Kānaāniešu reliģijas ietekme, protams, uzspiedusi savu zīmogu arī Bībeles literatūrai. Tā, piemēram, 29. psalmā nepārprotami manāmas senas ugaritiešu himnas ietekme. Uz to norāda pārsteidzošas sakritības izvirzītajā domā, tur pieminēto sīriešu vietvārdos, kā arī ugaritiešu valodas nogulsnējumos. Jesajas grāmatas 15. nodaļa no 12. līdz 15. pantam ir burtisks citējums no Ugaritā atrastās mitoloģiskas poēmas. Tāpat zināms, ka vairākas Bībeles prātulas darinātas pēc kānaāniešu parauga. Daži pētnieki pat secinājuši, ka Augstā dziesma ir liturģisku himnu kopojums, ar kurām savā laikā cildināts dievs Tammuss.
Ņemot to visu vērā, pilnīgi vietā ir jautājums: kā šādos apstākļos Mozus ticība vispār varējusi saglabāties? Šeit vispirms jāatceras, ka izraēlieši, cildinādami kānaāniešu dievus, patiesībā nekad nav pilnīgi atkrituši no sava cilts dieva. Daudzās vietās Kānaānā Jahves un Baāla svētnīcas atradās līdzās. Vairāki ķēniņi, piemēram, Ahabs un Salamans, uzcēla tempļus kānaāniešu dieviem, bet tas viņus nekavēja saglabāt uzticību Jahvem. Tātad runa ir par skaidri izsacītu politeismu, kur Jahve atkarībā no apstākļiem pārējo dievu plejādē ieņēma vairāk vai mazāk izcilu vietu.
Šajā lielā sajukuma laikmetā droši vien pastāvēja arī nelokāmo Jahves piekritēju aprindas, kuras ne tikai kā neļāva aizraut sevi līdzi vispārējam atkrišanas vilnim, bet laiku pa laikam uzstājās pat aktīvai savas reliģijas aizstāvībai. Kad ķēniņa Ahaba sieva Izebele vajāja jahvisma praviešus, ķēniņa kalpotājs Obadja «bija paņēmis simt praviešus un bija tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās, un bija tos apgādājis ar maizi un ar ūdeni» (1. Ķēniņu grāmatas 18. nodaļas 4. pants).
Vecās Mozus ticības saglabāšanu tāpat kā priesteri un Ievīti zināmā mērā veicināja arī dievbijīgu ļaužu brālības, kuras bija zvērējušas Jahvem. Mēs jau runājām par nazīriešiem, pie kuriem piederēja arī Simsons. Nazīrieši nedzēra vīnu, necirpa matus, nelietoja barību, kas skaitījās rituāli nešķīsta, un nedrīkstēja pieskarties mirušiem.
Daudz interesantāka bija rehabiešu brālība. Tie bija Jona- daba, Rehaba dēla, pēcnācēji, kurš ķēniņa Ahaba valdīšanas laikā vērsās pret Baāla pielūdzējiem. Rehabieši nedzēra vīnu, nenodarbojās ar zemkopību, neierīkoja vīna kalnus, bet mitinājās teltīs un saglabāja uzticību klejotāju ganu primitīvajam dzīves veidam, tādējādi protestēdami pret kānaāniešu urbānismu un no tā izrietošajām ļaunajām sabiedriskajām un reliģiskajām sekām. Taču centieni saglabāt Mozus laikā pastāvējušo ganu cilšu iekārtu bija nedzīvs anahronisms, un tāpēc rahabiešu brālība nekad izraēliešu vidū neguva lielāku piekrišanu.
Vēlāk Jūdas ķēniņa Josijas valdīšanas laikā (640.—609. g. pirms m. ē.) Jeruzalemes priesteri pārgāja vispārējā uzbrukumā pret novēršanos no Mozus ticības. Viņu nolūks bija nodibināt teokrātisku iekārtu un Jahves vārdā pārņemt varu savās rokās. Tātad viņi patiesībā vadījās no politiskiem mērķiem. Līdz ar to ticības lietās tika akcentētas kulta ārējās formas, rituālo priekšrakstu un ceremoniju ievērošana.
Tikai praviešu mācību ietekmē izraēlieši pakāpeniski padziļināja savu ticību, līdz galu galā tā tika pacelta tīra, ētiska monoteisma virsotnē. Tagad Jahve viņu ticējumos kļūst par universālu, Visuma vienvienīgo dievu. Tātad ebreju mo- noteisms ir grūta un diezgan vēla vēsturiskās attīstības ceļa gala rezultāts, kas sasniegts pēc gadsimtus ilgiem klaiņoju- miem, ciešanām un politiskām katastrofām.
Soģu laikmetā izraēlieši pieredzēja savstarpējos karus un reliģisko saišu sairumu. Satriecošu šā perioda ainu mums sniedz galvenokārt trīs Bībeles nostāsti: par ēfraimiešu ap
kaušanu pie Jordānas brasla, gandrīz visas Benjamīna cilts iznīcināšanu un Abimeleha asiņaino valsts apvērsumu.
Pie pēdējā nostāsta ir vērts tuvāk pakavēties tāpēc, ka tas mums sniedz papildu informāciju par izraēliešu sabiedrības šķfrrisku struktūru un tiem politiskiem strāvojumiem, kas vēlāk noveda pie monarhistiskās iekārtas.
Soģu grāmatā (8. nodaļas 22. pants) mēs lasām: «Un Izraēla vīri sacīja Gideonam: Esi tu mums ķēniņš, tu un tavs dēls, un tavs dēla dēls, jo tu mūs esi izpestījis no Midiāna rokas,»
Taču Gideons nepieņēma piedāvāto ķēniņa troni, lai gan faktiski kļuva par tādu valdnieku, kura vara pāriet mantošanas ceļā no tēva uz dēlu. Savā galvaspilsētā., viņš valdīja kā tipisks austrumu despots un ierīkoja harēmu ar daudzām piegulētajām, kuras viņam dzemdēja septiņdesmit dēlus.
Bet kāpēc Gideons negribēja arī formāli pieņemt ķēniņa titulu? Nav šaubu, ka izraēliešu vidū tolaik pastāvēja noteikts sabiedrisks grupējums, kurš monarhistiskajā iekārtā redzēja vienīgo izeju no anarhijas un glābiņu no iznīcības. Tikai centralizētai varai bija pa spēkam apvienot Izraēla ciltis kopējā frontē pret aizvien pieaugošajām briesmām no naidīgo Kāna- ānas tautu puses. Taču monarhisti acīmredzot bijuši mazākumā. Plašas tautas masas baidījās no despotisma un dru- <)/<iini turējās pie cilšu separātisma. Ar šādu noskaņojumu droši vien būs rēķinājies arī Gideons un tāpēc noraidīja pieci.iv.ilo troni. Starp citu, viņš to arī varēja atļauties, jo, pairu oli«'s personiskai autoritātei, viņam tā kā tā piederēja neierobežota vara pār pakļautajām ciltīm.