Keins apsēdās uz gultas malas. Dreikam radās iespaids, ka Keinam kādu bridi jāpasēž, ka nostāvēt kājās ilgāk par dažām minūtēm viņam vēl arvien ir grūti.
- Izklausās, ka viņam ir vismaz divas strīpiņas. Varbūt pat trīs, noteica Keins. Diāna bija izdomājusi strīpiņu sistēmu, patapinot šo ideju no mobilajiem telefoniem. Diānas pašas spēks izpaudās spējā novērtēt citu cilvēku spēka līmeni.
Dreiks zināja, ka četras strīpiņas ir tikai diviem: Semam un Keinam. Dažu iespaidīgu gājienu bija nodemonstrējis Mazais Pīts, taču cik gan bīstams varēja būt tāds piecgadnieks ar pusbeigtām smadzenēm?
-Jā, Džekam varētu būt trīs strīpiņas. Tikai tas nekādi nesakrīt ar Diānas teikto, vai ne? Diāna sacīja, ka nolasījusi viņam nulli. Nu labi, varbūt spēks viņam attīstījies vēlāk. Bet no nulles uzreiz uz trīs? Dreiks paraustīja plecus, nejuzdams vajadzību turpināt, jo zināja, ka Keins, lai arī slims un novārdzis, attiecīgos secinājumus izdarīs pats.
- Mēs tā arī neuzzinājām, kāpēc Džeks pārmeta kažoku uz otru pusi un pārbēga pie Sema, klusi noteica Keins.
- Varbūt kāds viņu sakūdīja, minēja Dreiks.
- Varbūt, Keins, īsti negribēdams pieņemt šādu iespējamību, novilka. Dabū kādu, kurš varētu Diānu novērot. Pats to nedari viņa zina, ka tu viņu vēro. Tāpēc sameklē kādu, kurš varētu viņu paturēt acīs.
Pēc Daka Čanga domām, ļaunākais IBJZ bija ēdiens. No sākuma bija vareni: saldās tāfelītes, čipsi, limonāde, saldējums. Tā tas turpinājās vairākas nedēļas. Varbūt būtu turpinājies arī ilgāk, bet bērni paši ēdienu sabojāja: atstāja saldējumu izkust, pārēdušies cepumus, atlikumu atstāja ārā, kur tam varēja piekļūt suņi, maizei vienā mierā ļāva sapelēt.
Kamēr visi tiesāja saldumus un citus našķus, gaļas produkti, atskaitot bekonu, desu un šķiņķi, kā ari svaigie dārzeņi, izņemot kartupeļus un sīpolus, bija sapuvuši vai sapelējuši, un tur vairs nekas nebija labojams. Dalcs bija spiests palīdzēt iztīrīt Ralfa veikalu. Aizvainotu bērnu grupa dienām ilgi vāca no turienes pūstošus salātus un smirdošu gaļu. Bet ko gan varēja darīt, ja Sems Tempis skatās tev tieši virsū un, norādīdams ar pirkstu, saka “tu”? Tas puisis var tevi sadedzināt. Turklāt viņš jau šeit ir galvenais.
Tad nāca konservētu zupu, putraimu, krekeru un siera periods.
Patlaban Daks būtu atdevis visu par kārbu zupas. Šorīt brokastīs viņam bija konservēti sparģeļi. Tie garšoja pēc vēmekļiem, un visiem bija zināms, ka no tiem kļuva smirdīgas čuras.
Bet 1BJZ bija arī daudz kas labs. Pats labākais, pēc Daka Čanga domām, bija peldbaseins. Tas gan nepiederēja viņam pašam, taču varēja arī piederēt, jo te nu viņš tajā peldēja. Pirmdienas rītā marta sākumā, kad normālos apstākļos viņam būtu jāatrodas skolā, Daks Čangs plunčājās peldbaseinā.
Nekādas skolas. Nekā cita kā vien peldbaseins. Tas padarīja izsalkumu daudzmaz ciešamu.
Daks Čangs bija sestklasnieks, aziātiskas izcelsmes, lai gan viņa senči bija amerikāņi jau kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Daks bija maza auguma, un viņa tuvinieki savulaik raizējās, ka viņš kļūst resns. Nu, tagad IBJZ resnīšu nebija. Vairs ne.
Dakam patika ūdens. Bet ne okeāns. Okeāns viņu biedēja. Zēns nespēja tikt pāri domai, ka lejā, zem viļņiem, ir vesela pasaule viņam neredzama turpretī viņš tiem tur bija redzams. “Tie tur” bija kalmāri, astoņkāji, zivis, zuši, medūzas un, potams, haizivis.
Turpretī peldbaseini bija lieliski. Tajos varēja redzēt līdz pat dibenam.
Dakam nekad nebija piederējis pašam savs peldbaseins. Perdidobīčā nebija publiska peldbaseina, tāpēc peldēt viņš
varēja tikai tad, ja gadījās kāds draugs, kura ģimenei bija baseins, vai tad, kad viņš brīvdienās kopā ar vecākiem uzturējās viesnīcā ar peldbaseinu.
Lai vai kā, tagad, kad Perdidoblčas bērni pārsvarā varēja dzīvot, kur gribēja, un iet, kurp gribēja, Daks bija atradis lielisku, nošķirtu, privātu peldbaseinu. Zēns nezināja, kam tas kādreiz piederējis. Bet, lai ari kas bija šie cilvēki, iekārtojušies viņi bija vareni. Baseins bija liels, ovāli izliekts, vienā galā desmit pēdu dziļš tā, lai tajā varētu ienirt ar galvu pa priekšu. Tā dibens bija izlikts ar visskaistākās nokrāsas flīzēm, kurās rotājās zeltainu saules staru raksts. Un ūdens tiklīdz Daks bija izpētījis, kā pievienot hloru un iztīrīt filtrus, bija dzidrs kā stikls.
Vidū stāvēja jauks kaltas dzelzs galdiņš ar saulessargu un daži ļoti ērti zviļņi, kur atlaisties, ja viņam tā sagribētos. Bet Dakam nemaz to negribējās. Viņš labāk atgūlās uz muguras turpat baseinā. Līdzās šūpodamās peldēja ūdens pudele. Vēl viņam bija superīgas saulesbrilles un viegls pretiedeguma līdzeklis, un varēja teikt, ka viņš bija, jā, laimīgs. Izsalcis, bet laimīgs.
Reizēm, kad Daks jutās sevišķi labi, gandrīz likās: lai turētos uz ūdens, viņam nemaz nav vajadzīgs matracis. Brīžos, kad zēns bija pietiekami laimīgs, viņš patiešām sajuta, ka muguras spiediens uz plastmasas virsmas samazinās. It kā viņš piepeši būtu zaudējis svaru vai noticis kas tamlīdzīgs. Reiz, pēkšņi pamodies no laimīga sapņa, zēns attapa, ka ir iekritis ūdeni pāris pēdu no matrača. Vismaz tā šķita viņam pašam, lai gan ari to Daks droši vien bija nosapņojis.
Citkārt, par kaut ko sadusmojoties vai varbūt vienkārši atceroties kādu nepatīkamu sīkumu, Dakam likās, ka viņš kļūst smagāks, un peldmatracis patiešām sāka grimt ūdenī.
Bet Daks reti kad bija ļoti laimīgs vai ļoti dusmīgs. Pārsvarā viņš bija vienkārši apmierināts.
- Jēēē!
Sauciens atskanēja absolūti negaidīti. Tāpat kā milzīgais plunkšķis, kas sekoja tūlīt pēc tam.
Daks uzslējās uz sava matrača sēdus.
Viņam pāri šļācās ūdens. Ūdenī kāds bija. Viņa ūdenī.
Šurp, uz baseina malu, traucās vēl divi neskaidri silueti. Atskanēja vēl divi izkliedzieni, un tiem sekoja divi vēl apdullinošāki šļaksti.
- Ei! iesaucās Daks.
Viens no zēniem bija kretīns, vārdā Cils. Pārējos divus Daks pirmajā brīdī nepazina.
- Ei! viņš vēlreiz iesaucās.
- Uz ko tu tur kliedz? noprasīja Cils.
- Tas ir mans peldbaseins, pavēstīja Daks. Es to atradu un pats iztīrīju. Ejiet un sameklējiet paši savu peldbaseinu.
Daks apzinājās, ka ir mazāks par jebkuru no šiem trim. Bet viņš bija pietiekami saniknots, lai justos drosmīgs. Matracis zem viņa grima, un Daks prātoja, vai kāds no iebrucējiem nav izdūris tajā caurumu.
- Es runāju nopietni! kliedza Daks. Lasieties prom, puiši!
- Viņš runā nopietni, mēdījās viens no zēniem.
Pirms Daks paguva attapties, Cils bija izslējies virs ūdens un sagrābis viņu aiz kakla. Daks ievēlās ūdenī. Viņš elsoja un rīstījās, raudams degunā ūdeni.
Daks ar grūtībām iznira. Rokas, kas pēkšņi bija kļuvušas svina smagas, cīnījās, lai paliktu virs ūdens.
Tie sita viņam atkal. Bez īpaši ļauna nodoma, drīzāk vienkārši dauzoties, zēni vēlreiz pagrūda Daku zem ūdens. Šoreiz viņš atdūrās pret baseina dibenu un, lai nokļūtu virspusē, viņam nācās kulties un spārdīties. Kampdams gaisu, Daks iekrampējās matracī, bet viens no puikām, skaļi smiedamies, parāva to nost.
Daku pārņēma spējš niknums. Beidzot arī viņam dzīvē bija gadījies kas labs, un nu tas tika izpostīts.
-Vācieties prom! Daks nokliedzās, bet pēdējais vārds pārvērtās par burbuļiem, jo tajā brīdī viņš nogrima kā akmens.
Kas te notika? Pēkšņi viņš vairs nemācēja peldēt. Daks atradās baseina dibenā, dziļajā galā, un virs viņa bija desmit pēdu dziļš ūdens. Zēns spārdījās, cenzdamies iznirt virspusē, bet kāja sašķaidīja flīzi, aizraidot ūdenī lauskas.