Varbūt, viņš sev teica, uzmanīgi sperdams soli. Varbūt nekas no tā visa nav īsts. Izņemot šo kāju. Un otru kāju. Vispirms vienu, tad otru.
Daks sajuta pirmās lodes vēju. Viņš šāvās augšup, cik ātri vien spēja. Sevišķi ātri gan tas nebija.
Otrā lode aizlidoja tālāk no mērķa.
- Ei! Izbeidziet! kliedza Daks.
- Ķertais! Ķertais! lejā klaigāja balsis.
- Es nevienam neko neesmu nodarījis! Daks kliedza pretī.
- Tad kāpēc tu nenāc lejā? sauca Tārks. Un, itin kā būtu pateicis ko izcilu, iesita plaukstā tuklam puisim, kurš turēja rokā grādīgā dzēriena pudeli.
Uz Daku blenza kādas piecdesmit sejas kā oranži gaismas efekti un melnas ēnas ugunskura gaismā. Helovlna krāsās. Tās izskatījās dīvaini svešādas. Sīki ovāli ar ieplestām acīm un atvērtām mutēm. Viņš tos tik tikko spēja pazīt, jo ne jau tā mēdz skatīties uz cilvēkiem kad pats esi augstu gaisā, bet tie snaiksta uz tavu pusi kaklu.
Daks redzēja ieroča stobru un seju aiz tā viena acs atvērta, otra piemiegta. Puika tēmēja. Uz viņu.
- Noknieb to ķerto! skubināja Cils. Ja notrieksi viņu, dabūsi pirmo steika gabalu.
- Maik! kliedza Daks. Tu esi kareivis, draugs. Tu nedrīksti…
Daks redzēja uzliesmojumu stobra galā un dzirdēja blīkšķi.
- Kāpēc tu uz mani šauj? viņš kliedza.
Rūpīga tēmēšana. Stobra uzliesmojums. Skaļš dārdiens.
- Izbeidz, vecīt, izbeidz!
- Tev nekas nesanāk! Cils brēca.
- Dod to stulbo šaujamo man! pieprasīja Henks. Izlēcis no kabrioleta, viņš pieskrēja pie Maika.
Droši vien Henka rāviens bija tas, kas izglāba Dakam dzīvību. Trešā lode pašāvās garām.
Henks izrāva Maikam no rokām ieroci.
Pa to laiku Daks bija pacēlies vēl kādas trīsdesmit vai četrdesmit pēdas augstāk. Tagad viņš atradās galvu reibinošā augstumā. Viņš varēja redzēt rātsnama jumtu. Daks plivinājās augstāk par to vietu, kur agrāk bija slējusies baznīcas torņa smaile. Vienā pusē varēja redzēt skolu, otrā “Virsotni”. Un vēl viņš varēja nolūkoties tālu jūrā.
Patlaban Daks droši vien atradās kādas simt pēdas virs zemes, desmitstāvu mājas augstumā. Un te, augšā, vējš bija mazliet stiprāks. Tas pūta no jūras puses, liegi stumjot viņu atpakaļ kā tādu hēlija balonu.
Pārāk lēni.
Henks šāva. Netrāpīja. Taču daudz netrūka.
Tas bija neprāts. Daks cēlās un cēlās, bet pārāk lēni, pārāk, pārāk lēni, un Henkam bija atliku likām laika, lai rūpīgi notēmētu mazliet zem mērķa un… Un raidītu šāvienu.
Daks saspringa, gaidīdams lodi. Prātodams, vai tā trāpīs kājā vai rokā, izsaucot šausmīgas sāpes. Vai ari tā trāpīs sirdi vai galvā, un tad ar viņu būs cauri.
Henks nospieda mēlīti. Nekas nenotika.
Viņš pretīgumā pasvieda ieroci atpakaļ Maikam.
Maiks to drudžaini pielādēja, bet, kamēr viņš slidināja tajā iekšā lodes, Daks cēlās aizvien augstāk un planēja arvien tālāk.
Henks izšāva. Kad lode bija jau pietuvojusies Dakam, gravitācija atņēma tai ātrumu. Daks redzēja, kā tā pašaujas garām viņa galvai. Viņš redzēja bridi, kad lode sasniedza lidojuma augstāko punktu. Un tad viņš vēroja, kā tā krīt zemē.
Lidodams pāri baznīcai, Daks izvēmās. Varbūt tā bija svētuma apgānīšana. Bet vēders bija tukšs, tāpēc lejup, uz pussagruvušo ēku, nekas daudz nenolija.
Daks planēja augšup. Prom no šausmām, kas risinājās laukumā. Viņi gatavojās nogalināt Hanteru. Zēnu, kurš bija lūdzis viņam palīdzību.
Daks neko nevarēja izdarīt: viņš virzījās, kurp viņu pūta vējš. Un viņš neko nebūtu varējis izdarīt ari tad, ja vējš viņu pūstu uz citu pusi ja nu vienīgi trāpīties ceļā lodei.
- Superspēks, Daks sev teica, ne vienmēr padara tevi par supervaroni.
Viņa atkal bija sevi pazaudējusi.
Viņa visu laiku te atnāca, te aizgāja. Vienu minūti šeit, otru prom.
Lāgiem viņa bija sevī. Savās smadzenēs. Lāgiem citur un noskatījās uz sevi pa gabalu.
Bija tik bēdīgi redzēt, par ko ir pārvērtusies Lana Ārvena Lācara.
Patlaban viņa bija te, pati savā nokārtajā galvā, un skatījās ar savām apsārtušajām acīm.
Tagad viņa gāja. Divas pēdas. Gāja.
Redzēdama sav blakus akmens sienas.
Priekšā bija briesmas to juta gajafāgs un arī viņa. Arī viņa. Ir jāaptur.
Lanai kaut kas bija jādabū. Kaut kāda lieta, ko viņa bija nometusi.
Viņa apstājās. Gajafāgs nezināja, kā to nosaukt. Un kādu brīdi Lana neatpazina tēlus savā galvā. Gludas tērauda virsmas. Krustisks tvēriens.
- Nē, viņa lūdzās radījumam.
- Nē, es negribu! meitene, nometusies ceļos, kliedza, bet roka taustījās pēc tā. Pirksti tam pieskārās. Tas bija auksts. Rādītājpirksts apliecās ap mēlīti. Ja viņa to vienkārši pieliktu sev pie galvas, ja viņa spētu…
Bet tad viņa gāja, un rokā bija kaut kas smags. Ļoti smags. Tik šausmīgi smags.
Lana tika līdz mašīnai, kas vēl arvien nosprostoja ieeju šahtā. Viņa šņukstēdama uzrāpās uz motora pārsega un, nejuzdama, ka stikls sagriež plaukstas un ceļus, iespraucās iekšā pa izsisto logu.
Kāpēc viņa nespēja sevi apturēt? Kāpēc nespēja apturēt šo roku, šo kāju?
Iznākot raktuvju šahtas ieejā, apžilbināja zvaigžņu gaisma virs galvas.
Tur bija ienaidnieks. Tur bija briesmas.
Lana zināja ienaidnieka vārdu. Viņa zināja, ko ienaidnieks darīs. Kad gajafāgs būs pabarots, tas būs gatavs Dēkai. Vairāk nekā gatavs.
Bet vēl ne.
- Nedari to, Lana teica Dēkai. Nedari.
Deka sastinga. Viņas sejā bija lasāmas šausmas.
Līdzās stāvēja vēl viens. Viņš turēja ieroci. Ari viņa vārdu Lana zināja. Edilio. Bet viņš nebija bīstams.
- Tā ir Lana, ierunājās Deka.
- Bēdz, Lana, skrien šurp! mudināja Edilio. Viņš pastiepa meitenei pretī roku.
Lanu pārņēma neizsakāmas skumjas. Šņuksts, kas piepildīja visu pasauli. It kā pretī pastieptā roka būtu vienīgais, ko viņa spētu saskatīt, vienīgais, ko viņa spētu sajust.
Lana tik ļoti gribēja sniegties tai pretī.
- Nāc, Lana! aicināja Edilio.
Lanas acis piepildīja asaras. Galva lēnām šūpojās no vienas puses uz otru. Es negribu, teica viņas balss.
Lana pacēla ieroci.
- Es ne… viņa čukstēja.
Lana notēmēja. Galvā kāds kliedza, kliedza, kliedza.
- Lana, nē! iesaucās Deka.
Šāvienu Lana nedzirdēja. Taču juta ieroča atsitienu rokā. Un redzēja no stobra izšaujamies liesmu.
Un vēl viņa redzēja Edilio nokrītam.
Lana redzēja, kā puisis nokrīt uz muguras.
Viņa galva, atsitoties pret zemi, palēcās.
Lana notēmēja vēlreiz. Tēmēklis pavērsās pret Deku, kuru šausmas likās paralizējušas.
Lana nospieda mēlīti.
Klik!
Klik!
Deka pacēla rokas. Viņas sejā vidēja niknums un apņēmība. Tomēr Deka nelika lietā savu spēku. Viņas acis uzplaiksnīja. Nolaidusi rokas, Deka metās pie Edīlio.
Meitene notupās uz ceļiem pie ievainotā. Viņa elsoja. Cenzdamās apturēt asiņošanu, viņa piespieda roku pie brūces zēna krūtīs.
- Lana, Lana! asarām plūstot pār vaigiem, lūdzās Deka.
- Palīdzi viņam!
Lana stāvēja apjukusi. Pistole nedarbojās. Kāpēc tā nedarbojās? Jautājumu nebija uzdevusi viņa, šī nebija viņas doma.
Gajafāgs bija apjucis. Kāpēc ierocis nenogalināja? Būtne nesaprata. Tā zināja tik daudz. Tomēr ne visu.