Paturot prātā šo piebildi, mēs tagad varam pievērsties tam, ko par Jērikas ieņemšanas brīnumu saka arheologi un vēsturnieki.
Jērikas atklājēji uzskata, ka cietoksnis droši vien gājis bojā zemestrīcē un ugunsgrēkā. To rāda apkvēpušās akmens un ķieģeļu krāsmatas, pārogļojušies koka gabali, kā arī biezā pelnu kārta, kas sedz virsējā kultūras slāņa drupas. Bez tam nocietinājumu mūru paliekās redzamas dziļas plaisas, bet māju jumti, pēc visa spriežot, iegruvuši pēkšņi, aprokot zem sevis ikdienas dzīves piederumus.
Taču tas nebūtu saskaņā ar Jozuas grāmatu, jo tajā apgalvots, ka cietokšņa mūri sabrukuši no uzbrucēju tauru skaņām un kliedzieniem. Bībeles pētnieki, pūlēdamies saskaņot arheoltfģisko pētījumu rezultātus ar Bībeles versiju, izvirzījuši citu, pārliecinošāku hipotēzi.
Pateicoties ķīļraksta dokumentiem, mums zināms, ka pa- rakšanās zem nocietinājumu mūriem ir viens no vissenākajiem aplenkšanas tehnikas paņēmieniem cilvēces vēsturē. Nakts aizsegā ielencēji parakās zem nocietinājumu pamatiem, atbalstīdami tos uz resniem bluķiem. Noteiktā brīdī bluķus aizdedzināja, un mūri iebruka izraktajās bedrēs, izraisīdami paniku cietokšņa aizstāvju vidū, bet uzbrucējiem pavērdami ceļu uz pilsētu.
Iespējams, ka šī visai iedarbīgā taktika pielietota arī Jērikas aplenkuma laikā. Kamēr tika veikti parakšanās darbi, uzbrucēju vadonis droši vien centās novērst cietokšņa aizstāvju uzmanību un noslāpēt pazemes trokšņus. 5ajā nolūkā viņš pielietojis visai atjautīgu viltību, likdams savām bruņotajām vienībām soļot apkārt cietoksnim, pūšot taures un izbrēcot kaujas kliedzienus. Izrakumos atrastās ugunsgrēka pēdas nekādā ziņā nerunā pretim šai hipotēzei, jo Jozuas grāmatā taču lasāms, ka izraēlieši pēc Jērikas ieņemšanas pilsētu «nodedzināja līdz ar visu, kas tajā bija, ar uguni».
Visvairāk domstarpību izraisījis trešais izraēliešu iebrukuma laikā notikušais brīnums. Vajājot piecu Dienvidkānaānas ķēniņu karaspēku, Jozua it kā esot apstādinājis saules un mēness gaitu, lai pretinieki nakts tumsā nevarētu aizbēgt. Pat viskvēlākie fideisti neiedrošinājās apgalvot, ka Jozuam bijusi tik liela vara pār sauli un mēnesi. Tika meklēti visdažādākie šā brīnuma izskaidrojumi, izejot no pieņēmuma, ka Bībele runā patiesību un tāpēc aprakstītajai dabas parādībai patiesi bija vajadzējis notikt. Mēs šeit nevaram izklāstīt visas šajā sakarā izvirzītās hipotēzes. Piemēra dēļ minēsim tikai vienu no tām, kurai savā laikā bija visvairāk piekritēju.
Tās pamatos likts pieņēmums, ka pēkšņi uznācis krusas mākonis radījis pilnīgu tumsu. Saule jau bijusi tuvu rietam pie apvāršņa līnijas, bet tad, tūcei pašķiroties, tā atmirdzējusi mākoņu plaisā, radot iespaidu, ka pēkšņi ataususi diena. Šo negaidīto gaismas brīdi izmantojuši izraēlieši, lai dotu kānaāniešiem pēdējo triecienu. Vēlāk no šā atgadījuma tautas iztēlē izveidojās teiksma, it kā Jozua brīnumainā kārtā būtu apstādinājis sauli un mēnesi, lai nodrošinātu sev galīgo uzvaru.
Taču vēlāk izrādījās, ka tas dibinās uz pārpratumu. Jozua priecīgā pacilātībā izsaucas:
«Saule, apstājies pār Gibeonu, Un tu, mēnesi, pār Ajalonas ieleju! Tad saule palika mierā, un mēness apstājās, Kamēr tauta atriebās saviem ienaidniekiem!»
(Jozuas grāmatas 10. nodaļa, 12. un 13. pants):
Skaidri redzams, ka vēstījumam par notikušo brīnumu ir nepārprotams dzejiska sacildinājuma raksturs. Šo pantu autors ar metaforas palīdzību gribējis pasvītrot, cik liela bijusi Jozuas izcīnītā uzvara un ka tās satriecošais zibenīgums izbrīnā licis apstāties pat saulei un mēnesim. Ar līdzīgām hiperbolām mēs ļoti bieži sastopamies senajos dzejojumos, starp citu, arī Homēra sacerējumos. Aprakstītais brīnums tātad nav jāsaprot burtiski; tā ir vienkārši stilistiska figūra, kas sacildinātā un eksaltētā izteiksmē pauž Jozuas slavu.
Pēdējās šaubu paliekas šajā ziņā izkliedēja vēlākie lingvistiskie pētījumi. Noskaidrojās, ka citētā četrrinde ir burtisks citāts no «Varoņu grāmatas», ko Bībeles hronisti ietilpinājuši tās tekstos krietni vēlāk. «Varoņu grāmata» bija sens himnu un īsu episku poēmu krājums, ko senie ebreji ļoti cienījuši. No šīs senās antoloģijas ņemts citāts tika atrasts vēl Samuēla 2. grāmatas 1. nodaļas 18. pantā. Tādējādi galīgi tika izkliedēta teiksma par saules apstādināšanu.
Soģu grāmata ir Jozuas grāmatas tiešs turpinājums un aptver laika posmu aptuveni no 1200. līdz 1050. gadam pirms m. ē. jeb periodu no Jozuas nāves līdz Samuēla nodibinātās monarhistiskās iekārtas sākumiem.
Bībeles sastādītāji tomēr neuzrakstīja pilnu šā laikmeta vēsturi un nesaistīja faktus un notikumus to hronoloģiskajā secībā. Tāpat kā iepriekšējās grāmatās, viņi centās ar atlasītu piemēru palīdzību parādīt, kāds liktenis sagaidīja izraēliešu cilfis, kad tās atkrita no Jahves un sāka kalpot svešiem dieviem. Tātad tā ir episku nostāstu sakopojums, kas lielā mērā atgādina skandināviešu sāgas. Šajos nostāstos daudz drūmas nežēlības, kareivīgas jezgas, ugunsgrēku svelmainās elpas un baismīgu atgadījumu, bet tajā pašā laikā arī ne mazums personīgas varonības, cēlu centienu un patiesi cilvēcisku iekšēju konfliktu. Vietumis šajos nostāstos mēs sastopam arī citur jau dzirdētus motīvus. Debora taču ir Izraēla Žanna d'Arka, un Jeftas meita iet nāvē tāpat kā Agamemnona upurētā Ifigenija. Simsonam ir daudz kopēju iezīmju ar Hēraklu, bet benjamīniešu groteski traģiskajās nedienās mēs atrodam ii kā pirmmetu romiešu teiksmai par sabīniešu nolaupīšanu.