Ļoti interesants piemērs, no kura redzams, kā vienā nostāstā tika sakausēti senāki un jaunāki motīvi, ir brīnumjaukā teiksma par uzticīgo Ruti. Daudzie šajā tekstā sastopamie aramismi liecina, ka teiksma radusies stipri pavēlā laikmetā, droši vien jau pēc atgriešanās no Bābeles gūsta. Daži Bībeles pētnieki pat domā, ka tas ir sava veida politisks pamflets, kas alegoriskā veidā izsaka protestu pret Ezras un Nehe- mijas drakoniskajiem rīkojumiem, pēc kuriem ne vien kā netika atzītas jauktās laulības, bet no Jeruzalemes pat izraidīja svešas izcelsmes sievietes, kuras bija apprecējuši ebreji. Teiksmas autors it kā gribējis jūdu fanātiķiem atgādināt, ka izraēliešu dižākā ķēniņa Dāvida vecvecmāmuļa Rute bijusi moābiete un tāpēc jaukto laulību nosodījums ir netaisnīgs.
Ja tas patiešām tā būtu, tad nostāsta autoram tomēr vajadzētu izmantot daudz senāku teiksmu par šādu vai līdzīgu tematu, jo viņa aprakstītās parašas laika posmā pēc Bābeles gūsta jau bija atmestas vai arī atradās atmiršanas stadijā.
Tiesības salasīt rugainē palikušās vārpas bija ļoti sena ubagu, atraitņu, sērdieņu un ceļinieku priekšrocība, ko bija apstiprinājis Mozus. Taču laikmetā, kad jau bija notikusi izraēliešu sabiedrības urbanizācija un nostiprinājusies šķiru diferenciācija, šī senā paraša reti kad tika ievērota. Daži pravieši, jo sevišķi Āmoss, Jesaja un Mihass, nosodīja bagātniekus par trūcīgo ļaužu izmantošanu. Dziļā sašutumā pravietis Āmoss piedraud: «Tā kā jūs apspiežat nabagos un piedzenat no viņiem jo lielas labības nodevas, tad jūs nedzīvosiet namos, ko esat cēluši no kaltiem akmeņiem; jūs nedzersiet arī to vīnu, kura kokus jūs esat stādījuši visai labi ierīkotos vīna kalnos!» Idilliskās sabiedriskās attieksmes, kad zemes īpašnieks dzīvo patriarhālā saskaņā ar saviem saimes ļaudīm un ir izpalīdzīgs trūcīgiem, tolaik jau bija anahronisms.
Cita paraša bija vēl vecāka. Runa ir par ieradumu tiesībām, tā saukto levirātu, kas bija daļa no vispārējām ģimenes tiesībām. Pēc šā likuma bezbērnu atraitni vajadzēja apprecēt viņas mirušā vīra brālim. Ja viņš atsacījās to darīt, atraitne varēja griezties tiesā. Rute izgāja par sievu pie Boāsa, dibinoties uz levirāta tiesībām, kuras pastāvēja aptuveni līdz mūsu ēras 1. gadsimtam.
Bet laikmetā pēc Bābeles gūsta vairs nepastāvēja ar levi- rātu saistītā paraša pasniegt kurpi par zīmi, ka tuvākais radinieks atsakās no tiesībām uz atraitni. Šim sen jau pagaisu- šajam formālajam žestam ar tiesiskajām sekām jēga bija tikai tajā laikmetā, kad cilvēki vēl neprata rakstīt un tādējādi fiksēt tiesiskus darījumus. Starp citu, savā vissenākajā formā šī paraša bijusi visai drastiska. Ja radinieks atteicies izpildīt savu pienākumu, atraitne ar varu novilkusi viņam kurpi un iespļāvusi ģīmī, šādā veidā sabiedrības acīs nostādīdama viņu pie kauna staba.
Iztirzādami Soģu grāmatas visinteresantākos aspektus, mēs ar nolūku uz beigām atvirzījām Simsona tēla pārspriedumu, jo ar viņu saistītie notikumi jau ir it kā ievadījums nostāstiem par Samuēlu, Sauļu un Dāvidu.
Simsons noteikti ir leģendārs tēls. Ar dažām iezīmēm viņš atgādina šumeru varoni Gilgamešu un grieķu Hēraklu. Vairāki zinātnieki pat domā, ka sākotnēji viņš uzskatīts par mītisku dievekli saules kultā, kuram Kānaānā bija daudz piekritēju. Simsona vārdu etimoloģiski atvasina no ebreju «šemeš» un babiloniešu «šamšu», kas nozīmē sauli. Turklāt vēl zināms, ka Bet-šemešā, netālu no Simsona dzimtās vietas, bijusi saules dievam veltīta svētnīca. Tāpēc nav izslēgts, ka par Simsona tēla pirmparaugu noderējis kāds kānaāniešu vidi) populārs saules dieveklis.
Taču tas nenozīmē, ka Simsons nebūtu ebreju tautas iztēles veidojums. Šis pārgalvīgais, nevaldāmais kauslis, šķelmīgais mūždien nerimtīgais negantnieks, bet tajā pašā laikā mazliet ļepausīgais stiprinieks ir vienreizēji sulīgs, tipisks fantāzijas radīts tēls. Viņa pārgalvībās un dzīves likstās izpaužas ebreju ganu raupjais humors un Austrumiem raksturīgā tieksme uz avantūristiskiem pasakainiem nostāstiem.
Tauta izjuta pret viņu simpātiju un ar patiku runāja par Simsona aušīgajām mīlas dēkām. Dziļš gandarījums ietverts nostāstos par to, kā viņš sadevis pa ādu ienīstajiem filis- tiešiem. Bet reizē ar to Simsona tēlā savdabīgi atspoguļojas tolaik vēl tik vājā izraēliešu politiskā apziņa. Simsons taču nav vadonis, kurš līdzīgi soģiem organizētu pretestību apspiedējiem. Viņa cīņa ar filistiešiem drīzāk ir atsevišķa karstgalvja kautiņi, kurš cenšas atriebties par iedomātām vai viņam patiesi nodarītām pārestībām, Simsona rīcību rosina ne tik daudz patriotisms, cik tieksme nokārtot personīgus rēķinus. Un tikai nostāsta beigās viņš it kā pieaug diženumā, kļūst par varonīgu un patiesi traģisku tēlu. Dziļi aizkustinošā finālā jau ieslēpta it kā nākamo laiku nojausma, kad savstarpēji nesaticīgās izraēliešu ciltis, pieaugot filistiešu draudiem, beidzot sāk apjēgt nepieciešamību apvienoties kopīgā cīņā par brīvību.
Simsons bija saistīts ar nazīrieša solījumu. Taču tas bija noticis agrā bērnībā, pēc viņa vecāku gribas. Tiesa, savā dzīvē viņš izpildīja visus nazīriešu dzīves veida ārējos noteikumus, neapcirpa matus un nedzēra vīnu. Taču citādi viņš nekad nevadījās no reliģiskiem apsvērumiem. Tāpēc par Simsonu nevar sacīt, ka viņš būtu jahvisma cīnītājs. Savās mīlas dēkās ar filistietēm, savrupos izlēcienos un morāli visai apšaubāmās izdarībās, kuru laikā tik bagātīgi plūda cilvēku asinis, — cik primitīvs un pagānisks aizvien ir Simsons! Viņš nebija ne gudrs soģis, ne savas cilts vadonis, ne arī ticīgs cilvēks, kurš izceltos ar savu dievbijību.