Pie virves ķērās bērni, kurus Astrīda pazina pēc vārda.
- Velciet! Cils norēcās. Velciet!
Virve nostiepās. Pie tās pieķērās aizvien jauni gribētāji. Bet citi viņu gan nebija daudz pārdomājuši palaida to vaļā.
Radās roku jūklis. Jezga, kas pēkšņi pārvērtās grūstīšanās turnīrā.
Virve aizvien vairāk nostiepās. Tā kļuva par taisnu līniju.
Un Astrīda, bezgalīgu šausmu pārņemta, ieraudzīja Hantera kājas atraujamies no zemes.
Bet stīvēšanās ap virvi kļuva negantāka. Bērni dunkāja cits citu, kliedza, vicināja dūres.
Virve atslāba. Hantera kājas spārdīdamās pieskārās zemei.
Bija bērni, kas metās virvi vilkt. Un citi, kuri aizšķērsoja tiem ceļu. Bija izcēlies absolūts haoss. Un tad, pagrūduši malā Antuānu, Henku un Tārku, savā izmisumā gatavi tos kaut sabradāt, pāris bērnu metās pie gaļas.
Astrīda, izmantodama vispārējo jezgu, piecēlās kājās.
Cils, redzēdams, ka brieža gaļu kampj un stiepj prom izmisīgas rokas, saniknots par to, ka zaudējis vadību, spēcīgi pagrūda meiteni.
- Marš, pie zemes, tu, ķerto mīlētāja!
Astrīda uzspļāva viņam. Viņa redzēja, kā no Cila saniknotās sejas pazūd krāsa. Paķēris beisbola nūju, viņš atvēzējās pret meiteni. Un pēkšņi tika parauts gaisā.
Viņa vietā stāvēja Orks.
Cils karājās pie viņa dūres. Orks to turēja kādu collu no savas briesmīgās sejas. Astrīdu neviens neaiztiks! viņš nobļāvās tik skaļi, ka Cila mati noplīvoja gaisā.
Orks lēnām pagriezās. Tad otrreiz ātrāk un aizraidīja Cilu pa gaisu.
- Vai viss kārtībā? viņš noprasīja Astrīdai.
- Laikam gan, meitene izmocīja. Viņa nometās uz ceļiem pie Mazā Pīta un pieskārās olas lieluma punam uz puisēna pakauša. Viņš mazliet sakustējās un atvēra acis.
- Pītij, Pītij! Vai ar tevi viss ir labi? Atbildes nebija, bet Mazajam Pītam jau tas nebija nekas nenormāls. Astrīda palūkojās augšup uz Orku. Paldies, Čārlz!
- Aha, Orks noņurdēja.
Izspraucies cauri izkaisītajam pūlim, parādījās Hovards.
- Mans draugs Orks, viņš pavēstīja un uzsita pa Orka vareno granīta plecu. Tad viņš vērsās pie bēgošā pūļa daži no šiem bērniem bija apkrāvušies ar brieža gaļas gabaliem. Jā gan, labāk taisieties, ka tiekat. Jūsu vidū ir daži nožēlojami stulbeņi, kuri aiztikuši Sema meiteni. Ja jūs nenomaitās Orks, tad to izdarīs Sems.
Viņš pamirkšķināja Astrīdai. Tavs puisis ir mūsu parādnieks.
- Aha, Orks piekrita. Labāk būs, ja kāds man iedos alu un labi drīz.
- Kas noticis ar Edīlio? vaicāja Braiena. Viņš gulēja zemē. Kluss. Nebija dzirdama pat elpa.
Atbildēja Kvinns: Edīlio ir sašauts. Nedomāju, ka viņam vairs ilgi atlicis.
- Nespēju noticēt, ka Deka to pieļāvusi, teica Braiena.
- Kur viņa ir?
Braienai pietika ar Kvinna netīšo skatienu. Viņa metās uz vietu, kur, saliekusies kā nevīžīgi nomesta lelle, gulēja Deka.
Braiena smagi elpoja. Brīdi skatījās. Ausīs dārdēja mežonīgs ūdenskritums. Tad izplūdis traips, pasaulei brāžoties viņai garām. Braiena metās virsū Keinam ar visu savu ātrumu un dusmu spēku.
Keins nogāzās gar zemi, un, pirms viņš paguva ievilkt elpu, Braiena bija uztupusi viņam virsū un turēja rokā akmeni.
- Brīze! Nē! iesaucās Sems.
Braiena sastinga. Keins gulēja uz muguras. Viņš neko nedarīja. Nepacēla rokas. Šķita, ka viņš tik tikko mana meiteni, kura, viņam uzklupusi, balansēja ar akmeni rokā, meiteni, kura bija spējīga iebelzt viņam ar to simt reizes pēc kārtas, pirms viņš pagūtu sarauties.
- Nē, Brīze, Sems teica. Viņš mums ir vajadzīgs.
- Man gan ne, šņāca Braiena.
- Brīze! Deka ir pagalam. Edīlio nomirs pēc dažām minūtēm. Ja tas jau nav noticis, Kvinns runāja sava drauga vietā, jo Sems bija sakodis zobus ar tādu spēku, ka Braienai likās viņam pāršķelsies dzerokļi. Un Sems…
- Ko šis draņķa gabals var izdarīt? noprasīja Braiena.
- Mums vajadzīga Lana, Sems izmocīja.
Keins piecēlās un notrausa no krekla netīrumus. Diāna mirst. Meksikāņu puisis ari. Deka, tu redzēji viņu. Un arī Sems necik labi neizskatās, teica Keins. Lana ir tur. Viņš pameta ar galvu uz aizgruvušo raktuvju šahtu.
-Vienīgi es nesaprotu, Keins turpināja, kā mēs tur iekļūsim, lai viņu atrastu. Raktuves ir aizbērtas. Lai tās atraktu, man paies daudz ilgāks laiks, nekā pagāja sagraujot. Kamēr vilkšu vienus akmeņus ārā, citi kritīs iekšā.
- Daks, atbildēja Sems. Viņš izurbs tuneli.
- Mm… Ko? brīnījās Daks.
- Kā dara tad, kad glābj raktuvju strādniekus, teica Sems.
- Izurbj šahtu līdz īstajai vietai.
- Mm… Ko? atkārtoja Daks.
- Liekas, ka Dakam piemīt spēks grimt tieši cauri zemei, Kvinns paskaidroja acīm redzami apjukušajam Keinam.
- Nedomāju gan, ka es… Daks murmināja.
- Viņš spēj kontrolēt blīvumu, Braiena apliecināja. Tāpēc jau es varēju atgādāt viņu šurp. Tas bija kā stiept plecos mugursomu. Tikai ar lielāku vēja pretestību.
- Viņš izurbs, klāstīja Sems. Mēs iekļūsim tur iekšā. Tu tur esi bijis, vai ne, Kein? Vai tā ir tā vieta, kur… Sāpju lēkme sašūpoja viņu tik spēcīgi, ka likās zēns uz kādu brīdi zaudē samaņu.
- Puiši, es patiešām… Daks murmināja.
- Vai tad tu negribi būt varonis? jautāja Kvinns.
- Nē, Daks godīgi atbildēja.
- Es arī ne, atzinās Kvinns. Bet Edīlio viņš gan ir varonis. Viņš ir īsts puika. Un Sems… labi, man nav tev jāstāsta,
ko mūsu visu labā ir darījis Sems. Satvēris Daka augšdelmu, Kvinns viņam teica: Tu mums esi vajadzīgs, Dak. Tikai tu. Tu vienīgais spēj to paveikt.
- Vecīt, saproti, es gribu palīdzēt, bet…
- Tu dabūsi pirmo zivi, ko noķeršu, nosolījās Kvinns.
- Ja netikšu aprakts dzīvs, Daks iebilda.
- Ceptu. Izcepta tā būs tik maiga un smaržīga.
- Ar ēdienu tu mani nenopirksi, Daks iecirtās. Es… Es gribu arī peldbaseinu.
ČETRDESMIT CETURTĀ NODAĻA
7 MINŪTES
Raktuvju šahta bija aizgruvusi. Lana stāvēja un skatījās uz gruvešu sienu. Un īsu bridi meitenē atplaiksnlja cerība, ka līdz ar to beidzot dabūjis galu ari briesmonis, kura varā viņa bija atradusies.
Bet tad no šīs gruvešu sienas izvirzījās saplacināts, notrulināts degvielas stieņa gals.
Miljardiem kristālu, no kā sastāvēja gajafāga ķermenis, spietoja pār izbirušajām urāna granulām.
Lana sajuta gajafāga cerības, tā svētlaimīgās gaidas. Bailes no bojāejas šo radījumu bija pametušas. Un brīdi, kad gajafāgs līksmoja savā tumšajā priekā, Lanas prāts atkal gandrīz piederēja viņai pašai.
Atgūt apziņu nebija nekāda laime. Tagad Lana nešaubīgi zināja, ka tā bija viņa, kas nospieda mēlīti un sašāva Edīlio. Kam neizdevās uzspridzināt alu. Kas ļāva tam visam notikt.
Viņa bija izrādījusies pārāk vāja. Muļķe, ar kuru ir bijis viegli manipulēt, kura pati sevi nogādājusi briesmoņa kalpībā. Viņa bijusi pārāk vāja, lai pretotos.
Un tagad, kad gajafāgs būs atmetis bailes, kad tas pieņemsies spēkā, tas atkal iekļūs Lanas prātā un ar viņas palīdzību uzbūvēs sev ķermeni, kurā iemiesojies izlīdīs no šī midzeņa. Nogruvums to neapturēs. Tas radīs ķermeni, kurš spēs no šejienes izkļūt, viltīgu briesmoni briesmonī, lelli maružiņu, ko nekādi nebūs iespējams nogalināt.