Nu jau Daku pārņēma panika. Ko tie bija viņam nodarījuši?
Viņš spēra vēlreiz, ar abām kājām cik stipri vien spēja. Taču augšup necēlās. Tā vietā abas pēdas izsitās cauri flīzēm. Ūdens viņu necēla uz augšu. Gluži otrādi, viņš turpināja grimt. Pēdas, saskrambājoties drūpošajā javā, grima cauri flīzēm un iestiga dubļos zem betona slāņa.
Tas nebija iespējams.
Nebija iespējams.
Daks Čangs krita cauri baseina dibenam. Cauri zemei zem baseina dibena. Šķita, it kā viņš stāvētu plūstošajās smiltīs.
Līdz ceļiem.
Līdz gurniem.
Līdz viduklim.
Zēns mežonīgi kūlās ar rokām, taču krita aizvien straujāk.
Saplēstā flīze skrāpēja sānus. Dubļi slīdēja iekšā peldbiksēs.
Plaušas dega, galvā dunēja, un skatiens aizmiglojās. Daks vēl arvien krita. Viņš krita cauri cietai zemei tā, it kā tās vietā būtu ūdens.
Kad flīze sasniedza krūšu līmeni, Daks, lai pasargātu sevi no tālākas krišanas, iekrampējās tajā ar rokām. Bet rokas izarās cauri flīzei un betona kārtai, un gruntij, un tas viss vērpās viņam ap galvu mežonīgā dubļu un tumsas virpulī.
Baseina ūdens traucās Dakam līdzi, cērtoties mutē un degunā. Viņš bija kā novadcaurulē iestrēdzis vaļīgs aizbāznis.
Daka Čanga pasaule virpuļoja. Zibšņus meta mirdzošā saules gaisma, virs viņa galvas kāds mežonīgi spārdījās ar kājām, bet tad Daka redzeslauks sakļāvās, kļūdams aizvien šaurāks un šaurāks, līdz gaismu izspieda tumsa.
Pirmajā minūtē un varbūt vēl kādu brīdi tas likās jautri. Cilam Sperijam bija prieks šādi pielavīties Dakam Čangam; kopā ar Henku un Antuānu, rotaļīgi grūstīdami cits citu un ar pūlēm valdīdami smieklus, viņi zagās gar mājas stūri.
Par Daka slepeno peldbaseinu bija uzzinājis Henks. Henks bija dzimis spiegs. Toties Cils bija tas, kurš ieteica nogaidīt, līdz Daks to iztīra, pievieno hloru un panāk, ka darbojas filtrs.
- Ļausim viņam savest to kārtībā, ieteica Cils. Un pēc tam mēs viņam to atņemsim.
Antuāns un Henks, bez šaubām, bija forši dželci, bet Cils apzinājās, ka tad, ja bija kas nopietni jāizdomā vai jāsaplāno, tas jādara viņam pašam.
Viņiem bija izdevies sagādāt Dakam totālu pārsteigumu. Viņš droši vien apčurājās. Stulbais kretīns. Pinkšķošais memmesdēliņš.
Bet tad viss sāka iet greizi. Daks iegrima ūdenī kā akmens. Un turpināja grimt. Saules izraibinātais ūdens pēkšņi pārvērtās par virpuli, kas ar šausminošu spēku rāva iekšā. Henkam, kurš stāvēja uz pakāpieniem, izdevās palēkties un izkļūt ārā no baseina. Bet Antuāns un Cils brīdī, kad Daks parāva aizbāzni, atradās tā dziļākajā galā.
Cils pēdējā brīdī pamanījās pieķerties pie tramplīna gala. Ūdens viņu sūca iekšā, raujot nost peldbikses. Pirkstiem tveroties pie smilšpapīram līdzīgās virsmas, Cils tik tikko spēja noturēties.
Antuānu aizrāva prom, ievelkot riņķveida kustībā. Ūdens spēks ietrieca viņu hromētajās kāpnēs, un zēnam izdevās ieķīlēt savu resno kāju starp kāpnēm un baseina malu. Antuānam paveicās, ka viņš nesalauza potīti.
Henks izvilka Cilu drošībā. Tad viņi abi kopā palīdzēja Antuānam, kurš, neveikli izsvempies ārā, sabruka kā sausumā izskalots valis.
- Veči, mēs gandrīz noslīkām, Antuāns vārgi elsoja.
- Kas tur notika? jautāja Henks. Es neredzēju.
- Daks, vecīt, Cils drebošā balsi atbildēja. Viņš, nu, tā kā iegrima ūdeni un turpināja grimt.
- Mani gandrīz iesūca, raudulīgā balsi pavēstīja Antuāns.
- Drīzāk var teikt, ka tevi izšļāca, sacīja Henks. Tu izskatījies pēc milzīga rozā sūda podā.
Cilam par šo joku nemaz nenāca smiekli. Viņš jutās pazemots. Viņš bija izskatījies pēc muļķa. Pārbijies līdz nāvei, cīnījies par savu dārgo dzīvību. Pavērsis rokas ar plaukstām uz augšu, zēns aplūkoja saskrāpētos un saplosītos pirkstu galus. Tie dega.
Cils varēja iztēloties, kā izskatījās, karādamies tramplīna galā, ūdens rauts, pa pusei nošļukušām peldbiksēm.
Tur nebija nekā smieklīga.
Cils nepieļaus, ka kādam tas varētu likties smieklīgi.
- Par ko jūs abi zviedzat? viņš noprasīja.
- Tas bija kā… iesāka Antuāns.
Cils viņu pārtrauca. Viņš ir ķertais. Daks Čangs ir ķertais mutants. Viņš mēģināja mūs nogalināt.
Henks viņu cieši uzlūkoja. īsu mirkli vilcinājies, viņš piebalsoja Cilam: Jā. Ķertais centās mūs nogalināt.
- Tas, veči, nav godīgi, piekrita Antuāns. Viņš apsēdās un apņēma ar rokām savainoto potīti. Kā mēs varējām zināt, ka viņš ir ķerts mutants? Mēs tikai draiskojāmies. Šķiet, lai ko mēs tagad darītu, ir jāraizējas, vai mums ir darīšana ar normālu cilvēku vai kaut kādu ķerto.
Cils piecēlās kājās un palūkojās lejup, tukšajā peldbaseinā. Caurumu ietvēra salauztu flīžu zobi. ŠI atieztā mute bija ierijusi Daku, un daudz netrūka, lai būtu tikusi arī pie Cila. Dzīvs vai miris, Daks bija padarījis Cilu par muļķi. Un kādam par to nāksies samaksāt.
PIEKTĀ NODAĻA
104 STUNDAS, 5 MINŪTES
- Lodes ir ātras. Tāds ir to darbības princips, Datordžeks visžēlīgi pavēstīja. Ja tās pārvietotos lēnām, no tām būtu maz jēgas.
- Es arī esmu ātra, teica Braiena. Tāpēc jau esmu Brīze. Viņa aizlika roku priekšā saulei un samiedza acis, nolūkojot uzdomāto mērķi nekustamā īpašuma zīmi tukšā zemes gabalā, kura tālais gals ietiecās kores slīpumā.
Džeks izvilka savu plaukstdatoru un ieslēdza kalkulatoru.
- Vislēnākā lode pārvietojas ar ātrumu 330 metri sekundē. Apaļos skaitļos, teiksim, no0 pēdas sekundē. Es atradu grāmatu, kura ir pilna ar šādu nekam nevajadzīgu statistiku. Ak vai, kā man pietrūkst Google! Likās, ka viņš gluži vai smok no jūtu pārpilnības. Vārds Google iesprūda viņam rīklē.
Braiena klusībā nosmējās. Šis Datordžeks nudien bija pats īstākais Datordžeks. Un tomēr viņš bija foršs tieši tāds, kāds bija: neveikls, mazliet pajocīgs tikko pubertātē iekāpis divpadsmitgadnieks uz balss lūzuma sliekšņa.
- Lai vai kā, 3600 sekundes ir stunda, vai ne? Tātad apmēram četri miljoni pēdu stundā, pieņemot, ka jūdzē ir 5280 pēdas. Iznāk, teiksim, 70 jūdzes stundā. Tuvu skaņas ātrumam. Mēdz būt arī vēl ātrākas lodes.
- Varu saderēt, ka es to spēju, pavēstīja Braiena. Noteikti spēju.
- Es negribu šaut, Džeks, to teikdams, bažīgi uzlūkoja ieroci meitenes rokā.
- Ak, nu rimsties taču, Džek! Mēs atrodamies šosejas otrā pusē un mērķējam uz nogāzi. Kas var notikt pašā ļaunākajā gadījumā? Netīšām nošausi kādu ragaino krupi?
- Es nekad neesmu šāvis, iebilda Džeks.
- To māk katrs idiots, Braiena centās viņu pārliecināt, lai gan arī pati nekad nebija lietojusi ieroci. Bet, manuprāt, tas mazliet atlec, tāpēc jātur stingri.
- Par to tu vari neuztraukties. Man ir dzelžains tvēriens.
Pagāja vairākas sekundes, līdz Braiena saprata viņa ironiju.
Viņa atcerējās kādu sakām, ka Džekam piemītot spēks. Ka viņš esot neparasti stiprs.
Lai nu kāds, bet stiprs šis zēns neizskatījās. Viņš izskatījās pēc nīkulīga grāmatu tārpa. Džekam bija izspūruši blondi mati un nošķiebušās brilles. Turklāt likās, it kā viņš vis neskatītos tām cauri, bet aplūkotu briļļu stiklos pats savu atspulgu.
- Labi. Sagatavojies! norīkoja Braiena. Turi šaujamo stingri! Mērķē uz zīmi! Veiksim…