Tad notika kaut kas negaidīts: stobra uzliesmojumu aprija zaļi baltas gaismas eksplozija, tik spoža, ka nakts uz bridi pārvērtās par dienu. Gaismas šautra pagāja garām mērķim, tomēr bija pietiekami tuvu, lai Dreika automāta stobrs saliektos un nokārtos uz leju un klintis viņam aiz muguras karstumā ieplaisātu.
Dreiks nometa ieroci. Tu! viņš apstulbis izdvesa.
Sems grīļodamies kāpa augšup pa nogāzi. Bridi, kad viņš sašūpojās, viņu noķēra Kvinns.
Keins, atkal atmests īstenībā, redzēja savu brāli, redzēja tā raidīto nāvējošo gaismu.
- Nē! Keins iesaucās. Nē, Sem! Viņš ir manējais!
Keins pacēla roku, un Sems līdz ar Kvinnu palidoja kādu
gabalu atpakaļ.
- Degvielas stienis! Džeks kliedza atkal un atkal. Tas nogalinās mūs visus! Ak Dievs, mēs jau tagad esam pagalam!
Dreiks metās pie Keina. Viņa acis bija ieplestas bailēs. Zinot, ka viņam tas neizdosies. Zinot, ka viņš nav tik ātrs.
Keins pacēla roku, un degvielas stienis palēcies atrāvās no zemes.
Šķēps.
Pīķis.
Viņš to turēja līdzsvarā. Pavērstu tieši pret Dreiku.
Keins pacēla otru roku, lai ar savu telekinētisko spēku padarītu Dreiku nekustīgu.
Dreiks izstiepa savu cilvēcisko roku samierinošā žestā.
- Kein… tu taču negribi… kaut kāda skuķa dēļ. Viņa bija ragana, viņa bija…
Dreiks nespēja aizbēgt, viņš bija kļuvis par mērķi. Degvielas stienis bija notēmēts pret viņu kā spartieša zobens.
Keins raidīja degvielas stieni. Tērauda un svina, un urāna tonnas.
Tieši uz Dreiku.
Taču viņš, ašs kā čūska, ierāva kaklu un piešķieba plecu. Degvielas stienis neietriecās Dreikam krūtīs, bet trāpīja pa plecu un iemeta viņu tumšajā šahtā.
Degvielas stienis pazuda tajā līdz ar viņu.
Atskanēja skaļš grāviens. No cauruma uzbangoja putekļi.
Klusums.
Ne skaņas, tikai birstošu oļu grabēšana šahtas dziļumā.
- Ak Dievs, vai tas atsprāga vaļā? kunkstēja Džeks. Ak mans Dievs, es negribu mirt!
Keins izstieptām rokām un izvērstām plaukstām nostājās tieši raktuvju mutes priekšā.
Zeme sāka rībēt.
Klints krakšķēja un plaisāja.
Nē! Keina galvā kliedza naidpilna balss.
- Es neesmu neviena vergs, Keins meta pretī.
Nē! Tu to nedarīsi!
Keins sagrīļojās. Smadzenēs ietriecās naži, tie dūra un dūra, un sāpes bija neaprakstāmas.
- Vai tiešām? jautāja Keins.
Keins augstu pacēla rokas. Iesniedzies ar savu spēku alā, viņš atrāva rokas.
Tonnām akmeņu un koka atbalsta baļķu, sasistais degvielas stienis, sadauzītais vecais kravas auto. Vientuļnieka Džima līķis un tam visam pa vidu ievainotā, bet vēl arvien dzīvā Dreika Mervina kustīgais, aurojošais stāvs tas viss izlidoja no alas. Itin kā ala būtu izvēmusi savu saturu.
Tad tas viss sastinga gaisā. Keins izveidoja no saujām kausu, un visa šī gaisā pakārtā masa sāka griezties. Tā virpuļoja kā viesulis.
Visbeidzot, Dreika kliedzieniem izgaistot šajā dārdošajā neprātā, Keins izstiepa rokas un trieca visu virpuļojošo masu lejup, raktuvju šahtas ieejā.
Troksnis bija tik milzīgs, ka Džeks aizspieda ausis ar rokām.
Tad lēna rīboņa un blīkšķi, un pēkšņa, visaptveroša zemestrīce, raktuvju šahtai iegrūstot. Miljoniem mārciņu akmeņu noslēdza šahtu uz visiem laikiem.
Keins ļodzīgām kājām piegāja pie Diānas. Viņš nometās pie meitenes uz ceļiem. Viņa nekustējās. Puisis pielika ausi pie Diānas skaistās mutes. Elpa nebija dzirdama.
Bet, uzlicis roku Diānai uz muguras, viņš samanīja tikko jaušamu cilāšanos.
Keins maigi apvēla viņu otrādi. Ievainojums deniņos bija briesmīgs. Viņš to pat skaidri nesaskatīja, jo acis pildīja asaras, taču vietā, kur vajadzēja būt gludai ādai, sajuta kaut ko karstu un slidenu.
No zēna krūtīm izlauzās šņuksts.
Viņš izdzirda smagus soļus. Sems tuvojās, grīļodamies kā piedzēries.
- Sem, nenovērsdams acis no Diānas tumšā apveida, mierīgā balsī sacīja Keins. Ja gribi mani nogalināt, tad droši uz priekšu. Tagad būtu pats īstākais brīdis.
Sems neatbildēja.
Beidzot Keins viņu uzlūkoja. Cauri asarām viņš redzēja, ka Sems tik tikko spēj noturēties kājās. Viņš bija briesmīgi savainots. Sāpes noteikti bija neizturamas.
Dreika darbs. Dreiks Semu nebija nogalinājis. Bet daudz netrūka. Un likās neiespējami, ka Sems vēl ilgi izvilks.
Tikko spēdams noturēt rokās kādu smagu ķermeni, tuvojās Kvinns. Meksikāņu puisis, nodomāja Keins, vai varbūt Deka.
- Viss. Tās ir beigas, Keins truli noteica. Viņš noglāstīja Diānas apcirptos matus. Es viņu mīlu. Vai tu to zināji, Sem?
- Vēl viss nav galā, atbildēja Sems. Viņa balss Keinu šausmināja. Nevienā balsī viņš nebija dzirdējis tik daudz sāpju. Ar pūlēm izrunātie vārdi slēpa apslāpētu kliedzienu.
- Viņa neizdzīvos, Keins sacīja.
- Edīlio ir ievainots. Gandrīz pagalam, teica Kvinns. Tie viņu ir sašāvuši. Un Deka…
- Es ne, Keins viņu pārtrauca. Tie nebijām mēs. Kad nokļuvām šeit, tas jau bija noticis.
Viņam neinteresēja ne Deka, ne Edīlio. Un pat ne Sems. Tik skumji, ka Diānai jāmirst šādi, kad ir zuduši viņas skaistie mati. Bez tiem viņa izskatījās jaunāka. Nevainīga. Vārds, ko uz Diānu savulaik nebūtu attiecinājis ne viņš, ne kāds cits.
- Lana, teica Sems.
Tikko jūtams cerības uzplaiksnījums. Lana. Dziedniece. Bet kur viņa bija palikusi?
Itin kā sadzirdējis viņa mēmo jautājumu, Kvinns teica:
- Viņa ir tur. Viņa ir tur kopā ar… to.
Keins palūkojās uz raktuvju šahtu. Viņš tur ir bijis. Viņš zina, kas ir tās iekšienē. Un tagad tur atradās vēl ari degvielas stienis.
- Mums vajag… Sems iešņukstējās, nespēdams pabeigt.
Keins pamāja ar galvu. Pēc tā visa viņa noteikti ir pagalam.
- Varbūt ne, izmocīja Sems. Varbūt tomēr ne.
- Mēs tur tik un tā nevaram iekļūt. Tagad tur ir nogruvušu akmeņu siena. Izvilkt tos ir daudz grūtāk nekā iedzīt iekšā. Tad man jāpārvieto viss kalns, teica Keins. Tas prasīs stundas. Varbūt pat dienas.
Sems papurināja galvu un iekoda lūpā tā, it kā gribētu to nokost. Keins redzēja, ka, nākot kārtējam sāpju vilnim, viņš tik tikko turas.
- Tas jādara citādi, lūkodamies lejup uz taku, beidzot teica Sems.
- Citādi? pārjautāja Keins.
- Daks, atbildēja Sems.
Un Keins instinktīvi sarāvās. Uzpūta vējš, un tajā pašā mirkli parādījās putekļu mākonis. Tā bija Braiena.
Un aiz viņas kā traks, auklā piesiets balons gaisā peldēja zēns, kurš izskatījās kā tikko izvilkts no centrifūgas.
- Vai esam klāt? Daks, aizmiedzis acis, vaicāja. Vai tagad esmu galā?
- Vai ēst gribat? izslējies savā kabrioletā, auroja Cils.
Pūlis piekrītoši norēcās. Tomēr ne visas balsis. Pa vidu
skanēja ari klusa, negribīga piekrišana, šaubas un pat atklāta kurnēšana. Astrīda izmisīgi pieķērās šim vērojumam.
- Nu tad ķerieties pie virves! Cils bļāva.
Virve stiepās pāri laukumam. Tās gals bija apmests Hanteram ap kaklu. Lai paveiktu nekrietno darbu, pietiktu ari ar pusduci rīkoties gribošu benžu.
Astrīda sāka lūgties. Viņa lūdzās skaļā balsi cerēdama, ka tas liks bērniem nokaunēties. Cerēdama, ka varbūt viņas lūgšana izlauzīsies cauri šim neprātam un spēs to kliedēt.
- Ķerieties klāt! kliedza Cils un, nolēcis zemē, pats pakampa virvi. Viņa komanda darīja to pašu.
Tad četri… pieci… desmit…