Tajā bija kaut kas dīvains, tikai Diāna nevarēja saprast, kas.
- Kas tevi aizkavēja? jautāja Keins.
- Kas mani aizkavēja? Sems. Es viņu uzveicu, pavēstīja Dreiks. Es. Es viņu sakapāju ar pātagu un saplosīju, un viņš nemūžam vairs neatkopsies nekad, pat pēc…
- Au! izdvesa Džeks, tik ļoti pārsteigts, ka uzdrošinājās pārtraukt Dreiku pusvārdā. Tava… tā…
Tad Diāna ieraudzīja, ka Dreika tausteklis beidzas ar nošķeltu galu. Stumbenis.
Un tad, Diānai par pārsteigumu, Dreiks iešņukstējās. Vienu vienīgu reizi. Viens vienīgs apslāpēts šņuksts. Lai vai kā, viņš tomēr ir cilvēks, nodomāja Diāna. Lai nu kāds, tomēr spējigs just bailes, spējīgs ciest sāpes.
- Tu viņu nenogalināji? Keins jautāja Dreikam.
- Es jau tev teicu! bļāva Dreiks. Viņš ir sprāgoņa! Keins nogrozīja galvu. Ja tu neesi viņu nogalinājis, viņš
nav nekāds sprāgoņa. Patiesībā es te redzu zināmu līdzību ar tavu iepriekšējo cīņu ar Semu: ari tagad tev trūkst kādas daļas.
- Tas nebija Sems, Dreiks izgrūda caur zobiem. Es jau tev teicu: to puisīti Semiju es uzveicu. Es! Es viņu uzveicu!
- Tad kāpēc tu pēkšņi izskaties tik… strups? nespēdama pretoties vēlmei izdarīt atmaksas gājienu, jautāja Diāna.
- Braiena, atbildēja Dreiks.
Diāna ar acs kaktiņu pamanīja, ka Džeks paceļ galvu un izriež krūtis.
- Viņa tur pēkšņi uzradās. Gan par vēlu, lai glābtu Semu. Viņu jūs vairs neredzēsiet.
- Es tam noticēšu tikai tad, kad būšu redzējis viņa līķi, Keins sausi noteica.
Diāna bija ar viņu vienisprātis. Dreiks bija pārāk uzstājīgs. Pārāk skaļš. Pārāk centīgi ņēmās visus pārliecināt.
- Lasāmies prom, teica Keins.
Viens no kareivjiem pagrieza sakropļotā Escalade atslēgu. Akumulators bija vājš. No sākuma likās, ka neizdosies to atdzīvināt. Bet tad motors beidzot ierūcās. Salonā iedegās gaisma. Automašīnas priekšējās gaismas likās sāpīgi spilgtas.
- Visi iekšā! pavēlēja Keins. Ja Dreikam taisnība un Sems ir pagalam kaut vai uz laiku mums nav jāslapstās. Līdz raktuvēm ir desmit jūdzes. Divdesmit minūtes, un mēs būsim klāt.
- Kur ir mana piparmētru ledene? jautāja Džeks.
Keins pacēla gaisā degvielas stieni un nobalansēja to
viņiem virs galvas. Pietiekami tuvu, lai tā izstarotais karstums būtu kā spoža pusdienas saule.
Mazais Pīts bija zaudējis samaņu.
Astrīda tika vilkta, spārdīta un grūstīta; tikmēr Antuāns, dvašodams meitenei sejā alkoholu, sasēja viņai rokas.
Astrīdas smadzenes drudžaini darbojās. Ko darīt? Ko pateikt, lai pārtrauktu šo neprātu?
Neko. Nebija nekā, ko viņa varētu pateikt pūlim, kuru šobrīd vadīja tikai un vienīgi bads. Viņa nevarēja neko citu kā vien būt par liecinieci.
Astrīda ielūkojās apkārtējo sejās, meklēdama tajās cilvēcību, kas liktu viņiem ieklausīties un apstāties pat vēl tagad. Tas, ko viņa redzēja, bija neprāts. Izmisums.
Viņi bija pārāk izsalkuši. Pārāk nobijušies.
Viņi grasījās nogalināt Hanteru, un pēc tam Cils ķersies pie Mazā Pīta un pašas Astrīdas. Viņam nebūs izvēles. Brīdī, kad Hanters mirs, Cils un viņa banda būs pārvilkuši IBJZ asiņainu svītru. Asiņainu robežlīniju.
- Mīļo Jēzu, es zinu, ka tu visu redzi, Astrīda lūdzās.
- Nepieļauj, ka viņi to izdara!
- Vai gatavi? Cils iebrēcās.
Pūlis ieaurojās.
- Mīļais Kungs… lūdzās Astrīda.
- Klāt ir brīdis spriest tiesu!
-… ne.
- Edīlio, nemirsti, lūdzās Deka. Nemirsti.
Edilio izdeva burzguļojošu skaņu, kas varēja būt mēģinājums runāt.
Deka atrāva vaļā viņa kreklu. Krūtīs, mazliet virs kreisā krūtsgala, bija brūce. Atraujot roku kaut tikai uz sekundi, atkal šļācās asinis.
- Ak Dievs, Deka šņukstēja.
Asinis vēlreiz noburzguļoja, un Edīlio mēģināja pacelt galvu.
- Nekusties, piekodināja Deka. Nemēģini runāt.
Bet Edīlio labā roka pēkšņi pašāvās augšup. Likās, ka viņš grib saķert Deku aiz apkakles, bet roka to neaizsniedza, pirksti tvēra tukšu gaisu. Edīlio nolaida roku un, šķiet, uz kādu bridi zaudēja samaņu.
Bet tad viņš ar gandrīz pārcilvēcisku piepūli pateica divus vārdus: Dari to.
Deka zināja, ko mirstošais puisis viņai lūdz.
- Es nevaru, Edllio, es to nevaru, teica Deka. Lana ir vienīgā, kura spēj tevi izglābt.
- Dari…
- Ja es to izdarīšu, viņa aizies bojā, Deka iebilda. Viņa bija viscaur noplūdusi sviedriem: sviedri pilēja no pieres, pilēja uz viņa asiņainajām krūtīm. Ja es to izdarīšu, Lana nevarēs tevi izglābt.
- Dari… ak…
Deka sparīgi papurināja galvu. Tu nemirsi, Edīlio.
Meitene saņēma viņu no aizmugures ap krūtīm un pacēla. Ar viņa paša svaru, ķermenim uzguļot Dēkas slidenajām rokām, brūce tika aizspiesta.
Deka vilka viņu prom no raktuvēm. Zēna papēži atstāja smilšainajā takā pēdas. Iedama Deka raudāja un šņukstēja, un uzgrūdās laukakmeņiem, tomēr apņēmīgi palielināja attālumu starp sevi un raktuvju šahtu.
Jo viņam bija taisnība. Nabaga Edīlio bija taisnība. Jā, Dēkai tas bija jādara. Viņai bija jāsagrauj šīs raktuves. Bet Edīlio nedrīkstēja tikt tur aprakts, nekādā gadījumā. Nē, Edīlio būs godpilna vieta pilsētas laukumā.
Augsti godājams mirušais. Vēl viens kaps. Pirmais, ko Edīlio neraks pats.
- Pacieties, Edīlio, gan tu izķepurosies, Deka meloja.
Viņa sabruka takas galā pie spoku pilsētas robežas. Tad
uzsēdās Edīlio virsū un saspieda brūci. Asins plūsma bija kļuvusi vājāka. Tagad viņa pat gandrīz varēja apturēt asinis; tas nebija nekas labs, nē, jo tas nozīmēja, ka ar viņu jau gandrīz ir cauri. Tas nozīmēja, ka viņa drosmīgā sirds jau gandrīz ir rimusies pukstēt.
Deka raudzījās tieši koijotu spīdīgajās acīs. Viņa manīja vēl citus dzīvniekus, kuri saslēdzās ap viņu ciešā lokā. Sajūtot tepat, rokas stiepiena attālumā, svaigu maltīti, tie piesardzīgi tuvojās.
ČETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA
33 MINŪTES
Daks bija tik augstu, ka varēja saskatīt no attālās spēkstacijas ceļamies dūmus.
Zēns vēl arvien trīcēja no apjautas, ka uz viņu šāva. Šāva! Uz viņu, kurš nekad nevienam nebija darījis pāri.
Dakam likās, it kā viņš būtu iesaukts karā, par kura esamību viņš pat nebija zinājis. Tas bija absurds. Viņu taču varēja nogalināt. Un var vēl arvien.
Tomēr viņš bija aizlaidies sveiks un neskarts.
Kamēr citi cīnījās par izdzīvošanu. Kamēr citi drosmīgi stājās pretī ļaunumam, cerēdami to kādreiz uzveikt.
Laimīgā kārtā viegls vējiņš pūta Daku prom no pilsētas laukuma, kur gāja vaļā viss šis neprāts. Pēc dažām minūtēm viņš palielinās savu blīvumu un viegli nolaidīsies atpakaļ uz zemes. Tad, jācer, izdosies sameklēt sev kaut ko ēdamu. Ceptās gaļas smarža padarīja zēnu vai traku aiz izsalkuma.
- Tu tur neko nevarēji padarīt, Dak, viņš sev teica.
- Tas tiesa, Daks piekrita. Itin neko.
- Tā nav tava vaina.
Viņš neveikli centās sagrābt kaiju, kas turpat netālu šūpojās savos bumerangiem līdzīgajos spārnos. Viņš bija tik izsalcis, ka varētu apēst putnu kaut jēlu. Tepat gaisā.
Daks ar acs kaktiņu pamanīja lejā kustīgu plankumu. Pēkšņi tas apstājās. Seju gan viņš neredzēja, taču tā varēja būt vienīgi Braiena. Un viņa turēja rokā balodi.