Braiena spēja paveikt to, ko nespēja Daks. Braiena varēja ķert un ēst putnus. Varbūt viņa būtu ar mieru padalīties. Viņi abi taču galu galā bija ķertie. Abi atradās vienā pusē. Vai ne?
- Ei! pasauca Daks.
Braiena palūkojās augšup. Tu! viņa iesaucās. Un es tevi meklēju pa malu malām!
- Esmu ļoti izsalcis, Daks noīdējās.
- Kā tu tur nokļuvi?
Daks, lēnām palielinādams savu blīvumu, nolaidās uz zemes.
- Tas darbojas abējādi, viņš atbildēja. Viss atkarīgs no blīvuma. Es sveru tik, cik gribu svērt. Es varu kļūt tik smags, ka izkrītu cauri zemei, vai arī planēt tik…
-Jā, labi, man vienalga. Sems teica, lai dabūju tevi rokā.
- Mani?
- Tevi. Še, ņem!
Viņa noplēsa baloža spārnu un pastiepa pilošo želatīnveida gaļas gabalu Dakam, kurš, ne brīdi nedomādams, metās tam virsū.
Pēc minūtes viņš, aizelsies un nosiekalojies, vainīgām acīm pavērās meitenē. Vai pati negribēji?
- Nē, viņa atbildēja. Man tā ēstgriba… Nezinu. Jūtos mazliet apslimusi.
Braiena palūkojās uz viņu tā, ka Daks sajutās neomulīgi.
- Nāksies rēķināties ar nelielu vēja pretestību, viņa noteica.
- Ko, ko?
- Tu teici, ka spēj regulēt savu svaru? Kādas desmit mārciņas būtu pašā laikā.
- Pašā laikā kam?
- Lec man mugurā, Dak. Tev iznāks pavizināties.
Morfijs nenovērsa sāpes. Tas tikai pārvilka tām tādu kā plīvuru. Hs vēl arvien bija tepat: kā šausmīgs, rijīgs, rēcošs,
nepārvarams lauva, kas iedveš bijību. Tomēr aizdzīts kaut cik atstatu.
Kaut cik.
Uz brūcēm bija baisi skatīties. Pāri mugurai, pleciem, kaklam un sejai stiepās spilgti sarkanas svītras. Daudzviet bija noplēsta āda.
Morfija izraisītais murgs bija pagaisis, un realitāte pamazām sāka atgūt savas ierastās kontūras. Lejā bija zeme, bet augšā debesis. Zvaigznes spoži spīdēja, un kurpju zoļu troksnis uz betona šķita tikpat pazīstams kā paša elpa, kas ķērās rīklē.
Viņam bija mazliet laika. Cik daudz īsti, Sems nezināja. īss laika sprīdis, lai apturētu Keinu.
Un nogalinātu Dreiku. Jo Sems pirmo reizi mūžā gribēja atņemt kādam dzīvību.
Dreiks. Viņš nogalinās Dreiku. Vairāk nekā bažas par to, ko iecerējis izdarīt Keins, Semu dzina uz priekšu doma par Dreiku. Iznicināt Dreiku, pirms izbeigusies morfija iedarbība un atgriezušās šausmīgās sāpes, kas liek viņam kliegt un raudāt, un…
To vajadzēja izdarīt tad, kad viņam šī iespēja radās pirmo reizi.
Vajadzēja…
Viņam apkārt uznira aina, ņirboša un nereāla. Kauja uz rātsnama kāpnēm. Orks un Dreiks, akmeņu zēna smagā dūre un īstā briesmoņa plīkšķošā pātaga.
Toreiz Sems bija aizņemts ar Keinu. Tikko izglābās. Bet vajadzēja, tik tiešām vajadzēja iznīcināt šo psihopātu Dreiku. Toreiz un tur. Likvidēt kā traku dzīvnieku, kāds viņš patiesībā arī bija.
Sems grīļīgiem soļiem šķērsoja stāvlaukumu. Apkārtne likās nereāla. Patlaban te neviena nebija. Deka bija devusies… kaut ko izdarīt. Uz kurieni? Un ko? Prāts šķita aizmiglojies.
Devusies sagraut raktuvju šahtu. Kopā ar Edīlio.
Lana. Ja Lana bija tur… Ja viņa…
Ejot kājas ķērās viena aiz otras. Lana bija Sema vienīgā cerība. Bez Lanas viņš diezin vai izdzīvos. Viņa varētu Semu izdziedināt. Darīt galu sāpēm. Atjaunot viņu.
Tātad ja viņš spētu…
Sems iesēdās mašīnā. Uz brīdi viņš nezināja, cik ilgu, atslēdzās prāts. Apziņa aptumšojās, iegrūžot viņu ne īsti nemaņā, bet nomoda murgaino atmiņu un tēlu varā, ko pavadīja nezūdošas sāpes vēderā un citas, daudz stiprākas, sakapātajā miesā.
Turpini ceļu, viņš sev teica. Kādu ceļu? Līdz pilsētai bija desmit jūdzes. Bet ne jau uz turieni bija devies Keins.
Pakalna nogāze aiz spēkstacijas mirdzēja. It kā tā vietvietām degtu. Halucinācija.
Tik tālu viņš nespēs aiziet. Nekādi. Zāļu iedarbība nebūs tik ilga. Ātrāk. Viņam jāiet ātrāk.
Viņam vajadzīga palīdzība. Kādam…
- Palīdziet man kāds, Sems čukstēja.
Un viņš uzsāka, garu, nogurdinošu gājienu kalnup uz sardzes vārtiem. Pa zemesceļu viņš nekur netiks. Nekādu izredžu. Un pat…
Pat…
Sema prāts patlaban izstrādāja ar viņu trikus. Viņš ieraudzīja gaismu. Tādu kā signāluguni. Bet tā nāca no okeāna.
Sems smagi apsēdās. Gaisma lēni slīdēja pār stāvlaukumu, it kā kāds būtu iebridis jūrā un no turienes spīdinātu prožektoru.
Gaisma slīdēja gar spēkstacijas malu. Tā uzrāpās kalnā, tad laidās lejup. Kāds kaut ko meklēja.
Bet viņš bija tikai sabrucis apveids uz ceļa, pārāk mazs, lai būtu pamanāms. Gaisma pie viņa neapstāsies. Tas būs kā kaut kādā pretīgā rotaļā. Gaisma ies savu ceļu un tad mainīs virzienu.
Viņš bija neredzams.
- Nē, Sem, viņš sev teica, kad samocītajās smadzenēs smieklīgi lēni uzausa apjēga. Stulbenis tāds! Vienīgais, kas ir tev pašam, tā ir gaisma.
Viņš augstu pacēla rokas. Naksnīgajās debesīs ietriecās tīras, zaļas gaismas stabs.
Prožektors tūdaļ pārvietojās pie viņa.
- Jā, te es esmu, teica Sems.
Lai pietauvotu laivu un uzkāptu klintī pie Sema, Kvinnam bija vajadzīgas dažas minūtes.
- Brač… ierunājās Kvinns.
Sems pamāja ar galvu. Aha. Es izskatos sasodīti draņķīgi. Kā…
- Es makšķerēju. Tad ieraudzīju uguni. Kvinns notupās viņam līdzās, acīmredzot prātodams, kā varētu atvieglot drauga ciešanas.
- Izskatos draņķīgi, un arī galva lāgā nedarbojas, nošļupstēja Sems.
- Aizgādāšu tevi uz pilsētu, Kvinns piedāvāja.
- Nē, brač. Dabū mašīnu.
- Sem, tu nevari…
- Kvinn! Sems saņēma Kvinna roku un cieši to saspieda.
- Dabū mašīnu!
- Prom, kvekšķi tādi! Deka uzkliedza.
Koijoti, mezdami apļus, tuvojās. Tie visu laiku meta apļus. Katrs riņķojums par kādu sprīdi tuvāk.
- Kurš no jums ir Barvedis? noprasīja Deka. Viņu bija pārņēmis izmisums. Kā lai aptur šo riņķošanu? Šos apļus, kas saslēdzās aizvien ciešāk un ciešāk? Man ir priekšlikums. Es… es varu jums palīdzēt. Gribu runāt ar Barvedi.
Viens no koijotiem apstājās un pagrieza pret meiteni savu gudro purnu. Es Barvedis.
Balss bija spalga, saspringta, it kā runāšana tam sagādātu sāpes.
Lai ari Barvedi Deka bija redzējusi tikai pa gabalu, viņa saprata, ka tas nav viņš. Barvedis izskatījās nejaukāks, tam uz purna bija rēta. Tas bija vecs un noplucis. Šis koijots nepārprotami bija jaunāks.
- Tu neesi Barvedis, meitene teica.
Koijots līksmi izslēja galvu. Barvedis beigts. Barvedis tagad es.
Barvedis būtu pagalam? Varbūt šī bija izdevība. Ja tu man nodarīsi pāri, brīdināja Deka, mani cilvēki nogalinās koijotus.
Barvedis jaunais Barvedis likās to apdomājam. Viņa acis bija spožas un saprātīgas, un tajās, šķiet, vīdēja pat kaut kāda attāla humora nojausma.
- Bars ēd beigtu cilvēku, mutējušu koijotu spokainajā, griezīgajā balsī pavēstīja Barvedis.
- Viņš nav beigts, teica Deka.
- Bars ēd, atkārtoja Barvedis.
- Nē, brīdināja Deka. Ja jūs mēģināsiet, mēs…
Pazibēja brūngani pelēks kažoks, un Deku kaut kas nogāza
zemē. Viņa apvēlās uz vēdera un uzrausās tupus. Trīs koijoti bija pieklupuši Edīlio. Asinis brīvi plūda viņam no krūtīm.
- Nē! Deka iekliedzās.
Viņa pašāva gaisā rokas, un Edīlio līdz ar trim pārbiedētiem, smilkstošiem un ķepas tirinošiem koijotiem pacēlās virs zemes.