Feniķiešu un kānaāniešu dievekļu plejādē tomēr bija viens dievs, kurš dibināti varēja izraisīt sašutumu. Mēs to pazīstam ar vārdu Molohs. Tas ir semītu vārda «meleh» izkropļojums un nozīmē vienkārši «ķēniņš, valdnieks». Šumeras Urā šo dievu dēvēja par Malkumu, pie amoniešiem — par Milkomu, Sīrijā un Babilonijā — par Maliku, bet Tīrā un Kartāgā to pazina ar Melek-Karta vārdu, kas nozīmē «pilsētas ķēniņš».
Šā kulta drūmā puse bija tā, ka dievam par godu tika upurēti cilvēki, galvenokārt zīdaiņi. Šī derdzīgā paraša jo sevišķi izplatīta bija Kartāgā. Arheoloģiskie izrakumi pierādījuši, ka Kānaānā zīdaiņi dieveklim upurēti vēl ilgi pēc tam, kad zemi jau bija iekarojuši izraēlieši. Gezerā atrasta vesela zīdaiņu kapsēta. Bērnu kauliem konstatētas skaidras apdedzināšanas pazīmes. Upurētie mazuļi pēc tam ielikti krūkās ar galvu uz leju un aprakti zemē.
Kānaāniešu ticējumi bija cieši saistīti ar lauku darbu norisi un centās izskaidrot ritmisko dabas atmodu un pamirumu. Tas arī bija īstais iemesls, kādēļ izraēliešiem tie šķita tik pievilcīgi. Pārejot no klejojošo ganu dzīves veida uz lauku apstrādāšanu, viņiem zemkopību vajadzēja mācīties no kānaāniešiem. No Kānaānas tautām tad viņi arī uzzināja, ka labu ražu nodrošināšanai godināmi vietējie dievi.
Izraēliešu zemkopis juta dziļu iekšēju nepieciešamību pēc saprotamiem un labvēlīgiem dieviem, pie kuriem ar paļāvību varēja meklēt mierinājumu ikdienas dzīves likstās. Gleznainais, acīm tīkama krāšņuma pilnais Baāla un Aštartes kulta rituāls sniedza iztēlei vairāk un labāk arī atbilda viņa primitīvajai iedabai nekā puritāniskā Mozus reliģija.
Šie ekonomiskie un psiholoģiskie motīvi, izraisīdami atkrišanu no stingrās bauslības, tad nu arī noveda pie tā, ka jah- vistiem patiesībā nekad neizdevās pilnīgi izdeldēt «elk- dievību». Soģu grāmatas 10. nodaļas 6. pantā lasām, ka «Izraēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns tā kunga acīs, un kalpoja baāliem un aštartēm, un Aramas dieviem, Sidonas dieviem un Moābas dieviem, Amona bērnu dieviem un filistiešu dieviem; tā tie atstāja to kungu un viņam vairs nekalpoja».
Kamēr izraēliešu zemkopis apstrādāja zemi, tikmēr viņš negribēja un nevarēja atmest kānaāniešu dievu kultu. Reizēm viņš Jahvem deva to, kas Jahvem pienācās, taču patiesi tuvi viņam bija agrārie dievi, kuri no laika gala valdīja Kānaānas zemē. Pravieša Hozeja grāmatā (2. nodaļas 5.—15. pantā), kura radusies 8. gadsimtā pirms m. ē., kāds fragments šiem praktiskajiem apsvērumiem sniedz labu izskaidrojumu. Tajā mēs lasām, ka māte un sieva, kura nodevusies Baāla kultam, uz visiem pārmetumiem atbild šādiem apņēmības pilniem vārdiem: «Es turēšos pie saviem mīļākajiem, kas man dod maizi un ūdeni, vilnu un linus, eļļu un dzērienus», lai gan Jahve apgalvo: «… es tas esmu, kas viņai dod labību, vīnogu sulu un eļļu un kas viņai piešķīris arī daudz sudraba un zelta…»
šis fragments skaidri liecina, cik dziļi izraēliešos bija iesakņojies kānaāniešu dievu kults. No Bībeles redzams, ka ebreju vēsturē tas ildzis vairākus gadsimtus un pastāvējis pat pēc Jeruzalemes krišanas 571. gadā pirms m. ē.
Soģu grāmatā lasāms, ka varoņa Gideona tēvam Joasam bijis pašam savs Baāla altāris. Kad Gideons to nopostīja un tā vietā uzcēla altāri Jahvem, izraēlieši bija tik sašutuši, ka pieprasīja Gideona nāvi. Bet arī pats Gideons pēc uzvaras pār ienaidniekiem licis izliet zelta «efodu», t. i., kādu kānaāniešu kulta piederumu. Un no tās pašas grāmatas mēs arī uzzinām, ka Abimeleha apvērsuma finansēšanai Sihemas iedzīvotāji izlietojuši septiņdesmit seķeļus zelta, kas ņemti no Baāla tempļa kases.
Mispā atraktas divu tempļu — Baāla un Jahves — drupas. Tie atradušies tuvu viens otram un celti 9. gadsimtā pirms m. ē. Vispārsteidzošākais tomēr tas, ka abu svētnīcu drupās atrasts daudz dievietes Aštartes statuešu. Tāpēc arheologiem radās aizdomas, ka Sihemas iedzīvotāji būs Aštarti saprecinājuši ar Jahvi. Šī hipotēze nemaz nav tik fantastiska, kā tas pirmajā acu uzmetienā varētu likties. Ka šāda veida sinkrē- tisms pie izraēliešiem bija pilnīgi iespējams, mums rāda vēlāka laikmeta notikumi. Pēc Jeruzalemes krišanas kāda grupa Jūdas iedzīvotāju bija patvērušies ēģiptiešu salā Ele- fantīnā, kura atradās Asuānas tuvumā pie Nīlas pirmās krāces. Tur viņi uzcēla kopīgu templi Jahvem un tā laulātai draudzenei Aštartei, kura šeit figurēja ar kānaāniešu vārdu Anatjahu.
Iespējams, ka arī jahvisma toreizējā galvaspilsētā Šilo virspriestera Ēļa laikā piekopts Aštartes kults. 1. Samuēla grāmatā (2. nodaļas 22. pants) lasām: «Ēlis gan jau bija ļoti vecs, bet viņš visu dzirdēja, ko viņa dēli darīja pāri visam Izraēlam un kā tie gulēja ar tām sievām, kuras kalpoja saiešanas telts durvju priekšā.» Jesaja, kā tas izsecināms no viņa pravietojuma (Jesajas grāmatas 8. nodaļas 3. pants), devies uz Jeruzalemi, lai tur templī no kādas Aštartes priesterienes piedzīvotu dēlu.
Ķēniņa Salamana valdīšanas laikā Jeruzalemes templī līdzās Jahvem tāpat godināti Baāls un Aštarte, kuriem uzcelti atsevišķi altāri. Pat pēc jahvisma atdzimšanas Josijas valdīšanas laikā un pēc viņa nāves 609. gadā pirms m. ē. neizdevās iznīcināt kānaāniešu dievu kultu. Sev par lielu izbrīnu, par to pārliecinājās pravietis Jeremija, kad viņš ieradās Jeruzalemē pēc tam, kad pilsētu bija izpostījuši ēģiptieši un babilonieši. Uz ielām viņš sastapa bērnus, kuri lasīja kurināmo, lai tēvi varētu iedegt uguni par godu «debess dievietei», bet sievas tajā pašā laikā cepa svētos plācenīšus, uz tiem iespiežot Aštartes attēlu. Uz pravieša pārmetumiem ļaudis atbildēja, ka dievietei jāupurējot, lai tā neskopotos ar pārtiku tautai. Viņi žēlojās, ka kopš tā laika, kad Josija mēģinājis iznīdēt Aštartes kultu, viņi pieredzējuši tikai nelaimi: daļa iedzīvotāju aizvesti uz Mezopotāmiju, haldieši nopostījuši Jeruzalemi, bet daļai iedzīvotāju vajadzējis meklēt patvērumu Ēģiptē. Jeremijas paskaidrojumiem, ka visas šīs nedienas un posts ir sods par atkrišanu no Jahves, nomāktie Jūdas iedzīvotāji ne mazākā mērā nav noticējuši.