arī šoreiz, tāpat kā daudzos iepriekš minētos gadījumos, Bībeles versija n.av gluži no pirksta izzīsta. Bībeles sastādītāji atbilstoši savai tendencei tikai iztulkojuši zināmus notikumus, kuri patiešām atgadījušies Kānaānas karu laikā. Jozuas grāmatā mēs sastopamies ar trim brīnumdarbiem, un tiem visiem atrodams dabisks izskaidrojums.
Pirmais brīnumdarbs bija Jordānas tecējuma pēkšņā apturēšana. Par to Jozuas grāmatas 3. nodaļas 16. pantā lasām sekojošo: «Tad ūdens, kas plūda klāt pa straumi, sastājās it kā kādā lielā aizsprostojumā, kurš sniedzās līdz pašai Adomas pilsētai, kas atrodas sānis Cartanai; bet tie ūdeņi, kas ar straumi plūda lejup uz Sāls jūru, gan izsīka, gan izplūda sāņus.»
Bībeles tekstā pieminētā Adomas pilsēta tad nu arī palīdzēja zinātniekiem izskaidrot šo brīnumu. Divdesmit piecus kilometrus uz ziemeļiem no Jērikas JordSnā atrodams brasls, kuru līdz šai dienai sauc par Eldamiehas braslu. Bet upes austrumu krastā paceļas nelielā Teleldamiehas nokalne.
Abi šie nosaukumi neapšaubāmi atvasināti no senās Adomas, kuras drupas nesen tika atklātas zem pieminētās nokalnes.
Jordāna šajā vietā plūst dziļā gravā starp kaļķakmens un māla slāņu krastiem, kur bieži notiek vulkāniskas cilmes tektoniski grūdieni. Tādās reizēs nereti atgadās, ka klinšu bluķi nobrūk upes gultnē un tur izveido aizsprostojumus, kuri aiztur ūdens plūsmu. 1927. gadā Jordāna šādā veidā tika aizsprostota gandrīz uz veselu diennakti. Odens šajā laikā uzplūda ziemeļos no Eldamiehas, bet upes dienvidu posms no aizsprosta līdz Nāves jūrai kļuva tik sekls, ka tas bija pārejams gandrīz sausām kājām.
Šo faktu gaismā neviļus rodas neatvairāms secinājums, ka neparastais atgadījums ar Jordānas upes tecējuma apstādinā- šanu patiesi būs noticis, taču to izsaucis nevis Jahve, bet šajā apvidū gluži parasta dabas kaprīze.
Tagad rodas jautājums: kāpēc Bībeles apstrādātāji ne ar vienu vārdu neieminas par zemestrīci? Šķiet, tas darīts tīšām un ar noteiktu nolūku. Jordānas kalnaino apvidu iedzīvotāji gluži labi zināja, ka zemestrīce var aizsprostot Jordānu tieši pie Adomas pilsētiņas. Tādēļ viņus būtu bijis grūti pārliecināt, ka tas noticis, pateicoties brīnumdarbam. Bībeles apstrādātāji atskārta, ka viņu teoloģiskā interpretācija var izraisīt šaubas, un tāpēc, stāstot par šo notikumu, izlaida visu, kas neatbilda viņu nodomiem.
Taču, neraugoties uz šīm pūlēm, tautas atmiņā zemestrīces fakts pilnīgi neizgaisa un palaikam uznirst citos Bībeles fragmentos. Tā, piemēram, gaišreģe Debora savā apgarotajā uzvaras dziesmā pavēsta: «Kungs, kad tu iznāci no Seīras, kad tu izgāji no Ēdomas laukiem, tad zeme drebēja savos pamatos, tad ir debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē.» Bet 114. psalmā, kurš, šķiet, saistās ar notikumiem Jozuas dzīves laikā, atrodam šādu dzejisku teikumu: «Jūra to redzēja un bēga, Jordāna pagrieza atpakaļ savu straumi. Kalni lēkāja kā auni un pakalni kā jauni jēri.» Kā redzam, apgrūtinošais robs Bībeles apstrādātāju aprakstā tiek aizpildīts: Jordāna apturējusi savu tecējumu tāpēc, ka notikusi zemestrīce un tās gultni aizsprostojuši no krastiem nobrukuši klints bluķi.
Otrs brīnums ir Jērikas mūru sabrukšana. Bībeles pētnieki arī šajā teiksmā uzgājuši īstenībai atbilstošus faktus. Iekams mēs īsumā izklāstīsim viņu hipotēzes, mums jāatgādina jau agrāk citā sakarā sacītais. Jērikas atklājēji, tātad arheologi, kuri šajā jautājumā ir viskompetentāki, noteikti apgalvo, ka Jērikas cietoksnis kritis par upuri iebrucējiem jau simts gadu pirms izraēliešu iebrukuma, un tāpēc Bībeles Jozua nevarēja būt šā cietokšņa uzvarētājs.
Zinātnieki uzskata par iespējamu, ka Jēriku varēja nopostīt kādas citas ebreju ciltis, kuras vadījis cilvēks ar tādu pašu vārdu kā Bībeles Jozuam. Jūdas virskundzības laikā, tiecoties pēc Kānaānas ziemeļos un dienvidos apmetušos ebreju cilšu politiskas un garīgas apvienošanas, abas šīs personas pakāpeniski teiksmās varēja tikt identificētas. Tad, protams, reizē ar ziemeļos mītošo cilšu varoni Jozuu vēstures teiksmju krātuvē tika ietilpināts vesels kopums ar viņa vārdu saistītu nostāstu, starp citu, arī par Jērikas ieņemšanu. Tātad, pēc šīs koncepcijas, Bībeles Jozua ir divslāņains veidols, kurš radies, apvienojot dažādos laikmetos un atšķirīgos novados dzīvojošu ebreju cilšu leģendu elementus.