Pistole izslīdēja Lanai no pirkstiem. Viņa dzirdēja to atsitamies pret akmens grīdu.
- Lana, tu vari viņu izglābt, lūdzās Deka.
Es nevienu nevaru izglābt, nodomāja Lana. Vismazāk jau pati sevi.
Lana pakāpās divus soļus atpakaļ.
Pēdējais, ko viņa redzēja, bija Deka, kas metās pie Edīlio.
Lana atgriezās pie sava pavēlnieka.
ČETRDESMITĀ NODAĻA
38 MINŪTES
Saule grima jūrā. Ēnas stiepās garumā. Perdidobičas laukums bija pilns ar bērniem; bērnu bija daudz vairāk, nekā Cils varētu paēdināt ar vienu briedi.
No sākuma tas viņam darīja raizes. Bet tad viņš atrada vienkāršu risinājumu: ēdiens tiks tiem, kuri piedalīsies Hantera upurēšanā. Tiem, kuri tikai vēros, ne.
Tie, kuri pacels roku pret Hanteru, tiks iekļauti Cila grupā. Šādi tie neapšaubāmi būs nodemonstrējuši savu uzticamību. Šiem bērniem vairs nebūs atpakaļceļa, un tie būs spiesti piederēt viņam ar miesu un dvēseli.
Tie būs Cilvēku Komandas biedri uz visu mūžu.
Izžuvušajā strūklakā bija sakrauts milzīgs ugunskurs. Kāds gudrinieks bija pasirojis pa saimniecības preču veikalu un pievācis iesmu, uz kura tagad cepinājās lieli brieža gaļas gabali, ko kāds cits ar cirvi bija sacirtis šķēlēs.
Smarža bija brīnumaina.
Tārks bija pievācis aerosola krāsas un apzīmēja strūklaku un celiņus ar Līzas stilizēto “CK” logo.
- Kā mēs to darīsim, vecīt? jautāja Antuāns.
- Ko tad? Cils nesaprata.
- Ar Hanteru. Kā mēs to darīsim?
Hanters, kaut cik atguvies no belziena pa galvu, centās atbrīvot rokas, bet Henks viņu pamatīgi iepļaukāja. Pūlī daži uzgavilēja. Citi nolūkojās ar riebumu.
- Rausim! iesaucās Tārks un parādīja komisku kāršanas žestu.
- Kur? To es gribu zināt, vecīt, sacīja Antuāns. Viņš briesmīgi šļupstēja, gandrīz tā, ka nevarēja izšķirt vārdus. Piedzēries.
- Tur. Lenss norādīja uz sagrauto baznīcu.
- Tur, kur kādreiz bija durvis? Tur ir arka. Virvi var izvilkt cauri tai spraugai. Viens gals Hanteram ap kaklu, vai ne? Otrs gals var būt ļoti garš. Nostiep to visā garumā pāri laukumam, tad tev būs kāds simts bērnu, kuri to vilks.
Viņš, savilcis uzacis, palūkojās uz visām pusēm. Uzrauj viņu gaisā un piesien virvi pie kāda koka, apmetot to ap stumbru.
Cils nopietni apsvēra Lensa ieteikumu. Likās dīvaini, ka šis populārais puisis ne vien iesaistījies, bet pat nāk klajā ar nāvessoda izpildīšanas plānu. Dīvaini. Lensā nebija ne miņas no Henka verdošā, trakā niknuma. Ne miņas no Tārka izmisīgās tieksmes pielīst. Viņš nesirga ar tādu nožēlojamu apdullināšanās kāri kā Antuāns.
- Plāns ir labs, Lens, uzteica Cils.
Henka acis bīstami zibsnīja.
- Ja mēs grasāmies to darīt, labāk žigli tiksim ar to galā, teica Tārks. Astrīda ir ķerto cienītāja. Un tad vēl tā Braiena. Viņa var atvest šurp Semu.
- Sems ir aizņemts. Turklāt es no Sema nebaidos. Kopā ar mums ir visi šie bērni. Cils, to teikdams, piešķīra balsij lielāku pārliecību nekā patiesībā juta. Bet, jā, darīsim, kas darāms. Henk, Lens! Sāciet kārt virvi!
Cils uzkāpa uz kabrioleta jumta. Klausieties! Klausieties!
Visu sejas pavērsās pret viņu gandrīz tajā pašā mirklī. Pūlis bija izbadējies, izmisis un ļoti nepacietīgs. Daži bērni bija mēģinājuši mesties pie gaļas un izraut kādu gabalu tieši no liesmām. Viņus atspieda atpakaļ Henks un bariņš zēnu, kurus viņš bija savervējis par miesassargiem.
- Ēdiens ir gatavs, Cils pavēstīja, pretī saņemot skaļas gaviles.
- Taču, pirms ķeramies pie ēšanas, ir jāpaveic kas svarīgāks.
Skaļas nopūtas.
- Mums jānotur tiesa.
Tas izpelnījās neizpratnes pilnu blenšanu, līdz Tārks un Henks sāka bļaustīties un vicināt rokas, parādot pūlim, kas jādara.
- Šis mutants, šis necilvēku draņķis, šis ķertais Hanters… Cils ar izstieptu roku norādīja uz savu gūstekni. Šis ērms tīšām nogalināja manu labāko draugu Hariju.
- Tah naff, teica Hanters. Viņa mēle vēl arvien nedarbojās, kā nākas. Smadzeņu bojājumi, nosprieda Cils, no tik niecīga trieciena pa galvu. Viena sejas puse Hanteram bija noslīdējusi, it kā nebūtu kārtīgi piestiprināta. Tāpēc bērnu pūlis vēl vairāk ņirgājās par viņu, un Hanters, kliegdams savā neskaidrajā balsi un šķaidīdams siekalas, visu padarīja vēl ļaunāku.
- Viņš ir slepkava! Cils, iesizdams ar dūri sev pa otras rokas plaukstu, iesaucās.
- Ķertais! Mutants! viņš kliedza. Mēs taču zinām, kādi viņi ir, vai ne? Viņiem allaž pietiek ēdiena. Viņi visus komandē. Viņi valda, un mēs visi ciešam badu. Vai tā ir nejaušība? Nekādā gadījumā!
- Tah naff, Hanters vēlreiz iekunkstējās.
- Grābiet viņu ciet! Cils uzsauca Antuānam un Henkam.
- Grābiet ciet šo slepkavīgo mutantu draņķi!
Viņi satvēra Hanteru aiz rokām. Viņš gan varēja paiet, bet pievelkot vienu kāju. Pa pusei aizvilkuši, pa pusei aizstūmuši gūstekni pāri laukumam, tie uzrāva viņu augšā pa baznīcas kāpnēm.
- Tā, teica Cils. Re, kā mēs to darīsim. Un viņš ar rokas mājienu norādīja uz virvi, ko Lenss, virzīdamies pāri laukumam, tina vaļā.
Gaidpilns klusums. Bīstama, reibinoša sajūta. Gaļas smarža visus bija padarījusi trakus. Cils to sajuta.
-Jūs taču katrs gribat pa gabaliņam šīs gardās brieža gaļas, vai ne?
Piekrišanas rēcieni.
- Nu tad visi ķerieties pie virves!
Ducis vai vairāk bērnu pielēca klāt, lai satvertu virvi. Citi vilcinājās. Snaikstīja kaklu uz baznīcas pusi. Skatījās uz Hanteru, ko turēja ciet Cila komanda.
Lenss bija sasējis cilpu.
Henks pārmeta to Hanteram pār galvu un savilka ap kaklu.
Pēkšņi pūlī sacēlās kņada. Kāds spraucās cauri. Bērni grūstījās un kliedza uz nelūgto viesi. Tad beidzot parādījās Astrīda izspūrusi, sasarkusi un saniknota. Viņa vairs nevilka ratus, un viņai līdzās nemanīja arī Džonu. Tas labi, nodomāja Cils: Marija un Džons bija populāri. Daudziem klātesošajiem bērnudārzā bija mazie brāli un māsas.
Ar Astrīdu bija citādi. Viņa bija saistīta ar Semu, un daudzi domāja, ka viņa pārlieku ceļ gaisā degunu. Turklāt Astrīdai līdzi bija tas viņas spocīgais mazais brālītis. Un viņš nepatika nevienam. Klīda baumas, ka arī viņš esot ķertais, turklāt izcili spēcīgs. Taču pārāk atpalicis, lai kaut ko ar to iesāktu.
Cik nesaprātīgi turēt dzīvu tādu atpalikušo, kad cilvēki cieš badu!
- Izbeidziet! kliedza Astrīda. Tūlīt pat izbeidziet!
Cils palūkojās lejup uz meiteni. Viņš jutās gandrīz pārsteigts, apjaušot, ka nebaidās no viņas. No Astrīdas Ģēnija. Sema draudzenes. Vienas no trim vai četrām ievērojamākajām IBJZ personām.
Cilu balstīja pūļa spēks. Viņš to juta sirdī un dvēselē. Viņš to juta kā narkotikas, kas padarīja viņu visvarenu. Neuzvaramu un bezbailīgu.
- Ej prom, Astrīd, viņš teica. Mums šeit nodevēji nav vajadzīgi.
- Ak tā? Un ko tad lai saka par bandītiem? Ko lai saka par slepkavošanu? Viņa patiešām ir loti glīta, Cils ievēroja. Liza viņai nestāvēja pat ne tuvu. Un kad viņš būs pārņēmis varu…
- Mēs esam šeit, lai sodītu slepkavu, teica Cils, norādīdams uz Hanteru. Mēs spriežam tiesu visu normālo vārdā.
- Nevar notikt tiesa, ja nav bijusi izmeklēšana! atcirta Astrīda.
Cils pasmīnēja. Viņš izpleta rokas. Mums bija arī izmeklēšana, Astrid. Un šis draņķa ērms tika atzīts par vainīgu normāla cilvēka nogalināšanā.