Feniķieši — semītu jūras braucēju, tirgoņu un ceļotāju tauta — jau trešajā gadu tūkstotī pirms m. ē. apmetās Sīrijas piekrastē. Viņu ostas pilsētas Tīra, Bibla un Sidona nodarbojās ar jūras tirdzniecību. Feniķiešu kuģi nokļuva līdz Āfrikas "ziemeļrietumu krastiem un Anglijai, iespējams, ka tie pat apbraukuši apkārt Āfrikas kontinentam. No kolonijām, ko Vidusjūras piekrastē bija nodibinājuši feniķiešu tirgoņi, Kar- tāga kļuva slavena ar to, ka atdalījās no metropoles un kā suverēna jūras lielvalsts uzsāka cīņu uz dzīvību un nāvi ar Romas impēriju.
Feniķieši savā ilgajā vēsturiskās attīstības gaitā sasniedza ļoti augstu kultūras attīstības līmeni. Neraugoties uz mezopo- tāmiešu un ēģiptiešu ietekmi, tā bija savdabīga kultūra. Feniķiešu pilsētās uzplauka celtniecība, amati un māksla. Viņu mākslas amatniecības izstrādājumi maiņas tirdzniecības ceļā nokļuva līdz visiem toreizējās pasaules nostūriem. Bet vislielākais feniķiešu sasniegums bija uz alfabēta sistēmu dibinātas rakstības izgudrošana.
Izrakumi Ugaritā pierādīja, ka senās Kānaānas reliģija nemaz nav bijusi tik atbaidoša, kā to pūlējās iestāstīt Bībeles sastādītāji. Dokumentos redzamā dievu pasaule ir bagāta un gleznaina, dzejiskas tēlainības un dramatiska sasprindzinājuma apdvesta. Tās dieviem un dievietēm piemīt visas parasto mirstīgo kaislības, viņi mīl, ienīst, izcīna savstarpējas cīņas, cieš un mirst. Protams, tā nav augstus morāles principus sludinoša reliģija. Kā visos senā politeisma paveidos, šeit tiek pausti tā laika cilvēka naivie priekšstati par kosmosa noslēpumaino jēgu, atspoguļota cilvēka dzīves drāma ar tās personiskajiem un sabiedriskajiem konfliktiem.
Feniķiešu reliģiskie epi reizēm dzīvi atgādina Homēru. Lūk, fragments, kurā tiek apdziedāts Baāls:
izdzēris kausu burvīgā dzēriena, Piecēlās viņš, klaigāja priekā un uzsāka dziedāt, Cimbolei trinkšķot un balsij jo tīkami skanot. Tad, uzkāpis Zapona kalna augstajā smailē, Sastapa gaismas dievieti Padriju, meitiņu savu, Un lietus dievieti Taliju, arī tā bērnu …
Augstākais feniķiešu dievs bija Els — asinskārs, it kā postīšanas kaislības apsēsts, bet tajā pašā laikā labsirdīgs un žēlīgs dievs. Taču, kā jau mums tas zināms, visvairāk godināts tika Baāls — lauku ražības, lietus un lopu auglības dievs. Viņa sieva bija mīlas un auglības dieviete Aštarte, viena no vispopulārākajām senās pasaules dievietēm, ko Kānaānā godināja arī ar Ašeras vārdu.
Baāls bija šumeru-akadiešu cilmes dievs. Austrumu tautās viņu dēvē dažādos vārdos. Feniķieši to sauca arī par Tam- musu vai Ešmunu, Ēģiptē mēs šo dievu sastopam ar Osīrija vārdu, bet grieķi viņu godināja kā jauneklīgo Adonīdu.
Kā redzams no pravieša Ecēhiēla grāmatas, Jeruzalemes tempļa pagalmā Tammusa kults piekopts vēl 590. gadā pirms m. ē. Bībelē burtiski lasām: «Un viņš mani veda pie tā kunga nama vārtu durvīm, kas pret ziemeli, un redzi, tur sēdēja sievas, tās apraudāja Tammusu» (Ecēhiēla grāmatas 8. nodaļas 14. pants).
Par šā dieva popularitāti liecina vispirms jau tas, ka viņa vārds kā pamatsastāvdaļa ietilpināts ļoti daudzos feniķiešu, izraēliešu un kartāgiešu personu nosaukumos. Kādam no soģiem bija iesauka Jerubbaāls, ķēniņa Saula dēlu sauca par Ešabaālu, bet Kartāgas visdiženākie varoņi bija Hasdrubāls un Hanibāls.
Tīrā Baālu simbolizēja divas kolonnas, viena no zelta, bet otra no sudraba. Tautas iztēlē šīs kolonnas tika pārnestas tālu uz rietumiem, līdz Gibraltāra jūras šaurumam, bet grieķi tās ietilpināja savās teiksmās kā «Hērakla stabus».
Ar Baāla kultu bija saistītas krāšņas reliģiskas svinības un procesijas, kuru laikā dramatiskā formā atveidoja šā dieva mītisko likteni. Rudens sākumā nāves dievs Mots aizrāva Baālu pazemē, kāpēc pamira daba un iestājās ziema. Kānaāniešu tauta apraudāja mirušo dievu, savu izmisumu pauzdama ar to, ka saplēsa drēbes, šaustīja savu ķermeni un dziedāja drūmas bēru dziesmas. Bet pavasarī ražības dieviete Anate uzsāka uzvarošu cīņu ar Motu un izveda savu vīru no pazemes. Tad zemkopji par godu dievam, kurš bija augšāmcēlies no miroņiem, sarīkoja līksmas procesijas, dziedāja himnas un tamburīnu pavadībā dejoja.
Mīts par ražības dieva augšāmcelšanos bija ļoti populārs ne tikai pie feniķiešiem un kānaāniešiem. Atcerēsimies šeit kaut vai ēģiptiešu Osīrija un Isīdas kultu, ar dievieti Dēmetru un tās meitu Persefoni saistītās grieķu mistērijas, frīģiešu dievieti Ķibeli un tās jauneklīgo laulāto draugu Atiju, kā arī mistiskās ceremonijas par godu Afrodītei un Adonīdam helē- nistiskajā laikmetā.
Līdzās Baālam vislielāko godu Kānaānā izrādīja auglības dievietei Aštartei. Tā bija tipiska «mātes dieviete», kāda sastopama arī daudzās citās reliģijās. Bībelē Aštarte tiek bargi nosodīta, jo tās kultā izcelts seksuālisms kā dzīves galvenais aspekts, kurš izpaudās sakrālā netiklībā. Tempļi izpildīja atklāto namu lomu, un tajos «iesvaidītie» — kā vīrieši, tā sievietes — nodevās prostitūcijai. Ienākumi no šīs nodarbības ieplūda svētnīcas kasē kā ziedojumi dievietei. Savā būtībā šajās izdarībās izpaudās vienkāršās tautas uzskati, pēc kuriem juteklība bija gluži dabīga dzīves sastāvdaļa, un tādēļ nesaskatīja tajā nekādu izvirtību. Tātad Aštartes kults neliecināja par Kānaānas tautu netiklību un izlaidību, kā to Bībelē attēloja skarbā jahvisma piekritēji. »