- Piespriestais sods, viņš piebilda, ir nāve.
Astrīda pagriezās ar seju pret pūli. Ja jūs to izdarīsiet, tad nemūžam nespēsiet sev to piedot.
- Mēs esam izsalkuši! iesaucās kāda balss, un citas tai tūdaļ pievienojās.
-Jūs grasāties noslepkavot to zēnu baznīcā? noprasīja Astrīda, pamādama ar roku uz baznīcas pusi. Baznīcā? Dieva namā?
Cils redzēja, ka šie vārdi atstājuši iespaidu. Varēja manīt nervozus skatienus.
-Jūs nemūžam nenomazgāsiet šo traipu no savām rokām, kliedza Astrīda. Ja to izdarīsiet, jums nekad neizdosies to aizmirst. Kā jūs domājat, ko par to teiktu jūsu vecāki?
- 1BJZ nav vecāku. Un nav arī Dieva, pavēstīja Cils. Te ir tikai cilvēki, kuri cīnās par izdzīvošanu, un ķertie, kas visu savākuši sev. Un tu, Astrid, dari visu, lai palīdzētu ķertajiem. Kāpēc? Es nesaprotu, kāpēc.
Viņam tas patiešām sāka patikt. Bija varens prieks redzēt skaisto, gudro Astrīdu tik bezpalīdzīgu.
- Vai zināt, ļaudis, ko es domāju? teica Cils. Es domāju, ka varbūt Astrīdai pašai piemīt kaut kāds spēks, ko viņa nevienam nav atklājusi. Vai arī… viņš ieturēja dramatisku pauzi, vai ari tas, kuram piemīt spēks, ir šis sīkais plānprātiņš.
Viņš redzēja, ka meitenes sejā parādās bailes. Paštaisnās dusmas bija devušas vietu bailēm.
Tik gudra, tik apķērīga ir šī Astrīda. Un vienlaikus tik dumja, nodomāja Cils. Man šķiet, viņš teica, ka mūsu mazajā piknikā būs vēl pāris ķerto.
- Nē, izdvesa Astrīda.
- Henk! Cils uzsauca un pamāja ar galvu.
Astrīda pagriezās un ieraudzīja sev aiz muguras Henku. Par vēlu. Viņš jau bija atvēzējies. Astrīda sajuta triecienu, it kā būtu trāpīts viņai.
Taču tas trāpīja Mazajam Pītam.
Viņš nokrita kā marionete, kurai pārgrieztas aukliņas.
- Uz priekšu! iesaucās Cils. Kampiet viņu ciet!
Diāna tikko spēja tam noticēt. Uzskrējuši augšup pa paugura nogāzi, kas slējās virs spēkstacijas, viņi tur bija atraduši degvielas stieni.
To nenācās grūti atrast. Sausajā briksnājā, kur tas bija nokritis, bija sākusies degšana. Zema, ložņājoša uguns. Keinam izdevās brīvi pacelt stieni un turēt to augstu gaisā.
Džeks, stāvēdams zem degvielas stieņa, svīda no karstuma. Gan jau viņš svīda arī aiz bailēm, sprieda Diāna. Vienīgā gaisma nāca no uguns.
- Neko ielauztu vai pārplīsušu es neredzu, pavēstīja Džeks. Tad viņš izvilka no kabatas rīku, kas izskatījās pēc dzeltenas pults, un aplūkoja to.
- Kas tas tāds?
- Tas ir dozimetrs, atbildēja Džeks. Viņš nospieda slēdzi. Diāna saklausīja neregulārus klikšķus. Klik! Klik-klik! Klik! Klik-klik-klik!
- Viss ir labi, Džeks, izdvesis atvieglotu nopūtu, pavēstīja. Vismaz pagaidām.
- Kas tie par klikšķiem?
- Tiklīdz tas uztver kādu radioaktīvo daļiņu, tā noklikšķ. Ja tas sāk klikšķēt bez apstājas, ir radusies problēma. Radioaktivitātei sasniedzot bīstamu līmeni, atskan trauksmes signāls.
Pat tagad Džekam sagādāja prieku iespēja paspīdēt ar savām nūģa zināšanām. Pat apzinoties, kas noticis un turpina notikt. Un tikai minot, kas vēl sagaidāms.
- Tas, ko jūs dzirdat patlaban, ir tikai fona radiācija.
-Taisāmies ka tiekam no šejienes! skubināja Keins.
- Uguns kāpj augšup. Mums jāaizsteidzas tai priekšā.
Viņi kāpa uzkalnā. Liesmas viņus nepanāca. Pat nelikās, ka tās plestos plašumā. Varbūt tāpēc, ka nebija vēja.
Pa otru pusi lejup uz šoseju.
Pakaļ neviens nedzinās. Sems nekur nebija manāms.
Viņi atvilka elpu vairāk gan izskatījās, ka sabruka, auto nomas birojā. Divi kareivji, lūkojot pēc pārtikas, ņēmās rakņāties pa apputējušajiem rakstāmgaldiem un dokumentu skapjiem.
Viens triumfējoši izvilka mazu sacietējušu piparmētru ledeņu kārbiņu. Tajā bija deviņas ledenes. Pietiekami, lai katram tiktu pa vienai un atliktu vēl četras, pēc kurām siekaloties.
- Laiks sadabūt mašīnu, pavēstīja Keins. Degvielas stieni viņš bija “noparkojis” ārpusē, atsliedams to pret fasādes sienu. Mums vajadzīgs kaut kas ar vaļēju augšu.
Paņēmis vienu no ledenēm, viņš to parādīja abiem kareivjiem. Tā tiks tam, kurš man atradīs labāko braucamo. Ar atslēgām.
Abi kaušļi skriešus metās uz durvīm. Diānai vēders rāvās krampjos tā, ka bija jākliedz. Sīkā ledene nevis remdēja izsalkumu, bet pat saasināja to.
Gaisma birojā nedega. Tās nebija arī ārā uz šosejas. Visapkārt viena vienīga tumsa ja neskaita blāvo gaismu no neīstā mēness un neīstajām zvaigznēm.
Visi trīs bija sabrukuši izsēdētajos biroja krēslos un salikuši vārgās kājas uz galdiem.
Piepeši Diāna iesmējās.
- Tev kaut kas šķiet smieklīgi? jautāja Keins.
- Mēs sēžam tumsā, gatavi pārdot dvēseles par vēl vienu piparmētru ledeni, lai gan mūsu rīcībā ir tāds daudzums urāna, ka, to ieraugot, aiz sajūsmas apslapinātos ikviens terorists. Viņa izslaucīja no acīm asaras. Nē, tur patiešām nav nekā smieklīga.
- Pieveries, Diāna, Keins vārgi novilka.
Diāna prātoja, vai puisi tik ļoti nogurdinājusi telekinētiskā spēka izmantošana, “nesot” degvielas stieni. Varbūt.
Meitene piespieda sevi piecelties. Viņa piegāja pie Keina un uzlika roku viņam uz pleca. Kein!
- Nemaz nemēģini, sacīja Keins.
- Tev nevajag to darīt, teica Diāna.
Keins neatbildēja.
Viens no kareivjiem pabāza galvu pa durvīm. Es atradu Escalade. Atslēgas gan ir iekšā, bet pats vāģis ir aizslēgts.
- Džek! Atver viņam mašīnu! pavēlēja Keins. Noplēs tai jumtu!
- Vai es par to dabūšu ledeni? jautāja Džeks.
Diāna skaļi iesmējās. Viņas smiekli robežojās ar histēriju.
- Kā tu domā, ko tas tavs mazais tuksneša draudziņš darīs, kad tu tam būsi iedevis to, ko tas vēlas? Tā kā Keins neatbildēja, Diāna tēloti mulsā tonī jautāja: Starp citu, vai man jāsaka “tas" vai tomēr “viņš”?
Keins aizsedza seju ar plaukstām.
- Vai viņam ir kāda iesauka? Diāna bez žēlastības turpināja. Vai zini, “gajafāgs” tas ir tik gari. Vai mēs nevarētu dēvēt viņu par fāgu? Vai vienkārši par G?
No ārpuses atplūda metāla ārdīšanas un stikla plīšanas trokšņi. Tur Džeks džipu pārtaisīja par kabrioletu.
- Briesmonis G, noteica Diāna.
Pēc dažām sekundēm durvis iegāzās uz iekšu. Džeks.
- Kāds tuvojas, viņš uzstājīgi pavēstīja. Virzās pa ceļu tieši uz šejieni.
- Brauc? Keins salēcies jautāja.
- Nē. Mēs dzirdējām soļus. Itin kā kāds skrietu.
Diānai salēcās sirds. Sems. Tam jābūt Semam.
Bet viņa arī sajuta draudus. Diāna gribēja, lai Keins tiktu apturēts. Taču nevēlējās, lai viņu nogalina.
Keins izmetās ārā, Diāna viņam pa pēdām, un tajā brīdī gāja vaļā šaudīšanās. Tumsa bija gandrīz necaurredzama. Abi kareivji šāva uz labu laimi šosejas virzienā. Spilgti dzeltenas liesmas no stobriem, apdullinošs troksnis un cauri tam visam kāda balss, kas, nikni kliegdama un lamādamās, pavēlēja tiem izbeigt.
- Beidziet šaut, jūs, stulbie idioti! ieaurojās Keins.
Šaušana mitējās.
- Vai tas esi tu, Dreik? nobijies izsaucās viens no kareivjiem.
- Es jums nodīrāšu ādu! rēca Dreiks.
Parādījās izdēdējušais psihopāts; acis mēnesgaismā spīdēja, mati bija mežonīgi sapinkājušies. Viņš kustējās kaut kā savādi, ar roku pieturēdams savu taustekli.