- Meteorīts uzgāžas tieši virsū spēkstacijai un izurbjas cauri zemei. Akurāt kā mūsu draugs Zoslēns. Tas ir tik smags un brāžas tik ātri, ka ir kā sviesta pikā iešauta bulta. Tas izsit milzu caurumu un apstājas šeit. Te ir viss, kas no tā palicis.
Viņi bija nogājuši kādas piecdesmit pēdas šajā katedrālei līdzīgajā telpā.
Sems, nespēdams parunāt, tikai pamāja ar galvu. Viņš mēģināja pacelt rokas, bet tās bija pārāk smagas.
Keins saņēma brāļa plaukstu locītavas un pacēla viņa rokas. Šī kustība izsauca mežonīgu sāpju brāzmu.
Toties gaisma iemirdzējās spožāk.
Un tur, viņu acu priekšā, dzima radījums. Pagaidām tas izskatījās drīzāk pēc pikas nekā konkrēta apveida. Mutuļojoša kustīgu, lokanu, zaļganu kristālu gūzma.
Bet, viņiem vērojot, visas virsmas saplūda un izveidoja nevainojamu spoguļa virsmu.
- Izskatās, ka viņš ir sagatavojies tev, Sem, sacīja Keins.
Tad atskanēja cita balss. Pārdabiska un baisa.
- Es esmu gajafags, teica Lana.
Pārvērtība sākās bridi, kad gajafāgs pieskārās pirmajai no izbirušajām urāna kapsulām. Lana sajuta strāvas sitienu, kā satverot elektrības vadu, kā satverot vienlaikus visus pasaules elektrības vadus.
Viņa iekliedzās kopīgajā šī mirkļa ekstāzē.
Barība!
Gajafāga briesmīgais izsalkums bija rimies. Tā vietā nāca spēka uzplūds. Nevaldāms niknums, kam tagad lauta vaļa.
Tagad! Tagad tas notiks!
Miljardiem kristālu, no kā sastāvēja gajafāga bezformlgais apveids, sāka ņudzēt kā skudras. Tērcltes pārvērtās strautos, strauti straujās upēs. Tas, kas līdz šim bija tikai putas uz akmens grīdas, veidojās par pauguriem un smailēm. Šur un tur te plakans, te smails; te lokans, te ciets.
Kristāli locījās neskaitāmās dimensijās, kārta pēc kārtas. Par spīti mežonīgajam ātrumam, kādā tas norisinājās, rezultāts droši vien būtu redzams tikai pēc dienas vai divām, taču tā aptuvenās kontūras sāka parādīties jau tagad.
Gajafāgs, kas šajā pazemes alā bija izpleties tūkstoš pēdu plašumā, tagad sabiezēja, sablīvējās kā melnajā caurumā ierautas zvaigznes.
Lana to visu juta, itin kā viņas nervi būtu savienoti ar gajafāgu. Un varbūt tas tā ari ir, viņa domāja. Varbūt starp viņiem vairs nav robežas. Varbūt tagad viņa ir ar to saplūdusi pilnīgi.
Tas bija viņai visapkārt. Ausis un degunā, mutē un matos. Spietojoši kukaiņi klāja katru viņas ķermeņa kvadrātcollu.
Bet, par spīti tam, Lana sāka just nelabumu. ŠI sajūta bija tikai viņā, nevis briesmoni.
Tas, kas baroja gajafāgu, kaitēja Lanai, šūnu pa šūnai sagraujot viņas organismu.
Tas bija jānoslēpj. Nedrīkstēja pieļaut, ka radījums to redz. Lai pārtrauktu notiekošo, viņai bija jāmirst jāmirst no radioaktīvā starojuma, par ko liecināja arvien pieaugošais nelabums.
Kristāli ap Lanu sacietēja, veidojot cietu vairogu. Un šī vairoga virsma sāka spīdēt kā tērauds. Nē, kā spogulis.
Gajafāgu sadrebināja baiļu trīsas.
Lana atvēra acis un ieraudzīja cēloni. Trīs tumši silueti. Trausli, nobijušies, tomēr tie stāvēja gajafāga priekšā.
Par vēlu, Kein. Tavs spēks gajafāgu nesatrieks.
Par vēlu, Sem, viņa nodomāja. Tava dedzinošā gaisma neiedarbosies.
Trešais… kas tas tāds? Viņa juta, ka šo jautājumu no viņas prāta uzstājīgi pārņem gajafāgs.
Briesmonis bija ieslodzījis viņu kā mušu dzintarā. Tagad tas viņu atklāja cilvēku šausmu pilnajiem skatieniem.
- Es esmu gajafāgs, teica Lanas mute.
Keins šausmās blenza uz Lanas seju, kas peldēja tādā kā mutuļojošā spoguļgludu kukaiņu masā.
- Sem! Vairāk gaismas!
Sems bija paslīdējis. Viņš bija pakritis uz ceļiem un kunkstēja. Spīdošās plaukstas noslīgušas uz akmens grīdas.
Daks, bijības pārņemts, vērās mirdzošajā, kustīgajā briesmeklībā, kam bija moku cietējas meitenes seja.
Keins nevarēja saskatīt radījuma apjomus, taču tie likās milzīgi, it kā tas turpinātos bezgalīgi.
Viņš pastiepa rokas pāri pleciem un pasniedzās sev aiz muguras. No akmeņu un gruvešu grēdas izslīdēja saliecies degvielas stienis.
Koncentrējis visu savu spēku, Keins grūda rokas uz priekšu. Degvielas stienis ietriecās briesmīgajā, mirdzošajā masā, taču tūdaļ pat atlēca un grabēdams nokrita uz grīdas, izbārstot vēl vairāk kapsulu.
Nekā. Veltīgi. Tikpat kā sist gajafāgam ar zobu bakstāmo.
- Sem? Ja tev vēl ir kaut cik iekšā, nu ir īstais bridis! Keins iesaucās.
- Nē, čukstus izdvesa Sems. Tas ir sagatavojies man. Daks.
- Kas ar viņu ir?
- Daks… Sems izdvesa un nokrita uz mutes. Viņš vairs nekustējās.
- Kādas spējas tev vēl piemīt, izņemot grimšanu zemē? Keins spalgi uzkliedza Dakam. Varbūt tev kabatā ir atombumba?
Daks neatbildēja.
- Sem? iesaucās Keins, un nu gajafāgs sakustējās; tas pārvietojās, viļņojās pretī Keinam līdz ar Lanas raudošo, sašķobīto seju; viņas mute kaut ko teica, bet Keins to nespēja sadzirdēt, jo pašam ausis šalca asinis; viņš zināja, ka tās ir beigas, zināja…
Gajafāgs lēja viņa smadzenēs šķidru uguni; tā pārmāca katru sajūtu, tā satrieca apziņu ar neizturamām sāpēm.
Tu man nepakļaujies?
Keins sagrīļojās, tomēr noturējās kājās.
- Svied mani! iesaucās Daks.
Es esmu gajafāgs!
- Svied mani, svied mani! balss turpināja saukt.
- Ko? Keins kliedza pretī.
- Cik stipri vien vari!
Gajafāgs pat lāgā nepievērsa uzmanību mīkstajam cilvēka ķermenim, kas traucās tam pretī.
Cilvēks uzlidoja gaisā. Līdz pat alas griestiem.
Tad krita zemē.
Gajafāgs pat nebūtu sajutis tā niecīgo svaru, bet tad tas…
… atsitās pret viņu ar tādu spēku, kā kalnam iekrītot bezdibenī.
Daks ietriecās gajafāgā un izurbās cauri tā kristāliskajai masai.
Un cauri alas grīdai zem tās.
Gajafāgs iebira Daka radītajā virpuli kā smilšu graudi, kas birst smilšu pulkstenī.
ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA
0 MINŪTES
Apmēram tāpat kā pirmoreiz, nodomāja Daks.
Todien peldbaseinā. Apmēram tā. Straujš kritiens, un viņam līdzi šļācas ūdens.
Tikai šoreiz ūdens vairāk līdzinājās smiltīm. Miljardiem sīku kristāliņu tika iesūkti notekcaurulē, ko Daks bija iedzinis stāvus zemē.
Krītot viņš neko neredzēja. Kristāli piepildīja acis un ausis, un muti.
Zēns nespēja paelpot; tas izsauca viņā paniku, un viņš krita vēl ātrāk, cenšoties aizsteigties priekšā briesmonim, kurš krita reizē ar viņu.
Trūka gaisa.
Prāts virpuļoja kā traks, nu jau pat vairs nebija baiļu, tikai…
Kā saraustīts video zibēja atmiņas. Daka piektās dzimšanas dienas svinības, kad viņš nokrita no ponija.
Reize, kad viņš viens pats apēda veselu plātsmaizi…
Mamma. Tik skaistā. Viņas seja…
Tētis…
Peldbaseins…
Kritiens apstājās. Beidzot kaut kas bija viņu apturējis.
Par vēlu, viņš nodomāja.
Nevar tā vienkārši izkrist cauri līdz Ķīnai, Daks nodomāja.
Jā, viņš iedomājās, laikam jau es tomēr gribēju būt varonis.
Un tad Daks vispār pārstāja domāt.
ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA
Keins stāvēja tumsā.
Sema gaisma bija nodzisusi.
Bija dzirdama klusa, neskaidra skaņa. Kā plūstošs ūdens, tikai bez tam piemītošās muzikalitātes.