- Labi. Esmu jau kādu bridi atpūties. Vai tagad varu atgriezties darbā?
Astrīda saņēma viņu aiz rokas un vilkšus aizvilka pāri liedagam. Vai zini, kas ir interesanti, Sem? Pavisam niecīga sakustēšanās dziļā ūdenī rada ņirbu vilnīšus; tad tie pārtop bangās, un, tuvojoties krastam, šāda banga var kļūt par visai ievērojamu vilni.
Sems pamanīja, ka krastā kāds uzslējis telti. Tā tur izskatījās gauži vientuļa.
Kādu gabalu no krasta šūpojās laiva; tās motors, darbojoties tukšgaitā, rāmi pukšķēja.
- Vai tā tajā laivā nav Deka? jautāja Sems.
Viņi sasniedza telti. Smiltīs gulēja divi vējdēļi. Viens bija Kvinna, otrs Sema dēlis.
- Tavs ūdenssporta tērps ir iekšā, brač, teica Kvinns.
Sems vilcinājās. Bet tikai bridi. Galu galā vara tagad piederēja Padomei. Un, ja jau tā teica, ka viņam jādodas sērfot, tad…
Pēc desmit minūtēm Sems gulēja, nostiepies uz sava dēļa. Aukstais ūdens jau tirpināja kāju pēdas. Saule cauri ūdenssporta tērpam cepināja muguru. Mutē bija sāls garša.
Tālāk jūrā atradās noenkurota laiva. Tās priekšgalā, augstu pacēlusi rokas, stāvēja Deka. Ūdens cēlās. Gravitācijas spēka celts, brieda varens ūdens valnis.
Deka ļāva tam krist, un no tā izplūda sīki vilnīši.
- Vai tu maz atceries, kā uz tā piecelties kājās? Kvinns ķircināja draugu.
Sīkie vilnīši saplūda vienā lielā, strauji skrejošā vilnī. Plīstot tas būs varens. Varbūt ne tik milzīgs kā Oahu ziemeļu piekrastē, taču pietiekami liels kārtīgam nobraucienam.
Sems beidzot pasmaidīja. Vai zini ko, brač? Es klusībā ticēju, ka kādreiz tas pie manis atgriezīsies.
Bedrē. Bez gaismas. Bez skaņām.
Pat bez sirdspukstiem.
Un bez kustēšanās, ja neskaita bālo gliemi, kas šajā briesmīgajā vietā bija kopā ar viņu.
Aizlūdz par mani, Tener, Britnija lūdzās.
Aizlūdz par mani…