Vienā grāmatā sakopojuši tik daudzus nežēlības, nekrietnības un satraucošu atgadījumu piemērus, tās apstrādātāji pēkšņi it kā atģidušies: šo drūmo sāgu krājums beidzas ar optimistisku izskaņu vēlāk pievienotajā, jau ar soģu laikiem saistītajā brīnumjaukajā vēstījumā par uzticīgo Ruti. Idilliskais, rāma miera apdvestais nostāsts par p|āvējiem, kuri atpūtas brīdī apsēžas pie kopēja azaida, par labsirdīgiem zemes arājiem un maiga rakstura sievietēm — tā taču ir pavisam cita pasaule salīdzinājumā ar vispārējām jukām, nekrietnībām un mežonību. Stāstījums par Ruti it kā tiektos mums atgādināt, ka soģu laikmetā, par spīti visam, eksistējusi normāla godprātīgu cilvēku pasaule, kurā saglabājusies ierašu skaidrība, gara vienkāršība un cilvēciska cieņa.
Lai gan Bībeles apstrādātāji pielāgojuši vēsturi savām reliģiskajām tendencēm, Soģu grāmata tomēr mums dod iespēju gūt diezgan skaidru priekšstatu par politisko iekārtu, kāda izveidojusies pēc Jozuas nāves. Vispirms mēs redzam, ka rases kopības ideja, ko izraēliešiem uztiepis Mozus un atbalstījis arī Jozua, nespēja izturēt laika pārbaudi. Sensenā, uz asinsradniecību dibinātā semītu cilts organizācija vēl bija pārāk spēcīga, lai tik ātri iznīktu pat jaunajos apstākļos, kad agrākie klejotāji bija apmetušies uz dzīvi vienā pastāvīgā vietā.
Atsevišķām ciltīm bija savas īpatnējas tradīcijas un ierašas, un to piederīgie runāja pat mazliet atšķirīgos dialektos. Kad pēc Jozuas nāves vairs nebija kopīga cilšu vadoņa, atkal kļuva samanāmas kādreizējās nesaskaņas, aizspriedumi un separātiskās tieksmes. Šo parādību veicināja fakts, ka, sairstot pirmatnējai kopienai un padziļinoties šķiru pretrunām, senāk ievēlētie cilšu vecajie pārveidojās par dzimtas augstmaņiem. Cilšu un dzimtu vadītāji piedēvēja sev valdnieku vai «priekšnieku» titulus līdz ar tādiem pievārdiem kā «varenais» vai «dižciltīgais». Tieši šie privileģētie slāņi tad arī sāka sacensties cits ar citu, ne tikai sagraudami Izraēla vienotību, bet arī izraisīdami asiņainus brāļu karus.
Šis laikmets izraēliešiem tātad bija politisko juku un patvaļas laikmets. Soģu grāmatā lasāms, ka «tanī laikā vēl nebija ķēniņa Izraēlā, un ikviens darīja, kas šķita taisns viņa acīs». Daniēls Ropss savā grāmatā «No Ābrahāma līdz Kristum» trāpīgi raksta, ka «Izraēla vēsture šajā laikā sadalās tik daudz atsevišķās vēsturēs, cik tajā bija cilšu».
Tautas sašķelšanās divpadsmit savstarpēji ķildīgās ciltīs izrādījās jo bīstamāka tāpēc, ka Jozua tikai daļēji bija iekarojis Kānaānu. Pašā zemes vidienā savu neatkarību bija saglabājušas spēcīgas kānaāniešu ciltis, kuru rokās atradās nocietinātas pilsētas un visauglīgākās zemienes. Izraēlieši sākumā apmetās maz apdzīvotajos kalnu apvidos, kur saglabāja vēl pa pusei klaiņojošu lopkopju dzīves veidu. Viņi necēla tur mūra mājas, bet mitinājās teltīs vai koka slieteņos. Tikai atsevišķos gadījumos viņi sagrāba zemi ar ieroču varu, bet lielākoties tā bija pakāpeniska, mierīga klejojošu ganu infiltrācija.
Atsevišķās Izraēla ciltis, kurām vajadzēja paļauties tikai uz saviem spēkiem, protams, nevarēja uzsākt cīņu pret apkārtējo kānaāniešu valstiņu valdniekiem. Lai gūtu iespēju apmesties to tuvākajā apkaimē, izraēliešiem reizēm vajadzēja atzīt šo valdnieku virskundzību un maksāt tiem nodevas. Šī ekonomiskā un politiskā atkarība bieži vien pārvērtās spaidos, klaušu darbos un nebrīvē.
Soģu grāmata patiesībā ir nostāstu krājums par klausībā nospiestām Izraēla ciltīm, kuras pēc ilgiem nebrīves gadiem savu tautas varoņu, tā saukto soģu vadībā beidzot bija uzsākušas atbrīvošanās karu. Bībele tuvāk stāsta par sešiem izciliem vadoņiem un piemin vēl sešus nenozīmīgākus, par kuriem nezinām nekā cita kā vien viņu vārdus.
Soģus senebreju valodā sauca par «šofetim» no darbības vārda «šafat» — tiesāt, sodīt. Taču viņu pienākumos neietilpa tikai tiesu funkcijas. Tas bija ļoti sens semītu tituls, kurā saucās visaugstākie pārvaldes ierēdņi. Feniķiešu pilsētās ik gadu ievēlēja koloniju pavaldoņus, kuru dēvēja par «su- fet». Kad Kartāga atšķēlās no Feniķijas metropoles un kļuva par suverēnu tirdzniecības vaļsti, tās priekšgalā joprojām palika «sufeti», kurus katru gadu no jauna ievēlēja tirgoņu plu- fokrātija. Reizēm, kad valsts palika bez ķēniņa, tos ievēlēja arī pašas Feniķijas pilsētvalstīs. Tā, piemēram, Tīrā valdības stūri tiem uzticēja laika posmā no 563. līdz 556. gadam pirms m. ē.
Bībelē tas viss parādīts drusku savādāk. Tur mēs redzam soģus galvenokārt kā karavadoņus sacelšanās vai partizānu cīņu laikā, un tikai dažkārt viņi it kā starp citu pilda arī civilās pārvaldes pienākumus. Visdrīzāk viņi bija militāri diktatori, kuri ar savām izcilajām personiskajām īpašībām bija iemantojuši lielu autoritāti ciltsbrāļu vidū un atbilstošā brīdī vadīja tos cīņā par atbrīvošanos. Soģu vara parasti nesniedzās pāri vienas cilts ietvariem, lai gan dažiem no tiem izdevās izveidot īslaicīgu vairāku cilšu koalīciju cīņai pret kānaāniešiem. Pēc neatkarības atguves soģi kā tautas varoņi saglabāja varu savās rokās līdz mūža galam, bet pēc viņu nāves Izraēla ciltis parasti atkal nokļuva kānaāniešu jūgā.
Daudz bīstamāks par politisko nebrīvi tomēr bija tas fakts, ka izraēlieši nonāca kānaāniešu kultūras un reliģijas ietekmē, kas draudēja ar pārtautiskošanu. No Soģu grāmatas nav pietiekami skaidri izsecināms, kāpēc tā īsti notika. Bībeles tekstu apstrādātāji, izgaismodami šo jautājumu no puritāniska jahvisma pozīcijām, kānaāniešus attēloja kā izvirtušu un barbarisku tautu, kura piekopusi nekrietnu un netiklu reliģisko kultu. Tāpēc uzradās jautājums, kā tas varēja notikt, ka Mozus tikumības mācības garā audzinātās izraēliešu ciltis tik viegli iesaistījās šajās it kā nosodāmās netiklībās.