- Ko? Džeks izmisis pārjautāja.
- Pārnāc manā pusē, atkārtoja Dreiks. Un es tevi atstāšu dzīvu. Pat atvēlēšu tev Braienu.
Uzlicis roku uz Dreika pātagas, Džeks norāva to sev no kakla. Tas nenācās grūti. Gan jau nebūtu grūti ari noplēst šo pretīgo roku.
Dreiks neveikli iesmējās. Labāk neķeries pie šādiem paņēmieniem, Džek. Kauslis no tevis tik un tā neiznāks.
To teicis, Dreiks pagriezās un devās uz priekšu.
Keins tur, apakšā, ar pūlēm kāpa augšup. Ragana Diāna, kura bija iegrūdusi Džeku šajās šausmās, bija viņam līdzās. Džeks gandrīz būtu varējis apzvērēt, ka viņa Keinu balsta.
Lana bija nosviedusi ieroci alā. Tagad tas bija nederīgs.
Viņa mēģināja izskaidrot… mēģināja veidot tēlus, kas izskaidrotu… Bet gajafāgam bija vienalga, patiešām, viņam pietika ar to, ka meitene ar gravitācijas spēku viņu vairs neapdraud.
Kāds šāva uz Edīlio, Lana domāja, un šī doma viņu izbrīnīja. Kāds. Uz Edīlio.
Pēkšņs atmiņas zibsnis. Ierocis rokā palecas.
Kāds…
Lana noelsās: gajafāgs plēsa vaļā meitenes prātu un piepildīja viņas smadzenes ar tēliem. Šausmu tēliem.
Pats lielākais bija grizlilācim līdzīgs pinkains radījums ar astoņpadsmit collu gariem piķiem ķetnu galos… Radījumi
ar asām malām, it kā tie sastāvētu no žiletēm un virtuves nažiem… Radījumi, kuru iekšienē dega uguns. Tādi, kuri lidoja. Tādi, kuri šļūca.
Bet Lana redzēja vairāk nekā tikai to virsmu. Viņa saskatīja vienlaikus to ārpusi un iekšieni. Redzēja to uzbūvi. Redzēja, kā tie savietojas cits citā, cits citā briesmonis briesmoni. Kā krievu maružiņas.
Iznicinot vienu, tu atbrīvo nākamo.
Reģenerācija. Adaptācija. Katra jauna pārdzimšana ir tikpat bīstama un nāvējoša kā iepriekšējā.
Gajafāgs bija iecerējis nevainojamu bioloģisku mašīnu.
Nē, tā nebija viņa iecere. Viņš bija ietiecies kādas cilvēciskas būtnes prātā un iztēlē prātā un iztēlē, kas bija nesalīdzināmi bagātāka par viņējo.
Liktenis. Tādu vārdu šai būtnei bija devis gajafags: Liktenis.
Liktenis, kura neierobežoto spēku savaldīja tikai līkloči, strupceļi un pēkšņi izaugošās augstās sienas viņa paša bojāto smadzeņu iekšienē.
Liktenis un Dziedniece, ja tie būtu šeit un abi kopā, padarītu gajafāgu neapturamu un nenogalināmu.
Trūka tikai viena. Barības. Degvielas.
Tā tuvojas, teica gajafāgs.
Drīz.
Kāds bija nošāvis Edllio. Un mēģinājis nošaut Deku.
Lanas satriektais, sagūstītais prāts, pārplūdināts ar gajafaga plāniem, krampjaini turējās pie šī viena vienīgā fakta.
Kāds bija…
Itin kā no milzīga, neizmērojama attāluma viņa sajuta ieroča atsitienu rokā brīdī, kad tika nospiesta mēlīte.
Nē. Nē.
Edīlio krīt.
Nē!
Lanas prāts eksplodēja tik spēcīgā dusmu vilnī, ka gajafāga tēli sagrīļojās. Plānu un detaļu ugunīgā plūsma izbālēja.
Es tevi ienīstu, Lana kliedza bez vārdiem.
Gajafāgs deva triecienu pretī, iegrūžot Lanu viņas pašas smadzeņu dziļākajā kaktā.
Taču lēnāk nekā līdz šim.
- Viņš centīsies tevi gāzt, Kein, Diāna čukstēja draugam ausī.
Keinam sāpēja rokas. Viņš tās vairs pat nejuta. Tikai turēt tās gaisā! Izmantot spēku! Izmantot to, lai nestu…
- Dreiks mēģinās tevi nogalināt, Diāna uzstājīgi klāstīja.
- Tu zini, ka tas tā ir.
Keins dzirdēja viņas teikto. Bet meitenes balss likās tik vāja un viņas brīdinājums tik maznozīmīgs salīdzinājumā ar nemitīgo, sāpīgo spiedienu krūtīs.
Gajafāga izsalkums tagad bija viņa paša izsalkums. Pabarot viņu nozīmēs pabarot pašam sevi.
Nav tiesa, Keins sev teica.
Meli.
- Izdari to, un tu mirsi, Kein, Diāna lūdzoši sacīja. Izdari to, un miršu arī es.
- Apstājies, Kein!
- Nedari to!
Keins mēģināja atbildēt, bet mute bija sausa un žokļi saspringuši.
Soli pa solim. Augšup pa taku. Pie tā. Pie viņa.
Džeks bija priekšā. Un Dreiks. Dreiks runāja ar Džeku. Uz takas gulēja beigts koijots. Tam nebija galvas.
Un Deka varbūt dzīva, varbūt ne. Tā nav viņa darīšana. Tā ir viņas pašas rūpe. Nevajadzēja atbalstīt Semu. Nevajadzēja cīnīties pret Keinu.
Tā nav viņa rūpe.
Viņš sasniedza takas galu. Klāt bija ieeja raktuvju šahtā.
Degvielas stienis planēja gaisā.
Pabaro mani.
Keins piegāja tuvāk.
- Dari to! sauca Dreiks.
- Kein, apstājies! kliedza Diāna.
Virzīties pa līdzenu zemi bija vieglāk. Tuvāk. Pietiekami tuvu. No šejienes Keins varēja mest stieni. Kā šķēpu. Tieši šahtā.
Kā pīķi.
Viegli.
- Nevajag, lūdzās Diāna.
- Džek! Džek, tev tas jāaptur! viņa vērsās pie trešā zēna.
- Nekā nebija! uzrūca Dreiks.
- Aizveries, psihopāt! atmetusi visu savu izsmalcinātību, Diāna viņam pēkšņā niknumā uzkliedza. Sprāgsti nost, tu, pretīgais, stulbais bandīt!
Dreika acis uz mirkli satumsa. Tad tajās parādījās bīstama, reibuma pilna gaisma. Viņš raudzījās meitenē ar vismelnāko naidu.
- Pietiek, pateica Dreiks. Es gribēju nogaidīt. Bet, ja tam jānotiek tagad, lai tā būtu.
Nošvīkstēja pātaga.
ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA
13 MINŪTES
Dreika pātagas trieciena ķerta, Diāna sagriezās kā vilciņš.
Viņa iekliedzās. Šī kliedziena skaņa ķēra Keinu kā bulta.
Diāna sagrīļojās un gandrīz jau nostājās taisni, bet Dreiks bija pārāk ātrs, pārāk labi sagatavojies.
Otrs trieciens uzsvieda meiteni gaisā. Viņa lidoja un tad krita.
- Ķer viņu! Keins uzkliedza pats sev. Viņš redzēja, kā Diāna krītot veido loku. Redzēja, kur viņa atsitīsies. Keina rokas pašāvās gaisā, viņš varēja likt lietā savu spēku, varēja meiteni noķert, varēja viņu izglābt. Bet nē, nu jau bija par vēlu.
Diāna krita. Viņas galva atsitās pret smailu klints gabalu, nobūkšķot kā nomests ķirbis.
Keins sastinga.
Ar satriecošu grāvienu zemē krita aizmirstais degvielas stienis.
Tas nogāzās desmit pēdas no ieejas raktuvju šahtā un piezemējās uz iegarena laukakmens.
Stienis saliecās, noripoja no akmens un smagi ievēlās dubļos.
Dreiks, šaudīdams pātagu, joza taisnā ceļā pie Keina, bet viņiem pa vidu ieklupa Džeks, saukdams: Urāns! Urāns!
Radiācijas mērītājs viņa kabatā klikšķēja tik ātri, ka skaņas, saplūstot kopā, izklausījās kā kliedziens.
Dreiks uzgāzās Džekam virsū, un abi aizripoja.
Keins, šausmās sastindzis, lūkojās uz Diānu. Meitene nekustējās. Nekustējās. Nekādu dzēlīgu piezīmju. Nekādu pārgudru jociņu.
- Nē! kliedza Keins.
-Nē!
Dreiks, atbrīvojies no Džeka, nikni lamādamies rausās kājās.
- Diāna… Keins šņukstēja.
Uz savu pātagas roku Dreiks šobrīd nepaļāvās; viņš bija par tālu, lai aizsniegtu Keinu, kurš varēja viņu pieveikt no attāluma. Dreiks pacēla ieroci. No stobra izšāvās liesma, tai sekoja lodes: BUM-BUM-BUM-BUM-BUM!
Šāviens notika bez tēmēšanas, tas bija gājis vaļā automātiski, bet Dreiks par to nebēdāja. Viņš pavērsa ieroci pa labi, un lodes traucās turp, kur gluži kā pārakmeņojies stāvēja Keins.