Atbildēt uz šo jautājumu nebija iespējams tik ilgi, kamēr mūsu zināšanas par kānaāniešiem dibinājās galvenokārt uz Bībeli. Pagrieziens šajā ziņā notika, pateicoties arheoloģijas atklājumiem Palestīnā. Izrakumu materiāli pierāda, ka kāna- ānieši bija radījuši augstu materiālo kultūru, kura pavisam nedaudz atpalika no Ēģiptes, Sīrijas un Mezopotāmijas kultūras. Daudzas kānaāniešu pilsētas nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību, lepojās ar dižām sabiedriskām celtnēm un laukumiem, uzturēja tirdzniecības un kultūras sakarus ar citām valstīm. Līdzās lauksaimniecībai un lopkopībai uzplauka dārzkopība. Visur bija redzami rūpīgi kopti dateļpalmu, olīvkoku, vīģu un granātu dārzi. Kalnu nogāzēs zaļoja vīna dārzi, bet zemienēs tika audzēti visdažādākie dārzeņi. Ir zināms, ka -kānaānieši izveduši uz Ēģipti vīnu, eļļu un dārzeņus.
Arheoloģiskie atradumi tāpat liecina par mākslas un amatniecības attīstības augsto līmeni. Kānaānas pilsētu drupās atrastas savdabīgi veidotas dievu un dieviešu figūras, cilvēku portreti, no zelta un sudraba izgatavotas rotas, ziloņkaulā veidoti plakanciļņi, ar figurāliem ornamentiem greznoti fajansa trauki, kā arī meistarīgiem grebumiem rotāti ikdienas dzīves piederumi, piemēram, šķirstiņi, pudelītes, dunči, cirvīši, ieroči un dažādi keramikas izstrādājumi. Faraons Tutmoss III kādā no saglabājušamies ierakstiem vēstī, ka viņam par laupījumu Palestīnā krituši daudz zelta un sudraba trauku. Bet-Šanā no drupām izrakta akmenī veidota lieliska skulptūra, kurā attēloti divi lauvas, kas cīnās viens ar otru. Bez tam Kānaāna bija slavena ar saviem skaistajiem purpura audumiem, kuru izstrādē tika pielietota ļoti vērtīga šajā zemē izgatavota krāsviela.
Kā jau mēs tikām pieminējuši, kānaāniešu kultūra 12. gadsimtā pirms m. ē. atradās pagrimuma fāzē. Taču, par spīti visam, tai vajadzēja savaldzināt izraēliešu klejotājus, kuri četrdesmit gadu bija pavadījuši tuksnesī visai primitīvos apstākļos. Kānaānieši ar savām pilsētām, kurās dzīvoja daudz ļaužu un varēja redzēt skaistas celtnes un bagātas tirgotavas, neapšaubāmi dziļi ietekmēja šos vienkāršos lopkopjus. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka izraēlieši, kā tas rakstīts Bībelē, saradojušies ar kānaāniešiem, precēdami viņu meitas, bet savējās izdodami par sievām viņu dēliem, jo šādu radniecību tie acīmredzot uzskatījuši par pagodinājumu.
Tomēr tām kānaāniešu valstiņām, kuras nespēja aizstāvēties, izraēliešu iebrukums bija katastrofa. Izrakumi, kas attiecas uz šo laiku, uzrāda pārsteidzošu amatniecības, bet jo sevišķi celtniecības līmeņa- pazemināšanos. Iebrucēji uz kānaāniešu pilsētu drupām cēla nabadzīgas akmens mājas bez kanalizācijas ierīcēm lietus ūdens novadīšanai. Izraēliešu ciltis tuksnesī, protams, nevarēja apgūt celtniecības prasmi. Turklāt viņiem to neatļāva arī patriarhāli demokrātiskā iekārta: lielas celtnes un aizsardzības ierīces tolaik bija iespējamas tikai feodālā iekārtā, izmantojot klaušas, kas deva iespēju koordinēt paverdzināto tautas masu darbu. Izraēlieši vēl ilgi palika brīvi gani. Viņu cilšu vecajie gan savu amatu jau mantoja, taču tiem nebija tādas neaprobežotas varas kā kānaāniešu pilsētu valdniekiem.
Svešu cilšu iebrukumam kānaāniešu apdzīvotajās zemēs, starp citu, vajadzēja izraisīt dziļus saimnieciskus satricinājumus. Kānaānas pilsētas uzplauka, galvenokārt pateicoties starptautiskai tirdzniecībai. Tāpēc, kolīdz iebrucēji bija nogriezuši karavānu ceļus, tirdzniecība pamazām sāka apsīkt, un līdz ar to pazeminājās vispārējā labklājība.
Saimniecības sairuma sekas bija manāmas vēl pēc vairākiem gadsimtiem. Kad Salamans uzsāka Jeruzalemes tempļa būvi, viņam vajadzēja ievest amatniekus, māksliniekus un celtniekus no feniķiešu Tīras. Tikai pateicoties šā ķēniņa gādībai, tirdzniecība atkal atdzīvojās un no pagrimuma pacēlās pilsētas, no kurām dažas, piemēram, Jeruzaleme, beidzot varēja konkurēt pat ar Sīrijas un Ēģiptes pilsētām.
Kā redzam, arheoloģiskie izrakumi taisni pārsteidzošā kārtā izgaismojuši lomu, kāda izraēliešu iebrucējiem bija Kānaānā. Neatbildēts palika vienīgi jautājums, kāpēc viņus tik viegli aizrāva kānaāniešu reliģija, par kuru Bībeles sastādītāji allaž izsacījās tik nievājošiem un nosodošiem vārdiem.
Tikai 1928. gadā, kad Sīrijas ziemeļos tika atklātas feniķiešu pilsētas Ugaritas drupas, arī šajā ziņā iestājās izšķīrējs pavērsiens. Drupās atrada vairākus simtus ķīļraksta plāksnīšu ar dokumentiem — starp citu, arī ugaritiešu valodā. Kad tās atšifrēja, izrādījās, ka tie ir galvenokārt reliģiski teksti, kas ietver himnas, lūgsnas un mitoloģiskas poēmas. Siem atradumiem bija kolosāla nozīme, jo, dibinoties uz tiem, mēs beidzot varējām atbrīvoties no Bībeles vienpusīgās versijas un rekonstruēt kānaāniešu reliģiju tādu, kāda tā patiesībā bijusi.
Bet kas tad feniķiešu reliģijai bija kopīgs ar kānaāniešiem? Vispirms noskaidrojās, ka Feniķija un Kānaāna bijis vienots kultūras, reliģijas un etnisks novads. Kānaānas tautas runāja galvenokārt feniķiešu valodā vai arī tai ļoti radnieciskos dialektos. Turklāt viņi godinājuši tos pašus dievus, kurus Tīras, Biblas vai Ugaritas iedzīvotāji. Tāpēc arī viss, kas tika izlasīts šajās ķīļraksta plāksnītēs, loģiski attiecināms arī uz Kānaānā piekopto reliģisko kultu.