Ar Abimelehu saistītie notikumi mums parāda, cik spēcīgu opozīciju sastapa monarhisma ideja un kādos sabiedrības slāņos tā bija visdziļāk iesakņojusies. Abimelehs patiesībā nebija ķēniņš, bet gan uzurpators, kurš sagrāba varu, pateicoties savu Sihemas radinieku atbalstam. Par līdzekļiem, ko Abimelehs no tiem saņēma, viņš nolīga algotņus, nogalināja savus pusbrāļus un nodibināja nepieredzēti asiņainu režīmu.
Taču Abimelehs noturējās tronī tikai trīs gadus. Sacelšanās signālu deva tā pati Sihemas pilsēta, kura viņam bija palīdzējusi izdarīt apvērsumu. Kāpēc tā notika tieši ar viņa dzimto pilsētu? Vērīgi pārlasot attiecīgus Bībeles tekstus, mēs uz šo jautājumu gūstam izsmeļošu atbildi.
Soģu grāmatas 9, nodaļas 6. pantā lasāms: «Tad sapuLcējās visi Sihemas noteicēji pilsoņi un viss Bet-Millas pulks, un tie visi sadevās kopā un iecēla Abimelehu par ķēniņu.»
Bet-Milla nebija atsevišķa pilsēta, bet gan aristokrātiskais rajons, kurš aptuveni atbilda grieķu akropolei. Arheologi šādus rajonus atklājuši ne tikai Sihemā, bet arī Jeruzalemē, kā arī citās Palestīnas pilsētās. Parasti tie bija no zemes un akmeņiem veidoti uzbērumi ar aizsardzības mūri visapkārt, aiz kura pacēlās augstmaņu un dižciltīgo ģimeņu pilis.
šeit arī slēpjas mīklas atminējums. Vispirms mēs uzzinām, cik lielā mērā izraēliešu sabiedrība jau tolaik bija sadalījusies šķirās. No šā fakta savukārt neapgāžami izriet, ka monar- histi bija galvenokārt privileģēto slāņu pārstāvji, un tie tad arī Abimelehu uzcēla uz troņa. Jebkuras šaubas šajā ziņā izkliedē iepriekš pieminētās nodaļas 23. un 24. pants. No tiem mēs redzam, ka «… Sihemas pilsoņi lauza uzticību Abimeleham un atstājās no viņa», un «tas notika tādēļ, lai viņa varmācība, kas bija nodarīta septiņdesmit Jerubbaāla dēliem, kristu uz viņu un to asinis nāktu pār Abimelehu, viņu brāli, kas tos pats bija nogalinājis, un lai tās nāktu arī pār Sihemas dižciltīgajiem, kuri bija stiprinājuši viņa rokas, lai viņš nokautu savus brāļus».
Ar vārdu sakot, Sihemas dumpis bija tautas masu sacelšanās ne tikai pret uzurpatoru, bet arī pret pašu dižciltīgajiem. Līdz ar to tai piemita skaidri izteikts sociālās revolūcijas raksturs. Cik iespējams spriest no tās norises, tauta cīnījusies ar neparastu niknumu un nāves nicinājumu. Ka sacelšanās bijusi plaša un dziļi aptvērusi darba tautas slāņus, liecina arī tas fakts, ka cīņās piedalījušās pat sievietes. Abimelehu nāvīgi ievainoja kāda sieviete, no aplenktā torņa uzgāzdama viņam akmeni.
Pēc Abimeleha krišanas vēl apritēs krietni daudz gadu, iekams izraēliešu ciltis nolems izvēlēt sev kopīgu ķēniņu. Un arī tas notiks tikai tāpēc, ka arvien draudīgākas kļūst filistiešu uzbrukuma briesmas. Bet pat šajā periodā, kā mēs to varam izsecināt no Samuēla grāmatas, pretestība pret monarhiju vēl aizvien bijusi visai spēcīga un aktīva.
Lai gan Soģu grāmata savā tagadējā veidā ir radusies samērā vēlu, taču tur atrodami pierādījumi, ka tās pamatos reizēm likti visai seni dokumenti un vēsturiskas ziņas.
Kā piemērs šajā ziņā var noderēt leģenda par Deboru, izraēliešu gaišreģi un dzejnieci. Tā radusies, apvienojot divus atšķirīgus un pat satura ziņā pretrunīgus pamatdokumentus: prozas stāstījumu un varones uzvaras himnu. Prozas nostāstā Izraēla pretinieks ir Hacoras ķēniņš Jabīns, bet Sisera tikai viņa karaspēka virspavēlnieks. Turpretī dzejojumā Jabīns vispār netiek pieminēts, bet Sisera parādās jau kā suverēns valdnieks. Fundamentāla atšķirība tāpat atrodama ziņās par Siseras galu: prozas vēstījumā viņš aizmidzis mirst briesmīgā nāvē, bet dzejojumā viņu nogalina no muguras puses tajā brīdī, kad karavadonis dzer pienu.
Izmantojot lingvistiskas analīzes metodes, noskaidrots, ka šis drūmais uzvaras dziedājums, kas pārpilns ieroču šķindas, lai gan noslēgumā, kur aprakstītas Siseras mātes satrauktās gaidas, izskan apbrīnojami cilvēcīgā akordā, — ir viens no vissenākajiem ebreju literatūras pieminekļiem. Domā pat, ka tas radies reizē ar aprakstītajiem notikumiem un tāpēc uzskatāms par autentisku izraēliešu dzīves attēlojumu visagrīnākajā laikmetā, kad viņi sāka apmesties Palestīnā.
Tāpat sirmas senatnes noslāņojumi slēpjas nostāstā par Jeftas traģēdiju. Nevar būt nekādu šaubu, ka meitas upurēšana uz Jahves altāra ir palieka no ļoti tāla cilvēces vēstures posma.
Daži pētnieki, kurus satraucis fakts, ka viens no Bībeles nostāstu varoņiem izrīkojies tik barbariski, izvirzījuši hipotēzi, ka Jeftas meita patiesībā nav nogalināta, bet gan tikai iesvētīta par vestālieni vienā no tolaik daudzajām nelegālajam Jahves svētnīcām. Pēc viņu domām, arī Izraēla meitu soru gfijiens, cipraudot upurējamo, patiesībā ir tikai no kana.iniešiem <iizgūta ceremonija auglības dievietes Aštartes godināšanai.
Tomēr Bībeles ortodoksālie komentētāji Jeftas upuri nekad nav uztvēruši simboliskā nozīmē. Ebreju vēsturnieks Jo- zefs Flāvijs (mūsu ēras 1. gadsimtā) un tāpat arī tā saucamais Bābeles talmūds (mūsu ēras 4. gadsimts) Jeftas upuri uzskatīja par vēsturiski patiesu faktu. Lai gan Bībele bargi nosoda cilvēku upurus kā pretīgu noziegumu, Jeftas rīcība nebija nekāds izņēmums. Tā, piemēram, pravietis Samuēls Jahves altāra priekšā sacirta gabalos ķēniņu Agagu, bet Dāvids pakāra septiņus Saula dēlus, lai novērstu bada postu. Būtu acīmredzams anahronisms, ja mēs šos faktus gribētu novērtēt, vadoties no šodienas morāles jēdzieniem vai arī no tām praviešu ētiskajām normām, kas izkristalizējās mo- noteisma laikmetā. Mēs nedrīkstam ne uz brīdi aizmirst, ka runa šeit ir par ārkārtīgi senu vēsturiskās attīstības posmu. Tas taču bija 12., 11. vai 10. gadsimts pirms m. ē., Ifigenijas un Klitaimnestras, Trojas kara un tā dalībnieka Krētas ķēniņa Idomeneja laikmets, ķad viņš, pateikdamies par izglābšanos no vētras, upurējis par godu jūras dievam Poseidonam savu dēlu. Tālaika ebreju ciltis garīgās attīstības līmeņa ziņā nestāvēja ne augstāk, ne zemāk par citām tā laikmeta tautām, pie kurām piederēja arī dorieši un ahajieši.