Barvedis lēkšoja prom, līdz tika drošā attālumā.
Un tad atskanēja automašīnas rūkoņa.
Tā strauji tuvojās.
- Gandrīz jau esam klāt! ekstāzē kliedza Dreiks.
Vaļējam Escalade braucot pa grumbuļaino ceļu, nakts vējš
pātagoja viņu sejas. Degvielas stienis turējās braucējiem virs galvas kā raķete. Keins, augstu pacēlis rokas, balstījās pret sēdekļa atzveltni.
Lai ari Diāna varēja redzēt tikai Keina profilu, viņa sejā nebija ne miņas no tā mežonīgā prieka, kāds bija pārņēmis Dreiku. Uzacis drūmi sarauktas. Mute savilkta saspringtā grimasē. Pirmo reizi mūžā viņš Diānai šķita neglīts. Ne miņas no kādreizējā vieglā šarma. Lai arī ar kinozvaigznes sejas pantiem, patlaban Keins izskatījās kā līķautā ievīstīts mironis. Izsmiekls. Dziestoša atbalss.
- Paskat! Ha-ha-ha! Tas ataug! Dreiks spiedza un vicināja sava pretīgā taustekļa galu meitenei sejā. Viņam bija taisnība. Truli nocirstajā aplī veidojās puns, jaunas augšanas aizsākums. Pātagu varēja nocirst, bet tā itin kā salamandras aste reģenerējās.
- Lūk! Tā ir pilsēta! kliedza Dreiks. Tur! Nu jūs redzēsiet! Nu jūs visi redzēsiet!
- Kas šī par vietu? Džeks skaļi brīnījās. Uzlūkojis Diānu, viņš veltīja meitenei pārmetuma pilnu skatienu. Viņa, pie visa vainīga bija viņa.
Tā nav mana vaina, Diāna klusībā iebilda. Ne jau es, Džek, esmu vainīga pie tā, ka tu biji vājš un sekoji man, tu stulbais dumiķi, tu nabaga stulbais dumiķi! Es ne pie kā neesmu vainīga.
Es tikai cenšos izdzīvot. Es tikai, kā allaž, cenšos izsprukt sveikā. Kā allaž.
Ar to jau viņa, Diāna, nodarbojās ar izdzīvošanu! Vienmēr eleganti un ar vērienu. Viņas pašas diktēti noteikumi; nav svarīgi, ko par to domā citi. Tas bija viņas īpašais talants: tikt izmantotai, bet beigās vienmēr pašai būt tai, kura izmanto. Tikt apvainotai, bet allaž atbildēt ar vēl smagāku apvainojumu. Un vienmēr palikt tai pašai Diānai, ne ar vienu nesalīdzināmajai Diānai.
Tā nav viņas vaina, nepavisam.
- Paskat! iesaucās viens no kareivjiem.
Kaut kas notika uz ceļa tieši viņiem priekšā. Mazs tornādo, virpuļviesulis, kurā bija ierauti vairāki koijoti, un pašā šī neprāta vidū cilvēka ķermenis.
- Deka, Dreiks noteica ar īpašu baudu balsī.
Deka nometa koijotus zemē. Ari Edīlio. Viņai nebija izvēles. Nu jau viņa tam vairs nekādi nevarēja palīdzēt.
- Ardievu, Edīlio, viņa čukstus sacīja.
Tagad vairs bija palikusi tikai raktuvju šahta. Meitene metās skriešus.
Escalade nobuksēja un apstājās. Dreiks izlēca ārā un metās viņai pakaļ, pirms vēl auto bija apstājies.
Deka atradās viņam priekšā ne vairāk par trīsdesmit pēdām. Un Dreiks bija ātrāks par viņu.
Gaiss krakšķēja, kad to šķēla pātagas roka. Deka sajuta tās radīto vēju uz skausta. Tikt vaļā no vajātāja viņai nebija izredžu. Nekādu izredžu.
Deka apsviedās apkārt un pacēla rokas.
Pēkšņi Dreika kājas kūla tukšu gaisu. Kukuržņu un akmeņu virpuļa ieskauts, viņš atrāvās no zemes. It kā zem viņa būtu notikusi palēnināta eksplozija. Pātagas roka mežonīgi griezās.
- Es tevi nogalināšu, Deka! kliedza Dreiks.
Deka atjaunoja gravitāciju, un Dreiks nokrita no desmit pēdu augstuma.
Meitene pagriezās un atkal metās skriet, un tagad viņai apkārt bija koijoti; tie joza pa pēdām, lēkšoja abās pusēs, skrēja pa priekšu. Tiem būtu tīrais nieks nogriezt viņai ceļu.
Deka metās augšā paugurā, elpai sprūstot rīklē. Meitene pagriezās, un tur stāvēja jaunais Barvedis. Viņa pacēla rokas. Pārāk lēni. Koijoti nāca no visām pusēm. Un visi vienlaikus lēca viņai virsū.
Deka nogāzās zem rūcošu, smilkstošu, kampjošu koijotu kaudzes.
Viņa kliedza un centās likt lietā savu spēku, bet rokās iecirtās dzelžaini žokļi.
Spēks bija zudis.
Viņa tiks par laupījumu koijotiem.
ČETRDESMIT OTRĀ NODAĻA
27 MINŪTES
Dreiks gāja pirmais. Viņš kliboja, jo kritienā bija stipri savainojis kāju.
Aiz viņa soļoja Džeks.
Dreiks kliboja pretī ņurdošajam koijotu baram, kas bija sapulcējies ap iecerēto medījumu. Viens no koijotiem, radījums ar spožām acīm, kurās bija manāma gandrīz cilvēciska ieinteresētības izteiksme, brīdinoši ierūcās.
Deka bija ievainota, bezpalīdzīga. Ja arī viņa bija pie samaņas, tad to nekādi neizrādīja. Tomēr dzīva viņa bija. Džeks redzēja, ka viņa vēl arvien ir dzīva. Un ka pēc dažām sekundēm tas tā vairs nebūs.
- Neuztraucieties, mani koijotu brāļi, iesmējies sacīja Dreiks. Man nenāk ne prātā jūs apturēt.
Tad viņš palūkojās lejup uz Deku un izsmējīgi papurināja galvu. Necik labi tu neizskaties. Nezinu gan, vai tas tev labi beigsies. Pametis skatienu atpakaļ, viņš teica Džekam:
- Redzi nu, cik tas mutantu spēks ir vērts. Vai ne, Džek?
Tas bija brīdinājums. Drauds. Bet Džekam bija vienalga. Viņu mocīja nelabums. Šausmīgs nelabums. Tāds nelabums, ka gribējās izvemties, tikai vēderā nekā nebija. Viņam gribējās aizbēgt prom naktī. Bet Dreiks vai Keins, vai koijoti viņu tik un tā panāktu.
Kāpēc viņš vispār atrodas šeit?
Tāpēc, ka tu esi stulbs kretīns, Džeks sev teica. Gudrs stulbenis. Stulbs gudrelis.
- Vēl tikai mazu gabaliņu! Dreiks, soļodams pa priekšu, sauca. Nāc, iepazīsties ar viņu, Džek!
Džeks apstājās un atskatījās. Vispirms viņš ieraudzīja degvielas stieni. Tas planēja gaisā. Tikai tad zem tā Keinu. Keins izskatījās sagumis, gandrīz salīcis, itin kā nestu tā svaru uz kamiešiem. Itin kā tas viņam būtu par smagu.
Džekam likās, it kā tas būtu uzgūlis arī viņam šis svars, kas grib izspiest no viņa asinis, samīcīt viņu kā pārgatava augļa gabalu. Asaras plūda pār seju, lai gan Džeks neatcerējās, ka būtu sācis raudāt.
Par spīti visam pārdabiskajam spēkam, Džekam likās, ka viņa rokas un kājas ir no akmens. Katrs solis prasīja milzu piepūli, milzu cīniņu, pārvarot stindzinošās bailes un šausmas.
Pārāk daudz. Pārāk daudz tā visa. Britnija, nabaga Britnija! Un tagad arī Deka. Cik daudzi vēl ņems tādu pašu galu? Un kas notiks ar viņu pašu?
Džeks pat nedomāja, ko dara, brīdī, kad sagrāba aiz skausta tuvāko koijotu. Dzīvnieks smilkstēja un centās pagriezties, lai iekostu viņam. Džeks to svieda, un koijots, apmetis gaisā loku, aizlidoja un pazuda skatienam.
Viņš saķēra nākamo koijotu un arī to aizsvieda naktī. Tāls būkšķis.
Divi koijoti nāca tieši virsū rīkles atieztas, zobi atņirgti. Džeks atkāpās un spēra. Kāja trāpīja pirmajam dzīvniekam purnā. Koijota galva novēlās no pleciem un aizripoja pa taku kā mežonīga ķegļu bumba. Dzīvnieka ķermenis vēl pāris sekunžu stāvēja, pat likās speram soli. Tad novēlās arī tas.
Pārējie koijoti, brīdi blenzuši, ierāva asti kājstarpē un aizjoza.
- Kas tad nu, Džek? Žēlums piemeties?
Likās, ka Dreiks kļūst spēcīgāks ar katru soli, turpretī Džeks, lai arī tikko bija nodemonstrējis savu pārcilvēcisko spēku, jutās vārgs un nevarīgs. Tas nepiederēja viņam, šis spēks. Tas neatbilda viņa būtībai.
Dreiks, stāvēdams nogāzes slīpumā, izslējās Džekam pāri. Mēness izgaismoja viņa stāvu, pātagas roka raustījās.
- Es vienkārši negribēju to redzēt, Džeks teica. Kuņģis šķita sakāpis rīklē.
Dreika pātaga pastiepās līdz Džekam un gandrīz maigi aptinās viņam ap kaklu. Dreiks pievilka viņu sev klāt. Dreika mute gandrīz kutināja Džeka ausi, kad viņš tik tikko nedzirdami sacīja: Pārnāc manā pusē, Datordžek.